TŪRISMS: Sulīga dzīvošana Gruzijā
Gruziju sev esmu atklājusi tikai pirms dažiem gadiem. Šogad biju Adžārijā – interesantā Gruzijas reģionā, kas savu autonomiju saglabāja formāli un neformāli, uz brīdi ieguva suverenitāti, bet pēcāk atkal pievienojās Gruzijai. Nezinu, kā var kļūt gruzīnam par ienaidnieku, bet iegūt gruzīnu par draugu var ātri.
Gruzīni ir atvērti un draudzīgi, ja vien tu pats, lietojot Daiņa Īvāna apzīmējumu, neesi sūdabrālis. Nesmādē viņu viesmīlību, aprunājies, sadzer tubrālības un neatsaki uzdejot, uzsauc tostu, pasaki paldies par uzņemšanu - tas nav daudz prasīts.
Lai Latvijas vīrieši sev neglaimo - gruzīnus viņi nepārdzers (turklāt gruzīni nepiedzeras, jo piedzerties nozīmē necienīt sevi un citus) un komplimentu teikšanā nepārspēs.
Latvijas sievietes arī var dusēt nevis uz, bet zem lauriem - lai kā tiek slavēts latviešu smukums, neviens viņām maisu galvā nemetīs un uz ielas nezags, un vārdu «nē» sapratīs tieši. Jā, mentalitāte tur ir cita, uzskati par vērtībām ir atšķirīgi, bet, ja svešā baznīcā ar savu dziesmu grāmatu neej, tad Gruzijas plašā dvēsele noklājas kā gaišs palags.
Gruzijā ir iespējams vienas dienas laikā nobraukt ar slēpēm no augsta kalna, izpeldēties siltā jūrā, nobaudīt vīnu vīnogulāju dārza pakājē un nokļūt pat 100 metru zem zemes. Tik dažāda ir valsts, kurā iedzīvotāju vidējais vecums nesasniedz 40 gadu.
Dzīves baudītāji
Pusstundas kavējums Gruzijā nav kavējums, bet nosebojums. Četrdesmit piecas minūtes - jā, tad gruzīns var aizrādīt, ka esi nokavējis. Gide Nana Čialašvili pat neslēpj, ka gruzīniem nepatīk precizitāte. Viņa smejas, ka Eiropas Savienība nosirmos, ja tajā iestāsies Gruzija - valsts nepakļausies striktiem noteikumiem, tai patīk brīvība itin visā.
Gruzijā ir brīnišķi ūdenskritumi un kanjoni. Bet iedzīvotāji spļaudās, jo ūdenskritumi tiek eiroremontēti. Uzlaboti. Viņiem nepatīk, ka pirmatnējais skaistums pazūd, viss tiek nonivelēts, sakārtots un padarīts ērtāks. Valdība nu ir sākusi civilizēt ūdenskritumus, veidojot ceļus, takas un citādi labiekārtojot. Gruzīniem nevajag, lai pie ūdenskrituma ved bruģēta taka, viņi grib klupšus krišus rāpties pāri koku saknēm. Jo tas ir dabiski. Gruzīnu šoferītis mūs aizveda pie tieši tāda ūdenskrituma. Un galanti ļāva balstīties uz savas rokas, jo rāpšanās pāri saknēm vietām nebija viegla.
Piemēram, viesnīcā var sagaidīt visādus pigorus - dušas kabīne ar caurumu vai bojātu krānu, kas pašam jāpielabo, tāpēc uz zvaigžņu skaitu viesnīcas izvēlē nevar paļauties. Numuriņi vienas klases viesnīcā atšķiras kā diena no nakts (vienā džakuzi ar gaismiņām, otrā - saņurcīts krāns), bet, ja jāpārlaiž pāris nakšu, tad to var pieciest.
Kad būsi ciemos gruzīnu ģimenē, galds būs klāts neskopojoties. No gruzīnu galda pēc pusstundas nepiecelsies un neaiziesi. Tāpēc, ka tas nav iespējams. Būs jādejo. Jo viņi dejo, kad vien iespējams. Gruzīnu vīrieši un sievietes spēj panākt erotisku jušanu, dejā pat nepieskaroties viens otram.
Ja ir siesta, tad gruzīns zviln ēnā. Darbs gaida? Pagaidīs. Kad karstums kā domnas krāsnī, tikai dullie tūristi bizo apkārt, bet normāls gruzīns meklē patvērumu ēnā.
Cūkas un govis klimst gar ceļmalām, atrod mājas, un neviens nesatraucas par antisanitāriju. Ārpus pilsētām latvieša izpratnē pārāk tīrs un kārtīgs nav (sak’, varēja jau pudeles salasīt un zāli appļaustīt), bet nekāds čūskulājs arī nav. Ja var priecāties kopā ar ciemiņiem, kāpēc iespringt par nenopļautu grāvmali?
Kad gruzīnu džigiti grib izrādīties, viņi brauc neprātīgi. Tik un tā drošāk jūties, ja pa serpentīnu vai akmeņainu un stāvu krastu brauc azartisks gruzīns, nevis rāms baltietis.
Tosti. Viņi piedzimst ar tamadas talantu. Jautāju kādam gruzīnam, vai viņi mācās sacīt tostus. Viņš nesaprata. Pēc tam nosmēja un pateica, ka viņa tēvs jau no bērna dienām deva dzert vīnu, atšķaidītu ar ūdeni. Jo jaunāks, jo vairāk ūdens un mazāk vīna. Jo vecāks, jo pretēji. Un vienlaikus puika klausījās, kā vīri saka tostus, līdz sāka tostot pats. Tā tas notiek.
Ģimenē viesus uzņem visi, arī bērni. Viņi dzied un dejo. Rāda, ko prot. Izklaidē ciemiņus. Ir lepni, kad dzird uzslavas un saņem aplausus. Tā viņi mācās būt viesmīlīgi un ir vienlīdz nozīmīgi savā ģimenē.
Gruzijā jāļaujas dzīvei, jo tā viņi dzīvo. Man gribas salīdzināt latviešus ar budistiem, kam dzīve ir ciešanas. Latvieši cieš. No naudas trūkuma, no laika bada. No cenšanās būt tādam kā citi. No tā, ka nesanāk. Cieš no tā, ka negribas, bet vajag. Gruzīni dzīvo. Un mīl sevi, nevis savu tēlu citu acīs.
Mūsējais. Kā lai necildina?
Latvieši ir visur, arī Gruzijā. Bija patīkami uzzināt, ka latviešu zinātniekam, valmierietim Robertam Kupcim, par kuru maz zinām Latvijā, Gruzija bija otrās mājas. Gruzijas Latviešu biedrības valdes locekle profesore Regīna Jakobidze raksta, ka zinātnieku vidē Roberta Kupča autoritāti atzīst visi. Minerālūdeņu pētniecībā, tūrismā un kurortoloģijā viņš ir viens no visvairāk citējamiem zinātniekiem.
Roberts Kupcis ilgus gadus pētīja minerālūdeņus Gruzijā, 47 gadus dzīvoja un strādāja Gruzijā, kur sākotnēji vadīja Tieslietu medicīnas ekspertīžu ķīmisko laboratoriju.
Latvijas zinātnieks izbrauca visu Gruziju, un pats veica analīzes vairāk nekā 1000 minerālūdens avotiem, turklāt 800 no tiem - pirmo reizi šo ūdeņu izpētes vēsturē. Viens no viņa pētījumiem 1921. gadā notika minerālūdens atradnēs Gruzijas ciematā ar ekoloģiski tīru vidi un iecienītu veselības kūrortu Nabeghlavi. Tajā iegūtajam minerālūdenim tika atklāts lielisks minerālvielu balanss - ideāls tūlītējai lietošanai, nekas nav jāuzlabo.
«Mēs lepojamies ar Robertu Kupci, un mums gribas, lai visa Latvija pazīst un lepojas ar šo cilvēku. Roberts Kupcis vairāk nekā 40 gadu bija sava darba fanātiķis, viņš rādīja, kā jāstrādā, ko nozīmē skrupuloza un precīza minerālo un dzeramo ūdeņu novērtēšana, ka medicīniskā ekspertīze - tā ir milzīga atbildība. Strādādams Gruzijā, Roberts Kupcis nesa Latvijas vārdu, veidoja pozitīvu latvieša un Latvijas tēlu,» raksta Regīna Jakobidze.
Gruzijas latvieši pie ēkas Tbilisi, kurā atradās Kupča laboratorija, dodas divreiz gadā - viņa dzimšanas dienā 27. februārī un 18. novembrī.
Gruzijas Lasvegasa
Batumi un Kutaisi ir siltas pilsētas vārda tiešā nozīmē. Karsti! Svelme, suta, saule, nav ēnainas vietas, kur paslēpties, - viss kopā, un gāž no kājām. Dzert! Vienalga ko - ūdeni vai vīnu. Čaču gan ne, bet to neviens saprātīgs gruzīns tūristam nepiedāvās.
Kutaisi, uz kurieni no Rīgas šogad sāka lidot lidsabiedrība Wizz Air, bija otrā lielākā pilsēta (pēc iedzīvotāju skaita) Gruzijā, bet kopš 2015. gada šo pozīciju ir atdevusi par Gruzijas vasaras galvaspilsētu dēvētajai kūrortpilsētai Batumi. Tā atrodas Melnās jūras krastā un ir autonomā Adžārijas reģiona administratīvais centrs.
Lauku reģioni ir, gribas teikt, autentiskāki, bet Batumi atgādina skolu ar apvienotajām klasēm - dažāda vecuma bērni rāda, ko māk. Batumi strauji izplešas uz apkārtējo ciemu rēķina, sacīja gide Nana. Pilsētā ir augstas, modernas ēkas, ir pusuzceltas būves, ir vecpilsēta. Batumi ir modernās Gruzijas seja. Gruzijas Lasvegasa. Nevar nepiekrist, bet greznība un pieticība te soļo rokrokā. Zelts un ornamenti žilbina. Līdzās notiek būvniecība. Batumi 2011. gada decembrī kūrorts ieguva Amerikas Akadēmijas balvu Labākā jaunā kūrorta kategorijā, Adžārijas reģions nominācijās triumfēja kā vispievilcīgākais reģions investoriem.
Sešpadsmit kilometru garais bulvāris gar jūras krastu ir moderns, labiekārtots, izklaides un atpūtas iespējām nodrošināts. Kafejnīcas, restorāni, lidojums ar helikopteru, sauļošanās, peldēšanās, strūklakas, ūdens un gaismas šovi, koncerti… Batumi pludmale ir akmeņaina. Basām kājām grūti pievarama. Kad redzu, cik ļoti gide Nana alkst iegremdēties Melnajā jūrā, cik skaļi gaida šo iespēju, klausos, kā jūsmo par Jūrmalu un Baltijas jūru, ir skaidrs, ka akmeņainais ceļš uz Melnās jūras ūdeni ir nieks. Jāpeldas! Gaiss ir tik karsts (jūlijs taču!), tik mitrs, ka ūdens ir vienīgā veldze, kas atlikusi.
Vecpilsēta Batumi ir neliela kā kabatiņa, ieej, pasper pārdesmit soļus un esi laukā. Starp citu, kafijas dzērāji atzina, ka garšīgāko kafiju baudījuši vecpilsētā, ar viesnīcas dziru nevarēja salīdzināt.
Batumi pārtiek no tūrisma. Tai ir, ko piedāvāt tūristiem gan dienā, gan naktī. Vasaras karstajos mēnešos baltiešiem Batumi kļūst baudāmāka vakaros un naktīs. Naktī ir droši, jo dzīve notiek visu diennakti.
Kolhīda un zelta meklētāji
Apmēram 150 kilometru attālumā no Batumi ir Kutaisi. Balta, neliela pilsētiņa. Balta, jo zeme ir bagāta ar kaļķakmeni un dažādiem baltas krāsas iežiem. Vēsturiskajos objektos Kutaisi apkaimē akmens plātnes ir cilvēku kāju noslidinātas tā, ka uz tām noturēties nav viegli. Toties autentiskas. Varbūt tās slīpēja zelta meklētāju apavi, ja viņiem tādi bija?
Senajos laikos Kutaisi bijusi Kolhīdas galvaspilsēta. Zināms, ka pilsēta bijusi populārs galamērķis daudziem zelta meklētājiem. Homēra Odisejā aprakstītā zelta aunāda nav mīts, Gruzijā vēl šobaltdien stāsta un rāda, kā aunu ādās var skalot zeltu un uzkrāt zelta putekļus.
Kutaisi vecpilsētu caurvij senatnīgs ieliņu tīkls un daudzi arhitektūras pieminekļi. Tūristiem saistošs varētu būt Ukimerioni kalns ar Bagrati katedrāli (būvēta 1003. gadā) un botāniskais dārzs.
Kutaisi ir kāda ēka, kas atgādina burbuli. To nevar neieraudzīt. Burbulis ir Gruzijas parlamenta ēka, ko uzbūvēja pēc bijušā Gruzijas prezidenta Mihaila Saakašvili vēlmes, un viņš solīja, ka Kutaisi kļūs par Gruzijas otru galvaspilsētu. Valsts pārvaldei daļēji vajadzēja pārcelties uz Kutaisi, tādējādi izlīdzinot ekonomisko izaugsmi pa reģioniem, ne tikai koncentrējot to valsts galvaspilsētā Tbilisi. Burbulis izmaksāja apmēram 200 miljonu eiro, bet Saakašvili iecere neiedzīvojās. Ko lai iesāk ar burbuli? Gruzijā pagaidām to nezina. Iespējams, uz laiku tā kļūs par tukšu ēku.
Mazliet ārpus Kutaisi ir Gelati klosteris, iekļauts UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā. Gruzīni nedaudz zobojas, ka šis ir gadsimta projekts, nav zināms, cik paaudžu aizies viņsaulē un cik piedzims, kad Gelati klosteris beidzot būs atjaunots. Darbi rit lēni, atkarībā no finansējuma. Bet klosteris ir fantastisks. Šajā kompleksā izglītojās un strādāja labākie gruzīnu zinātnieki, teologi un filozofi. Te var pieskarties 12. gadsimtam. Īstie mūki sevi fotografēt neļauj, bet klosterī patvērums dots tēvam Antonijam. Ak vai, fotoaparātu objektīvi, sarunas un meitenes šim koķetim patīk, bet tik un tā tēvs Antonijs ir džentlmenis!
Alas un dinozauri
Tūristus Gruzijā ved uz Sataplijas rezervāta alām un tā dēvētajām Prometeja alām. Prometejs te nav kāju spēris, un viņa aknas te nav plosītas, tas ir mārketinga triks. Tas nemazina stalaktītu un stalagmītu simfoniju. Jāatzīst, ka vārdi ir niecīgi, lai aprakstītu to, ko acis redzējušas. Arī Akmens sirdi - milzīgu neparastas formas stalagmītu, kas - slapjš un sārts - atgādina sirdi. Nedaudz pretīgi, bet gribas piedurt pirkstu. Ceļš no Prometeja labirinta alām uz ārpasauli ved pa pazemes upi. Gribot negribot raisās asociācijas ar sengrieķu mitoloģiju un pazemes upi Stiksu, pārcēlāju Haronu un viņa funkciju nogādāt mirušo dvēseles uz Mirušo pasauli. Nē, nē, laivas, ar kurām Prometeja alu apmeklētāji izbrauc pazemes upi, ir drošas. Un ķiveres arī ir, lai pret alas griestiem neapsit dārgāko ķermeņa daļu - galvu. Apmaldīties tur nav iespējams, bet es tomēr pamanījos. Pati brīnos. Dzirdu, ka grupa, kurā esmu iekļuvusi, runā poliski. Paļaujos uz loģiku - kaut kur jau iziešu ārpusē. Ja ne šodien, tad rīt. Sanāca atpakaļceļu atrast šodien. Starp citu, šajās alās instruktora vadībā var ložņāt pa alu labirintu. Tas varētu būt aizraujoši. Vairs neatceros, kāda ir cena šim pārgājienam, bet, manuprāt, bija ne vairāk par 100 eiro. Pat mazāk. Krietni mazāk.
Sataplijas rezervātā var apskatīt dinozauru pēdu nospiedumus. Viņi esot te lēkšojuši, ieminuši pēdas zemē, un Gruzijas valdība kaut kad attapusies, ka ar to var pelnīt naudu. Protams, ka var. Sataplijas alas jāskata vispirms, pēc tam - Prometeja alu komplekss, lai sajūsma par redzēto vairotos augošā progresijā.
Sataplijas alu pazemes tunelis ir 900 metru garš, no kuriem 300 metru ir pieejami tūristu apskatei. Prometeja alas tika atklātas 1984. gadā, bet tūristiem tās atvēra 2011. gadā. Arī šis alu komplekss ir neliela daļa, kas pieejams tūristiem. Tā, protams, ir labiekārtota, aprīkota ar gaismas instalāciju un muzikālo fonu, bet tas kaitē alām. Ja būtu tumsa un konstanta temperatūra, alas dzīvotu savu tradicionālo dzīvi, toties tagad tur aug sūnas un sazin kas vēl.
Nevaru izstāstīt visu, ko redzēju. Varbūt arī es pārāk daudz runāju - Gruzijas ceļojuma ietekmēta.