TŪRISMS: Zelta rudens bez Gūtmaņalas un gaisa trošu vagoniņa
Astronomiskais rudens jau klāt, pavisam drīz daba kokiem uzvilks krāsainus brunčus un, kā ierasts, Sigulda un tās apkārtne būs ļaužu pārpildīta, jo īpaši šogad, kad Gaujas Nacionālais parks (GNP) svin pastāvēšanas 45. gadadienu.
Nav šaubu, ka Latvijas vecākajā nacionālajā parkā ir daudz ko redzēt. Lielumlielais vairums turp brauc «pretī zelta rudenim», acis mielot ar gleznainiem skatiem, apskatīt iežu atsegumus.
Arī daudzos vēstures un kultūras pieminekļus, kuru tur ir gana daudz - vairāk nekā 500 - pilskalni, muižas, pilis, baznīcas... Atkarībā no tā, cik tuvu Gaujas sākotnei ceļotāji nolēmuši doties, protams, ir atkarīgs maršruts, bet vairākums netiek tālāk par Siguldu - aizstaigā līdz Baltijā lielākajai alai Gūtmaņalai, apskata populāro Velna alu, izbrauc ar gaisa tramvajiņu, varbūt tiek arī līdz Turaidas muzejrezervātam. Un rosās uz māju pusi. Jā, ekstrēmākie varētu gribēt izlēkt ar gumiju no gaisa trošu ceļa vagoniņa. Tā ir rudens klasika daudziem, jo, lai dotos apskatīt ko mazāk zināmu, jābrauc tālāk, teiksim, vismaz līdz Līgatnei, lai apskatītu unikālo 19. gadsimta pilsētbūvniecības pieminekli - Līgatnes papīrfabrikas ciematiņu, līdz Liepas pagastam, lai apskatītu Lielo Ellīti - 23 metrus garu alu un avotu, līdz Kocēniem, lai pētītu 15 metrus augsto un ap puskilometru garo Sietiņiezi...
Vietējie zina teikt, ka šogad uz Gaujas esot bijis gluži kā uz Brīvības ielas - Gaujas krāšņo skatu baudītājiem nācies samierināties ar citu laivotāju esamību «dabas kadrā», bet vēl trakāk bijis pie Gūtmaņalas, un ne tikai karstās dienās vasarās. Populārām tūrisma vietām it visur pasaulē ir jāsadzīvo ar ceļotāju pūļiem, un šā jautājuma risināšana lai paliek varas vīru rokās. Neatkarīgā devās noskaidrot, kā zelta rudeni pie Gaujas, vienīgās upes, kas «dzimst un dzīvo» tikai Latvijā, proti, te sāk un arī beidz savu tecējumu, var baudīt par GNP galvaspilsētu dēvētajā Siguldā un tās apkārtnē, būt dabā, redzēt ko īpašu, vienlaikus arī nepievienojoties pūļiem. Bijušais GNP inspektors Māris Mitrevics tūristu masveida «uzbrukumu» populārām vietām dēvē par nomīlēšanu līdz nāvei. Neatkarīgā, meklējot mazāk zināmās takas un talkā ņemot Māri Mitrevicu, devās nelielā izbraucienā, ar mērķi - nebūt «nomīlētāju» ordas sastāvā. Pret popularitātes straumi - tāds varētu būt apzīmējums šim piedzīvojumam dabā, kurā galvenajā lomā tomēr ir Gauja.
Dabas baudīšanu tūristu tik iecienītajā, par Vidzemes Šveici sauktajā Siguldā sākam ar taku, kas ir gandrīz blakus lielākajai un arī augstākajai alai visās Baltijas valstīs - Gūtmaņalai, bet par kuras esamību daudzi nemaz nezina - Vikmestes dabas taku, kas vijas gar Vikmestes upīti - agrāk dabisko robežu starp Krimuldas un Turaidas zemienēm. To veidojuši amerikāņu un latviešu jaunieši 1990. gadā. Vispirms pieci vidusskolēni aizbrauca uz ASV, strādāja Jeloustonas dabas parkā, guva tur unikālu pieredzi. Pēc tam uz Latviju atbrauca pieci amerikāņu jaunieši, un visi kopīgiem spēkiem veidoja Vikmestes taku. «No diezgan pamestas teritorijas uztaisīja fantastisku taku ar tiltiņiem, laipiņām, kāpnītēm,» stāsta Māris Mitrevics. «Interesanti, ka tā ir tik pieejamā vietā, bet cilvēki to maz izmanto. Svētdienā pie Gūtmaņalas nevar pat soli sāņus spert, jāstāv uz vietas - kā pārpildītā tramvajā, bet šajā takā var satikt vien dažus pārīšus. Es uzskatu, ka tā ir ideāla ģimenēm ar bērniem - te nelielā posmā, bez kioskiem un traucējošiem skaļiem piedāvājumiem kaut ko nopirkt, var izbaudīt dabu. Es kā mežzinis varu apgalvot, ka šeit redzami tik izcili koki, kādus Latvijā reti var redzēt. Pirms gadiem biju Moricsalā, kas ir senākā aizsargājamā dabas teritorija Latvijā, rezervāts dibināts 1912. gadā, un varu droši apgalvot - Moricsalas izdaudzinātie džungļi ir bērna autiņi, salīdzinot ar Gaujas Nacionālo parku.»
Ne tikai neskartu dabu var baudīt, ejot pa šo taku. Ir vērts izmantot iespēju uzkāpt Vikmestes pilskalnā, kas tiek dēvēts arī par Suvorova kalnu. Klīst leģenda, ka Suvorova kalns nosaukumu dabūjis no Vidzemes ģenerālgubernatora Aleksandra Suvorova, kurš 19. gadsimta vidū bija iemīļojis Krimuldu, tur uzturējies dažas vasaras. Kāds bijis agrākais nosaukums šim pilskalnam, nav zināms, un šobrīd tas tiek saukts blakus esošās upes - Vikmestes - vārdā. Pašlaik pilskalns aizaudzis ar krūmiem un mežu, izcili skati no tā nepaveras, tomēr tas nemazina emocionālo gandarījumu - esi bijis pilskalnā.
Māris Mitrevics aicina zelta rudeni baudīt sportiski - izmantot velosipēdu un doties gar Gauju pa speciāli ierīkotajām takām. Tā esot izcila iespēja izvairīties no ļaužu pūļiem un arī dažādot baudījumu dabā. «Ikvienam dabas parkam ir jādomā par to, kā nenodarīt pār dabai un vienlaikus būt atvērtiem cilvēkiem. Tāpēc tiek ierīkotas tik daudzas takas, lai cilvēki varētu kaifot ar acīm. Dabai cilvēks nav vajadzīgs, mežs aug bez cilvēka palīdzības, savukārt cilvēkam daba ir vajadzīga, bez tās viņš nav cilvēks,» uzskata Māris Mitrēvics. Un aicina noteikti apskatīt arī Gaujas vecupi - izcilas mežonīgas dabas liecības, kā arī vismaz reizi mūžā nespiesties pie Gūtmaņalas, bet, baudot krāšņus skatus, nokļūt līdz Tildurgas kanjonam, slavenajai Dagnes alai un arī Ziedleju klintīm.
