Ir vairāki iemesli tam, ka varētu rasties kāre apskatīt Antverpeni – briljanti, Rubenss, lielākā katedrāle Beļģijā... Un ir arī vērts ļauties šai vēlmei, jo īpaši tad, ja ceļi jau aizveduši līdz Briselei, turklāt ar vienu dienu būs gana, lai aplūkotu Beļģijas otru lielāko pilsētu.
No Briseles līdz Antverpenei ir tikai stundu ilgs brauciens uz ziemeļiem, vilcieni nav pārpildīti, atšķirībā no tiem, kas dodas uz Beļģijas tūristu mega magnētu - lielisko Brigi, kuras pamatiedzīvotāji jau sen sūrojas un pēdējā laikā diezgan aktīvi protestē pret tūristu okupāciju. Antverpene ir sena beļģu pilsēta, kas rakstītos avotos minēta jau septītajā gadsimtā. Kā jau ostas pilsētu gadsimtu gaitā to iekārojuši un arī ieguvuši daudzi, bet tā vienmēr atgriezusies Flandrijas paspārnē, kurā, starp citu, ietilpst arī Brige, tāpēc šīm pilsētām var atrast daudz līdzības. Antverpenei bijuši labi, ļoti labi un sliktāki laiki. Šī pilsēta ir spilgts piemērs tam, ka pat lieliski ģeogrāfiski apstākļi nav garants labai dzīvei, ja pa vidu iemaisās politika. Tomēr pat vēstures nezinātājiem kā uz delnas redzams, ka šī ir turīgu ļaužu pilsēta. Kādreiz turīgu, arī šobrīd turīgu.
BRABO STRŪKLAKA, kurā Brabo atveidots, sviežot Šeldas upē mistiskā milža Antigona roku, kā apskates objekts tiek ieteikta visos ceļvežos. Leģenda vēsta, ka mistiskais milzis Antigons dzīvojis uz tilta pār Šeldas upi un iekasējis naudu no visiem, kas to šķērsojuši. Tiem, kuri atteikušies, milzis norāvis rokas un iemetis upē. Leģenda vēsta, drosmīgais kareivis Brabo esot bijis Jūlija Cēzara krustdēls. Leģenda vēsta, ka no šī notikuma arī cēlies pilsētas nosaukums - hand werpen tulkojumā nozīmē «mest roku». Nezinu, vai priecāties vai skumt par to, ka laukums ir pilns ar krāmu tirgotājiem. Labi, ja būtu vietējie darinājumi, jo tie lētie krāmi... Baisi. Šajā laukumā atrodas arī izcilais, 1565. gadā būvētais rātsnams, ko cēluši arhitekti no visas Eiropas, un tas tiek uzskatīts par Antverpenes tirdzniecības «zelta laikmeta» liecību / Foto: Līga RUŠENIECE
No tūrista viedokļa Antverpene ir vienkāršs gadījums, kurā viss ir skaidrs, kurā nav iespējams apmaldīties, kurā pilsētas iemītnieku ikdienas dzīve paliek ārpus tūristu takām, un visi svarīgākie objekti, protams, ir pilsētas vecākās daļas centrā, un - kas jo īpaši svarīgi - gandrīz visur var izstaigāt ar kājām.
Starp citu, pat ierašanās Antverpenē ir saistīta ar kultūras mantojumu, tāpēc pat tie, kas uz šo pilsētu dodas iegādāties kādu briljantu, bez mākslas neiztiks. Pirms gandrīz desmit gadiem populārais žurnāls Newsweek Antverpenes centrālo dzelzceļa staciju ierindoja pasaules skaistāko dzelzceļa staciju topa ceturtajā vietā. Šobrīd šķiet pat neticami, ka mazliet vairāk nekā pirms gadsimta celto ēku savulaik atklāja bez jebkādām svinībām, bet pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados to vispār gribēja nojaukt, un, lai arī ēkas tehniskais stāvoklis bija pavisam čābīgs, iespējams, to izglāba piešķirtais arhitektūras pieminekļa statuss. Ēkas restaurācija un rekonstrukcija ilga 11 gadus, tika pabeigta 2009. gadā.
PASAULĒ lielākais briljantu tirdzniecības centrs atrodas Antverpenē. Apmēram 80 procenti no neapstrādātajiem un vairāk nekā puse no apstrādātajiem dimantiem pasaulē, iet tieši caur Antverpeni. Slavenais briljantu kvartāls ir pavisam mazs - tikai piecas ieliņas / Foto: Līga RUŠENIECE
Tas nu ir fakts - pasaulē lielākais briljantu tirdzniecības centrs atrodas Antverpenē. Apmēram 80 procenti no neapstrādātajiem un vairāk nekā puse no apstrādātajiem dimantiem pasaulē, «iet» tieši caur Antverpeni. Tā sauktais briljantu kvartāls ir pavisam mazs - tikai piecas ieliņas, tas iekārtojies tieši pie centrālās dzelzceļa stacijas. Juvelieru veikaliņi mīt dzīvojamo namu pirmajā stāvā. Vēsturiski ar šo rūpalu nodarbojušies ebreju tautības uzņēmēji, bet laiki mainās, un šajā biznesā ienāk arvien vairāk uzņēmīgu cilvēku no Indijas, Ķīnas un Pakistānas. Zinātāji saka - ja gribas iegādāties patiešām kvalitatīvu briljantu, tad noteikti tas jādara veikalā, kura īpašnieks ir ebrejs. Tūristiem briljantu šopings parasti sākas un beidzas ar kāda «suvenīru briljanta» iegādi, kas nav dārgāks par 50 eiro, jo skaidrs, ka īstu briljantu cenas mērāmas tūkstošos, bet tos, kas uzraujas uz piedāvājumu iegādāties «gredzenu ar īstu briljantu», šķiroties vien no pāris simtiem eiro, visticamāk, neviens nekad nevarēs pārliecināt, ka briljants un pārsimts eiro nav savienojamas lietas. Ja gribas iedziļināties tēmā «briljanti», ir vērts doties uz šiem meiteņu labākajiem draugiem veltīto muzeju, kas, protams, ir ierīkots Antverpenē.
BEĻĢIJĀ lielākā gotiskā katedrāle aizņem apmēram hektāru pašā pilsētas centrā. Baznīca ir slavena ar savu smaili (123 metri), tās celtniecība sākta 1352. gadā un ilga turpat divus gadsimtus. Dievnams atklāts 1521. gadā. Katedrāle ir tikai viens magnēts pilsētai, otrs ir pasaulslavenais mākslinieks Pīters Pauls Rubenss, kuram veltītais piemineklis atrodas laukumā netālu no katedrāles, kurā ir vērts arī iegriezties un apskatīt dažus Rubensa darbus / Foto: Līga RUŠENIECE
Skaisto mirdzošo akmentiņu vitrīnas nav mūžīgas, un, kad tikts tām garām, tad gandrīz klāt arī tūristu galvenais iekāres objekts - Pītera Paula Rubensa (1577-1640) māja. Izcilais flāmu mākslinieks kopā ar savu pirmo sievu šo namu iegādājās samērā jauns - 33 gadu vecumā. Patiesībā tas bija necils nams, kas turpmākajos gados tika būtiski paplašināts, varētu teikt - pogai tika piešūts mētelis. Starp citu, Rubensa namu pilsēta iegādājās tikai pirms Otrā pasaules kara, un 1946. gadā tur atklāts muzejs. Nebūs pārāk skaļi teikts, ka Rubensa māja, līdzās viņa 3000 gleznu lielajam mantojumam, ir vēl viens viņa radīts šedevrs, kas, protams, atdzimis pēc rūpīgas restaurācijas. Lai nama spozmi izbaudītu mazliet vairāk par acu pamielošanu, ir vērts zināt vismaz kaut ko no Rubensa biogrāfijas. Rubenss dzimis Vācijā, Antverpenes kalvinistu politiskā bēgļa ģimenē, kas Antverpenē atgriezās tikai 1589. gadā, jau pēc tēva nāves. Dižciltīgā un savulaik turīgā dzimtā dzimušais zēns ieguva labu izglītību, latīņu un grieķu valodas zināšanas ieskaitot, prasmes gleznošanā apguva pie vietējiem meistariem, astoņus gadus dzīvojis Itālijā, kur apguva ne tikai gleznošanu, arī arhitektūra bijusi viņa uzmanības lokā. To lieliski var redzēt viņa kādreizējā īpašumā, kurā sākotnēji bijis vien mazs namiņš, bet tam klāt pieceltas telpas pēc itāļu palazzo (pils) parauga. Plašajā namā ar darbnīcu, salonu, galeriju, dzīvojamajām telpām, barokālu arkādi un dārzu bieži viesi bijuši ne tikai vietējās politiskās sabiedrības elite, te laipni uzņemti gan zinātnieki, gan mākslinieki, gan literāri, kurus, protams, šarmējusi Rubensa erudīcija. Loģiski, ka muzejā nav atrodamas mēbeles, kas piederējušas izcilajam māksliniekam, taču tā restaurēta un iekārota tā, lai apmeklētājiem rastos priekšstats par bagātas aristokrātu ģimenes mājokli 17. gadsimtā. Šajā vietā arī nav daudz Rubensa meistardarbu, tomēr ir daudzi viņa izcilo laikabiedru, arī skolēnu darbi. Šī nama apmeklējums ir laba liecība tam, ka visos laikos ir izcili mākslinieki, kas ir savu laikabiedru novērtēti arī finansiāli, un ir mākslinieki, kuru slava nāk pēc tam, bet viņu darbu sniegtos finansiālos ieguvumus izmanto jau citi.
PIRMS gandrīz desmit gadiem populārais žurnāls Newsweek Antverpenes centrālo staciju ierindoja ceturtajā vietā pasaules skaistāko dzelzceļa staciju topā / Foto: Līga RUŠENIECE
