Tallinā allaž ir, ko redzēt, pat, ja Igaunijas galvaspilsētā ieskrien uz vienu dienu. Tā tiešām ir ātra ieskriešana un izskriešana, ja līdz Tallinai un atpakaļ uz Rīgu ir paredzēts vienas dienas brauciens. Šoreiz mērķis bija izbaudīt multimediālo izstādi Monet2Klimt – Kloda Monē, Vinsenta van Goga un Gustava Klimta kustīgās gleznas.
Krāsainā izstāde ilgst 45 minūtes, gleznas tiek rādītas 360 grādu ekspozīcijā, tās pārvietojas, atdzīvojas, ņirb ūdens, plaukst ziedi, cilvēki tuvojas un attālinās. To papildina gaisma un mūzika. Tallinas vecpilsētas centra kinoteātrī Kino Helios tiek rādīti vairāk nekā 140 triju gleznotāju mākslas darbi. Nepilna stunda nemanāmi pagaisusi, bet nav liegts šo izstādi/izrādi skatīties vēl un vēlreiz. Par to pašu cenu. Pieaugušajam biļete maksā 10,50 eiro (bez atlaidēm).
Ar vienu reizi var būt par maz, jo 360 grādu ekspozīciju nevar pagūt apskatīt vienlaikus. Gribas izstādes rīkotājiem ierosināt zālē novietot nevis nekustīgus krēslus, bet gan grozāmus beņķus, kas rotē ap savu asi, tādējādi var pagūt izgrozīties līdzi gleznu plūdumam. Vai arī skatītājiem atļaut aplūkot kustīgās gleznas, stāvot kājās, tuvojoties vai attālinoties no tām. Manuprāt, tas būtu iespaidīgāk. Bet arī tagad - visu cieņu igauņiem, ka šo krāšņo gleznu izrādi var apskatīt līdz šā gada beigām. Projekta izstrāde ir ilgusi vairāk nekā divus gadus, piedalījušies mākslinieki un dizaineri, un Tallinai tas noteikti ir ieguvums. Piekritīsiet, ka līdzīgas multimediālas izstādes Baltijas valstīs netiek rīkotas bieži.
Virtuālā māksla ļauj ieraudzīt animētajos mākslas darbos to, ko dzīvajā skatītājs var neievērot. Detaļas. Un mēģināt saprast, kāpēc gleznotājs ir vēlējies tās parādīt. Monē ūdensrozes ir tik tuvu, ka varētu tām pieskarties, ziedi atveras, uzplaukst, van Goga zilais un dzeltenais virpuļo, mākoņi slīd, un Klimta jūgendiskās sievietes uz plašajām sienām parādās kā Afrodīte no jūras putām gliemežnīcā. Skatītājs var uzlidot debesīs, var ienirt ūdenī, var pagriezt vaigu, lai tam pieskaras krītošas lapas vai vēja sašūpots ziedu ķekars. Viens otas triepiens, un glezna tiek papildināta. Otrs triepiens, tā atdzīvojas.
Tas ir arī stāsts par mākslu. Ne tik primitīvi, kā proponēja kādreiz - māksla pieder tautai, bet ar citu mērķi: atļaut cilvēkam ieraudzīt, sajust, izbaudīt un ieinteresēt viņu nemest līkumu gleznu izstādei vai muzejam.
Skatītāji cits citam netraucē - tie, kuri grib atstāt zāli, var iziet pa slepenajām durvīm, ienirstot kustīgajā gleznā.
Ja vien laika limits atļauj, tad tūristam ir vērts padzīvoties Kadriorgas pilī un parkā. Pili Pēteris I dāvājis savai sievai Katrīnai - sievietei, kuras karaliskais pelnrušķītes stāsts ir saistīts ar Latviju. Pils parkā ir vieta bērnu rotaļām, tālab mazie ceļotāji netiks nogurdināti garās pastaigās vai vēstures labirintos. Ja jau tās pašas dienas vakarā plānots atgriezties mājās, tad Kadriorgas pils parks jāatstāj citai viesu reizei. Tomēr, ja Tallinas apmeklējuma mērķis ir daile, tad to bez maksas var gan apskatīt, gan pasmaržot, gan aptaustīt nelielā Kadriorgas pils parka daļā - Japānas dārzā.
Lai kā latvieši cildinātu savu dabas mīlestību, japāņiem piemīt spēja sajust reljefu un nepārsālīt to ar bieziem stādījumiem. Japānas dārzā katrs gadalaiks ir gaidīts. No cilvēka dzīves nevar izraut kādu posmu un pateikt, ka tas bijis tik neglīts, ka nav pelnījis, lai atcerētos.
Japānas dārzs veidots pēc cilvēka dzīves filozofijas - visam savs laiks. Arī zieda nāvei. Vietā uzplauks cits. Ne tikai krāšņajā ziedēšanas laikā, ne tikai saulainā laikā, bet arī lietū dārzs dzīvo savu dabisko dzīvi, kaut arī ir cilvēka veidots. 2011. gadā Japānas dārzu izveidoja dizainere Masao Sone. Japāniete.
Vienas dienas atpūtas braucienā var pagūt uzskriet 314 metru augstajā Tallinas televīzijas tornī un noskatīties uz pilsētu no putna lidojuma. Ja nav laika vai gribēšanas doties uz TV torni, tad vecpilsētas jumtus var apbrīnot arī no mazāka augstuma, jo vecpilsētā ir pāris labi skatu laukumi.
Starp citu, ja plānojat tematisku izbraukumu uz Tallinu, tad var ieteikt 12. janvāri, Marcipāna dienu. Tallinas vecpilsētā ir marcipāna muzejistaba, kurā var gan uzēst, gan skatīties, kā krāso marcipāna figūriņas, gan klausīties stāstu par marcipānu. Un ir arī saldējuma muzejs, bet tas apmeklētājiem ir atvērts pāris dienu mēnesī un uzņem grupas, ne individuālus gardēžus.
