TŪRISMS. Venēcija. Kad Svētā Marka bazilika apskatīta
 
SVĒTĀ MARKA BAZILIKA. Esmu stingri noņēmies to vairāk nefotografēt, bet katrreiz, kad esmu Venēcijā, roka pati pastiepjas. Pievērsiet uzmanību, šajā attēlā celtniecības sastatnes, kas ierobežoja ieejas puses fasādi, ir pazudušas, slavenie zirgi atkal apskatāmi, bet bazilikas ieeja izskatās kā tāds pasaku namiņš. Tur tālumā vīd bēdīgi slavenās kolonnas, starp kurām viduslaiku Venēcijā izpildīja nāves sodu. Ļaunākais noziegums šajā pilsētā bija piesārņot jūru ©Foto no personīgā arhīva

Venēcijā šovasar esot tikpat karsti kā Latvijā? Atpūsties tur tomēr ir patīkamāk. Šī izsmalcinātā pilsēta ir īsta dāma, pasakaini bagāta un var atļauties uzvesties, kā pašai tīk, nevienu līdz galam tā nepieņem, ietur distanci un izturas ar vīzdegunīgu pārākumu, liekot daudz maksāt un ievērot noteikumus.

Un tomēr apmeklēt to ir vērts. To darot, sajūta kā pasaku rūķim, kurš reizi pa reizei izvelk rūpīgi slēpto dārgumu podu un patīksminās par tur glabātajiem dārgumiem. Venēcija atklājas pamazām. Atžilbstot pēc pirmo braucienu skaisto skatu saulesdūriena, atsedzas aizvien jaunas nianses, ja vien ir laiks pilsētu baudīt nesteidzoties.

TORRE DELL’OROLOGIO. Svētā Marka laukuma pulksteņa tornis ir unikāls 15. gadsimta nogales inženiertehniskās domas lidojums. Tajā iekļūt var tikai gida pavadībā iepriekš pieteiktā ekskursijā. No jūras puses redzamā pulksteņa ripa savulaik rādīja pareizo laiku ceļiniekiem. Savukārt pilsētnieki uz to dusmojās, jo uzskatīja 24 stundu diennakti par murgainu un nejēdzīgu izgudrojumu / Foto no personīgā arhīva

Svētā Lūcija

Nevaru sevi dēvēt par kristieti, bet, Itālijā esot, allaž domāju, cik žēl, ka Latvijā reformācijas karstumā dievnamos tika iznīcināts skaistums, kas saglabājies un gadsimtos vairots baznīcās Itālijā. Roma, protams, ir Roma, bet Venēcija arī šajā ziņā ir īpaša. Kur nu tie Romas lauķi pret pasaules centru Venēciju! Pilsētas patrons ir Svētais Marks. Tomēr maz kurš zina, ka pirms tam pilsētu aizstāvēja Svētais Teodors no Amasejas. Kad Venēcija kļuva varena, tās iemītnieki nolēma, ka tai nepieciešams ietekmīgāks boss. Piedod, Teodor! Ar apustuļa Marka vārdu pilsēta saistīta vien kopš 9. gadsimta, kad venēciešu tirgotāji nočiepa Svētā Marka pīšļus Aleksandrijā, kontrabandas ceļā pārveda tos pāri jūrai un uzcēla pirmo Marka baziliku Venēcijā. Par šo pārvešanas faktu klīst daudz leģendu. Runā, ka svētā pīšļi tikuši paslēpti zem cūkgaļas, ko musulmaņu robežsargi ostā nav aizskāruši, lai sevi neapgānītu. Protams, ka Svētā Marka bazilika, saukta par Zelta baznīcu, ir Venēcijas pērle numur 1 tūlīt aiz Dodžu pils. Tomēr Neatkarīgajā tā apjūsmota neskaitāmas reizes, tāpēc dosimies šoreiz uz kādu citu, ne mazāk skaistu Venēcijas baznīcu, vien piebilstot, ka vairākus gadus ilgstošā fasādes remonta rezultātā Basilica Cattedrale Patriarcale di San Marco ieejas sienu freskas tagad izskatās ļoti iespaidīgi.

SAULRIETS VENĒCIJĀ. Lai to notvertu, ir jādodas uz Cannaregio ziemeļu daļu līdz jūrai. Tur priekšā ir kontinents, bet kaut kur pa labi tumsā lidosta. Ņemiet vērā, ka Itālijas saulrieti ir diezgan īsi. Desmit, piecpadsmit minūtes, un lieta darīta, tāpēc, pirms to skatīties, ir vērts precizēt, cikos tas būs, jo no pašas pilsētas mūru dēļ faktiski redzams nav nekas / Foto no personīgā arhīva

Ja neatkarīgi no reliģiskās pārliecības tomēr vēlaties apskatīt īstu svēto, tad Venēcijā, nestāvot milzu rindās, iespējams atdot godu ziemeļu platuma grādos ļoti iecienītajai Svētajai Lūcijai, gaismas nesējai, kuras svētkus arī Latvijā svin 13. decembrī. Viņa Venēcijā ir lielā cieņā. Te glabājas svētās jaunavas mirstīgās atliekas. Tās vārdā pilsētā ir nosaukta pat dzelzceļa stacija - tā ir uzcelta vietā, kur reiz atradusies Svētās Lūcijas baznīca. (Par šo faktu vēl tagad liecina uzraksts uz plāksnītes Venēcijas stacijas laukuma centrā.) Svētā Lūcija jāmeklē San Geremia baznīcā. Atrast to ļoti vienkārši, pagriežoties pa kreisi no stacijas un ejot taisni pa Rio Terra un tās turpinājumu Lista di Spagna (vienīgā puslīdz normāla lieluma ieliņa) līdz laukumam labajā pusē, ja skatās uz Canal Grande. Tas ir sestiere Cannaregio, rajons, vieta, kur satiekas Cannaregio kanāls un Canal Grande, ja gribam būt ļoti precīzi. Tikai, nākot no stacijas puses, nekādi kanāli gan nav redzami. Ja nu pamanāt sev zem kājām tiltiņu, tad stop! Steigšus grieziet pa labi un ejiet pa Cannaregio krastmalu gandrīz līdz galam.

San Geremia ir aktīva baznīca, te pulcējas draudze uz dievkalpojumiem, notiek koncerti. Dievnamu grezno Ugolini, Santi, Madžoto un virknes citu mākslinieku gleznas, bet, protams, centrā ir Svētā Lūcija stikla sarkofāgā ar sudraba masku uz sejas. Svētos pīšļus iespējams aplūkot tuvumā, apiet tiem apkārt, kas nav bieža parādība. Turklāt svētais tēvs un baznīcas darbinieki personiski skubina to darīt. Sirakūzu Lūcija simbolizē gaismu. Viņa atjaunojot cilvēkiem redzi, piepildot lūdzēju vēlēšanās, ja vien lūdzot no visas sirds, tāpēc nebrīnieties, ka ticīgie te atstāj savas vēstulītes, dedzina svecītes.

PENSIONĒTI SVĒTIE. Savulaik reizi piecpadsmit minūtēs šīs koka figūras iznāca no savas mājiņas pulksteņa sirdī, lai paklanītos dievmātei Marijai. Nu večukiem šo ceremoniju ļauj veikt tikai divas reizes gadā, pārējā laikā viņi rātni sēž pulkstenī un gaida savu iznācienu / Foto no personīgā arhīva

Gallerie dell’Accademia

Vēl viena vieta, ko vērts apskatīt Venēcijā ārpus tradicionālajiem tūrisma maršrutiem, ir tūrisma ceļvežos izslavētā Gallerie dell’Accademia. Daudzi ceļotāji līdz tai tomēr nenonāk, jo galerija meklējama sestiere Dorsoduro, pilsētas rajonā, kas iziet nedaudz ārpus no topa maršrutiem. Tur var aizbraukt ar ūdens autobusu, bet, ņemiet vērā, ceļš kājām ir ārkārtīgi gleznains un atšķiras no tā, ko var redzēt pie Svētā Marka laukuma. Es ieteiktu par orientieri izvēlēties Gardini Papadopuli. Parks atrodas pie autobusu galapunkta pa labi no dzelzceļa stacijas otrā pusē Canal Grande. Ja vajag vēl kādu orientieri, tur blakus jābūt interesantai baznīcai ar kolonnām chiesa di San Nicola da Tolentino. Ejiet gar tās kreiso pusi un sekojiet norādēm, kas šajā rajonā īpašus pekstiņus nestāsta. Gallerie dell’Accademia būs apmēram 40 minūšu pastaigas attālumā. Ko redzēsiet pa ceļam? Šauras ieliņas, aizraujošu arhitektūru, krodziņus, dažas interesantas un samērā lētas suvenīru un ne tik slavenu dizaineru bodītes. Lieliskus kanālus, tiltiņus un laivu tirgu (tā laikam visprecīzāk varētu nosaukt vietu, kur dārzeņus un jūras veltes tirgo no liellaivām. Pats muzejs ir lielākā Venēcijas un Ziemeļitālijas mākslas kolekcija, kuru veido darbi, kas tapuši līdz 19. gadsimtam. Tintoreto, Veronēze, Ticiāns, Vazari, Hieronīms Boss… Negribu kļūt uzbāzīgs, bet te ir pat slavenais da Vinči Le proporzioni del corpo umano secondo Vitruvio. Tiesa gan, kā jau Itālijā, audiogids darbojas buļbuļ līmenī. Staigāt un skatīties var ilgi.

SAN GEREMIA. Baznīca izskatās necila, bet tur iekšā stikla sarkofāgā ar sudraba masku uz sejas atdusas Svētā Lūcija, gaismas glabātāja. Cilvēki viņai vēl šodien raksta vēstules un lūdz atdot zaudēto redzi. Runā, ka viņa mēdzot palīdzēt. Atšķirībā no Svētā Marka laukuma un bazilikas superkņadas te valda visnotaļ klusināta un lūdzējiem daudz tīkamāka gaisotne. Šis ir skats uz baznīcas centrālo ieeju no vietas, kur satiekas Cannaregio kanāls ar Canal Grande. Tas ir ļoti tipisks Itālijai tajā ziņā, ka īstais skaistums slēpjas aiz diezgan necilas fasādes / Foto no personīgā arhīva

Starp citu, netālu no Gallerie dell’Accademia ir Peggy Guggenhaim Venice, kas piedāvā Kandinski, Džakometo, Poloku un mākslas virzienus, sākot no kubisma, beidzot ar amerikāņu ekspresionismu. Tikai, plānojot savas gaitas, esiet reālisti. Ja tiksiet līdz Gallerie dell’Accademia un aplūkosiet to, diezin vai jūsu kājas un arī smadzenes vēl būs spējīgas kvalitatīvi un ar baudu aplūkot Pegijas Gugenheimas veidotās un dibinātās kolekcijas. Ja ļoti gribas, var jau apskriet un pa fikso apskatīt, bet labāk to visu vienā katlā nemest.

Izcils saulriets

Lieliska vieta pastaigām ir sestiere Cannaregio rajons. Te ir labas baznīcas, kuras vērts aplūkot gan to senuma, gan interjeru dēļ. Te ir gleznaini kanāli, šauras ieliņas un skaisto pastkartīšu skati ik uz stūra. Te nav drūzmas un milzīga cilvēku pūļa, cik nu tas vispār iespējams, bet te ir skaistākais saulriets Venēcijā. Kur to redzēt? Pārejiet pāri Cannaregio kanālam, ja nākat no stacijas, tad pagriezieties pa kreisi, līdz jūrai. (Tur gan drusku jāpaložņā un jāpalīkumo pa 20. gadsimta venēciešu arhitektūras konstrukcijām.) Tālāk atklājas jauka promenāde ar soliņiem. Bomži te nediedelē, saulainās Āfrikas dēli ar savām grabažām neuzmācas, nakts stundās neko pikantāku par kādu kaisles māktu pārīti, kam vairs nav spēka tikt līdz viesnīcai, nesastapsiet. Klusi un mierīgi. Šajā rajonā apskates vērts ir ebreju geto. Daži skaišas, kad rakstu, ka pēc latviešu mērauklām slinkie venēcieši no rītiem pie saviem veikaliņiem ielas mazgā ar fairy, kamēr čaklie latvieši jau sen aizmirsuši, kas tā tāda ielu laistīšana un mazgāšana vispār ir. Tomēr rīta stundās veikalnieces te tiešām mazgā ielas pie saviem veikaliņiem, izmantojot visdažādākos mazgājamos līdzekļus, tāpēc vietām smaržo pēc lavandas, bet citur - pēc citroniem. Sākot gājienu Cannaregio, caur geto un tad jauno geto, iespējams aizlīkumot tālu. Līdz pat jūras krastam. Tur ir daža skaista baznīca ar visai mantrausīgiem baznīcēniem, kuri bez maksas dievnamā nelaiž. Skati te ir fantastiski, bet no ceļvežos neaprakstītām lietām var redzēt, piemēram, milzīgu… Jā, kā gan lai nosauc tādu kā maksas autostāvvietu laivām un motorlaivām?

GALLERIE DELL’ACCADEMIA. Viens no slavenākajiem muzejiem ne tikai Itālijā, bet arī Eiropā glabā iespaidīgu Ziemeļitālijas un Venēcijas mākslas kolekciju, kas tapusi līdz 19. gadsimtam. Tintoreto, Veronēze, Ticiāns, Vazari, Hieronīms Boss, Leonardo da Vinči… Šī ir vieta, kur nākt un skatīties to, ko māca mākslas vēsturē. Ārējais iespaids, ka muzejs nav liels, ir mānīgs, biļešu cena - 15 eiro / Foto no personīgā arhīva

Lido sala

Populārais kūrorts no Venēcijas ir tuvāk nekā brauciens līdz Dzintariem, turklāt jābrauc kuģītī. Neapmeklēt Lido salu ir vienkārši kaitīgi! Daudzi Venēcijas fani pat uzskata, ka pareizāk un lētāk ir apmesties tieši šeit, bet uz veco Venēcijas daļu braukt ekskursijās, jo viesnīcas Lido esot lētākas (neesmu pārbaudījis) un arī krodziņi makam draudzīgāki (tā ir, turklāt ēdiens garšīgāks). Kas Lido ir tik izcils? Protams, ka jūra un pludmales. Izkāpjot ūdensautobusu pieturā, tuvākā pludmale tieši ir pāri salai (apmēram desmit minūtes kājām). Tā ir padārga, toties te par maksu ir viss, pat dvieļi. Protams, nav aizliegts nemaksāt, pludmales zviļņus neīrēt, dusēt verdošajās smiltiņās un plunčāties uz nebēdu. Pa kreisi un pa labi ir arī citas pludmales: gan viesnīcu, gan lētākas, gan vispār par velti. Ja tikai ir laiks tās meklēt. Ja Venēcijas mūru cepeškrāsns ir jūs nomākusi, izbaudiet Lido burvību, kaut uz dienu, kaut uz dažām stundām. No mājas der paķert līdzi peldpiederumus, savukārt Dzintara pretiedeguma krēmi ir nedaudz iesprūduši 20. gadsimtā. Uz gaišām drēbēm no tiem paliek dzeltenīgi traipi, tāpēc vienkāršāk nopirkt kaut ko laikmetīgāku.

Torre dell’Orologio

Ja nu tomēr nekādi nevar iztikt bez Svētā Marka laukuma un bazilikas, kāpēc gan neparaudzīties uz to no kāda vēsturiska un neparasta skatpunkta, par kuru daudzgalvainajam tūristu pūlim bieži vien pat nestāsta. Lai to izdarītu, ierakstiet internetā Torre dell’Orologio un pasūtiet gida vadītu ekskursiju Svētā Marka pulksteņa tornī. Šī nu ir vieta, kur bez gida tikt nevar. Ekskursijas norisinās vairākās valodās, to laikā jākāpj pa šaurām trepēm, bet kāpiens nav grūts un ir visumā civilizēts, salīdzinot ar, piemēram, Florences Doma šausmu seansu. Pulcēšanās vieta uz ekskursiju notiek muzejā pie kasēm, tās meklējamas Marka laukuma tālākajā malā, otrajā stāvā, izejot drošības kontroli. Ņemiet vērā, ka ekskursijas notiek stingri noteiktā laikā un ilgst vienu stundu. Ja nokavēsiet - paši vainīgi.

Tornis ir uzcelts ap 1500. gadu. Tas ir ne vien arhitektūras un inženierijas šedevrs, bet arī liecība par vēsturi, kuru mēs esam neglābjami zaudējuši. Torņa pulksteņa parādīšanās sāka 24 stundu diennakts uzvaras gājienu Venēcijā un droši vien arī pārējā pasaulē. Tagad šāds diennakts garums ir norma, bet venēciešiem tādu modernu un muļķīgu laika dalījumu saprast bija tikpat grūti, kā mūsdienās nav iespējams izskaidrot to laika izjūtu, kas Venēcijā valdīja pirms 1500. gada. Protams, ka laika skaitīšana tornī bija un arī mūsdienās ir absolūts šovs.

Reiz tornī četri svētie ik stundu klanījās dievmātei Marijai, tagad gan viņu figūras devušās pensijā un koka pensionāri cienījamā vecuma dēļ klanās dievmātei tikai divreiz gadā. Šī klanīšanās notikusi tāpēc, ka Romas inkvizīcija acīgi pamanījusi, ka Venēcijas simboli tornī bijuši augstāk par dieva simboliem. Tad nu blēdīgie venēcieši, lai pilsētas simbolus nenoņemtu, izdomājuši šo paklanīšanās ceremonijas tehnoloģiju. Tiesa gan, dievmāte joprojām palikusi zemāk par pilsētas simboliem. Tornī reiz esot bijusi arī tikpat apbrīnojama mehāniska ietaise, kas demonstrējusi, kā planētas un Saule riņķo ap Zemi. Tā bijis līdz brīdim, kad pilsētā ieradies Galilejs un pavēstījis venēciešiem, ka šāds pasaules modelis esot aplams. Pilsētas valdnieki nolēmuši, ja reiz tas nav pareizs, tad jāmet laukā. Tā arī izdarījuši. Paldies Galileja kungam!

Torņa virsotnē divi milzīgi nokvēpuši mori joprojām sit ar āmuriem pa zvanu stundas un minūtes. Mūsdienu politkorektuma gaisotnē gide mums stāstīja, ka neviens nezina, vai mori maz esot bijuši melni no paša sākuma. Iespējams, tie esot bijuši kādi labie baltie mori, kas laika gaitā nokvēpuši. Torņa jūras pusē ir viena ciparnīca jūrniekiem, otrā pusē cita ciparnīca, kas domāta pilsētniekiem. Pilsētas puses pulkstenis mūsdienās ir grūti pamanāms. Daudzi Marka laukumā brīnās, kam domātas divas kolonnas jūras pusē. To gidi parasti nestāsta, bet patiesībā starp šiem stabiem reiz Venēcijā izpildīja nāvessodus. Bendes un tiesājamie skatījās uz pulksteni, un, kad tas sita stundu, tad galvas ripoja. Labākais šajā stāstā ir tas, ka briesmīgākais noziegums Venēcijā skaitījās jūras piesārņošana. Ja kāds kaut ko iemeta jūrā un to kāds cits nosūdzēja, tad tiesa bija ātra un nežēlīga - galvu nost, neraugoties uz nekādiem tituliem.