TŪRISMS: Apsveicināties ar Minheni
Ja sanāk kaut kur pabūt tikai uz pāris vakariem, nav īpaši vērts iespringt uz konkrētās vietas apgūšanu no kultūrvēsturiskā aspekta, taču noķert attiecīgās pilsētas šarmu un ieelpot vienā ritmā ar tās iedzīvotājiem ir iespējams arī tik nelielā laika posmā. Šajā gadījumā īsi paciemojoties Minhenē.
Transports, uz kuru var paļauties
Neliels ieskats ceļamērķa oficiālajā informācijā, protams, ir nepieciešams. Tātad Minhene: Bavārijas galvaspilsēta, trešā lielākā pilsēta Vācijā ar aptuveni 1,3 miljoniem iedzīvotāju, izveidota 1158. gadā. Valsts mērogā tiek pieteikta kā ekonomikas, kultūras un tūrisma centrs. Ģeogrāfiski tā meklējama valsts dienvidu pusē, no kuras zābaka sviediena attālumā rēgojas Austrija. Līdz Minhenei var ērti aizlidot ar mūsu pašu airBaltic - pāris stundiņas, un esi tur! No lidostas nokļūšana civilizācijā (pilsētas centrālā daļa ir 20-25 kilometru attālumā) arī prasīs kādu pusstundu, turklāt maksās 6,70 eiro - tas par vilciena biļeti. Starp citu, ar transporta biļetēm ieteicams tikt skaidrībā jau lidostā - jāizvēlas, uz cik dienām un kādiem transporta veidiem to pirkt, individuāli, ģimenei vai grupai utt. Piedāvājums ir plašs, un arī biļešu cenas krietni atšķiras. Piemēram, individuālā dienas karte visiem transporta veidiem uz trim dienām maksā 16,80 eiro. Dārgi? Jā, bet tas ir tā vērts!
Sabiedriskais transports Minhenē ir viena no tām lietām, uz ko var raudzīties ar melnu skaudību: dažādi SBahn (piepilsētas vilcieni), UBahn (metro) un ierastie tramvaji, kuru līnijas virzās paralēli un krustojas perpendikulāri, nosedzot praktiski katru ielu un laukumu. Ņemot rokā sabiedriskā transporta karti, var bez bēdām mesties pilsētas dzīves mutulī, jo uz ielām un tuneļos būs trekniem burtiem norādīts, uz kuru pusi doties un kurā tramvajveidīgajā sēsties. Bez tam nenāksies mocīties neziņā, kad tas sasodītais braucamais reiz parādīsies, jo pieturās esošajos tablo tiek vāciski pedantiski norādīts, pēc cik minūtēm tas būs klāt. Ļoti laba lieta ir arī Munich City Tours busi, ar kuriem var virpināt pa apli, nolecot pie sev interesējošajiem objektiem, pēc tam iesēžoties nākamajā busā un turpinot ceļu.
Sports palīdz rast kopēju valodu
Ja vadās pēc vecā, labā principa «iet tur, kur acis rāda», tad vispirms tās rāda pašu augstāko skatpunktu Minhenē - Olimpisko torni, kas slejas 291,28 metru augstumā (salīdzinājumam - Zaķusalas TV tornis ir 368 metrus augsts). Minheniešu brīnums šogad svin 50. dzimšanas dienu - to oficiāli atklāja 1968. gada 22. februārī. Lai apciemotu jubilāru, biļetei nāksies atlicināt septiņus eiro. Jāatgādina, ka 1972. gadā Minhenē notika vasaras olimpiskās spēles, kas vēsturē iegājušas kā vienas no traģiskākajām - to laikā palestīniešu teroristi no organizācijas Melnais septembris sagūstīja un nogalināja 11 Izraēlas delegācijas sportistus, trenerus un oficiālās personas. Traģisks brīdis visas pasaules sporta vēsturē, kuram Minhenē joprojām tiek veltīta liela uzmanība.
Olimpiskais parks ir vesela pilsēta pilsētā, ar centrālo stadionu, peldēšanas halli, ledus halli, ciematiņu, restorāniem un kafejnīcām, kā arī citādām izklaides vietām. Ir neskaitāmas iespējas pa to izceļoties dažādos maršrutos, ar kuriem katram labāk tikt skaidrībā uz vietas. Blakus parkam ir BMW pasaule ar šo spēkratu muzeju - arī aplūkošanai itin vērta iestāde. Ja uz Minheni paraugās no sportiskā aspekta, tad šīs pilsētas galvenais lepnums, protams, ir futbola klubs Bayern, kurš arī šogad kļuva par valsts čempionu un uz nupat startējušo Pasaules kausu futbolā Vācijas izlasei deleģējis pat septiņus (!) spēlētājus. Bet vēl taču ir spēlētāji arī citu valstu izlasēs, slaveno poli Robertu Levandovski ieskaitot. Aizkāpt uz Bayern spēli būtu padārgi, taču ik nedēļu stadionā tiek aizvadīti vairāki publiski treniņi, kurus varot apmeklēt bez maksas. Būtu interesanti pabūt Minhenē tieši šajās dienās, kad visa pasaule slimo ar futbolu, bet vācieši to dara arī ikdienā. Neskatoties uz to, ar iecietību tiek pieņemti arī sportiski citādi domājošie. Šo rindu autoram ar visai kuplu latviešu delegāciju iegadījās trāpīties Minhenes vecpilsētā esošajā Dubliner Irish Pub & Sports Bar laikā, kad Dānijā risinājās pasaules čempionāts hokejā. Apmeklētāji TV ekrānos raudzījās kaut kādos Vācijas otrās līgas futbola notikumos, un apvaicāšanās pēc hokeja translācijas tika uztverta ar vieglu neizpratni, tomēr jau pēc brīža latvju bāleliņiem tika atvēlēta atsevišķa telpa un piešķirta TV pults - meklējiet paši! Kad pēc pusotras stundas šajā telpā skanēja Latvijas himna par godu uzvarai pret dāņiem, vietējie un arī angļu tūristi jau bija puslīdz apguvuši hokeja spēles smalkumus.
Alus un desiņu medībās
Paklīst Minhenes ielās var diezgan droši - pirms brauciena bažas radīja willkommen piekritēju Vāczemē sastrādātais posts, kā rezultātā etniskais sastāvs daudzviet Eiropā ir kritiski mainījies, taču Bavārijas galvaspilsētā tas nav tik ļoti jūtams. Bez vāciešiem lielākoties, visticamāk, te dzimušie un jau asimilējušies turki un pa saujiņai arābu izcelsmes ieceļotāju, un tie paši lielākoties pazemē, tas ir, metro. Nu, jā, Minhene ir dārga pilsēta, ko gan viņiem te meklēt… Iespējams, ka tas ir tikai šķietams novērojums, taču Rīgā cilvēki neprot… iet. Minhenē neviens nevienam virsū neskrien, visi pārvietojas savās trajektorijās, un, ja kādam sapņainam gājējam no mugurpuses pietuvojies kurjers uz velosipēda, viņš pacietīgi gaida, kad sapņotājs ļaus tam pabraukt garām. Nekāda stresa, nekādu sazin kur ejošu gājēju vai brīvā pavadā palaistu suņu!
Laiski pazvilnēt zālītē var Angļu parkā, savukārt vakarā iedzert kausu izslavētā vācu alus un apēst desiņas - kaut kur Marijas (Marienplatz) vai Odeona (Odeonplatz) laukumu apkaimē. Alus te vispār ir kulta statusā. Pat iemaldoties milzīgajā IFAT 2018 izstādē, kas risinājās 16 Ķīpsalas haļļu apmēru cienīgos angāros, pulcējot ap 3300 uzņēmumu no 60 valstīm (apmeklētāju skaits - pie 140 000), - arī tur šlipsoti ofisu vīri un nopietnas biznesa lēdijas darījumus apsprieda nevis pie kafijas tases vai tējas, kā tas pie mums pieņemts, bet alus glāzes. Nevienu nemulsināja, ka ir darbadienas vidus un kā tas no malas izskatās. Par alu te pienākas runāt pat no vēsturiskā aspekta, jo tieši Minhenē 1923. gada 8. novembra vakarā Ādolfs Hitlers sarīkoja neveiksmīgo Alus puču - šādu nosaukumu tas izpelnījies par godu viņa uzrunai alus pagrabā Bűrgerbräukeller, pēc kuras nacionālsociālisti izgāja ielās. Šis apvērsums gan ilga tikai pusotru dienu un beidzās neveiksmīgi, arī šis alus pagrabs sen ir noslaucīts no zemes virsas, un tā vietā uzbūvēts kāds izklaides centrs, taču Minhenē netrūkst, citējot Džeromu K. Džeromu, «labu vietiņu tepat aiz stūra», piemēram, pasaulē pazīstamākais traktieris Hofbräuhaus. Tas vizuāli tik ļoti atgādina fotogrāfijās no Bűrgerbräukeller, redzēto, ka liek domāt par šo vietu kā slavenā līdzinieka tradīciju turpinātāju.
Šajā pirms 500 gadiem veidotajā traktierī solodzērājam gan īsti nebūs, ko darīt, taču lielākām grupām gan: milzīgas zāles, garumgari galdi, relatīvi ātra un precīza apkalpošana (kā viņi nesajauc pasūtījumus?), liels troksnis un ņudzeklis, ko pastiprina uz skatuves ik pa laikam kāpjošais jodelētājs ar milzu pātagu utt. Ar vismaz 20 eiro lieliem tēriņiem noteikti jārēķinās - litrs (kurš gan Vācijā dzer mazāk?!) alus HB Original maksā 8,60 eiro, bet porcija desiņu prasīs 7,50-8,90 eiro. Jāatzīst gan, ka šī noteikti nav tā vieta, kur gastronomiski vērtēt vācu desiņas - tās te ir bezgaršīgas. Arī atmosfēra nogurdina, taču reizi mūžā to var pieciest.
Kad rodas vēlme atgriezties
Šī īsā apsveicināšanās brauciena lielākais mīnuss bija laika apstākļi - ja ārā valda ap +12 grādiem, stipri līst un pūš riebīgs vējš, tad Minhene šķiet pelēcīga un nogurdinoša. Protams, kādu var ielīksmot šopingošana, kas te nudien ir tā vērta: pat ierastās dienās cenas svārstās Latvijas līmenī, bet atlaižu trakumu laikos pieticīgie cipari liek acīm izlīst uz kātiņiem, turklāt vācieši piedāvā pavisam citas kvalitātes (un krāsainības) preci. Dažādu futbola centrālo notikumu un it īpaši slavenā Oktoberfest laikā Minhenē pilnīgi noteikti valda pavisam cits dzīvīgums, tāpēc tā vien gribas šajā pilsētā atgriezties, piemēram, septembra beigās vai oktobra sākumā, kad laikrakstu pirmajās lapās atkal būs fotogrāfijas ar daiļām dāmām un to superdziļajiem izgriezumiem ņieburu krūšu rajonā, nēsājot Oktoberfest litrīgos alus kausus. Kas zina, varbūt pat šogad!