TŪRISMS. Intriga Kauņā: ko var ieraudzīt nedēļas nogalē
Ja ir gribēšana izrauties nedēļas nogalē uz ne pārāk tālu, nepavisam ne dārgu un interesantu izbraucienu, tad Kauņa ir viens no galamērķiem. Lietuva svin valsts simtgadi, un pasākumu klāsts šogad solās būt īpaši plašs un daudzveidīgs ne tikai galvaspilsētā Viļņā, bet arī citās pilsētās.
Meklējot informāciju par tūrisma un atpūtas iespējām Kauņā, var trāpīties arī aklai vistai grauds. Piemēram, man tas bija Velnu muzejs. Sens kā pasaule, taču par tā pastāvēšanu nezināju. Tāpat arī Zooloģijas muzejs. Interneta dzīlēs atrastais un redzētais nešķita īpašas ievērības vērts, tomēr maršrutā šo muzeju iekļāvām. Un trīs pieauguši cilvēki aizrāvāmies kā bērni, jozdami no viena eksponāta pie nākamā. Tāpēc nevar piemērot visiem vienu olekti, kurp jādodas, kas jāredz, jo internetā vai ceļvežos pieejamā informācija var noderēt tikai ieskatam, bet īstenība - būt pavisam citādāka.
ČŪSKIŅŠ. Čūskas skeletiņš, katrs kauliņš saskatāms un saskaitāms / Mārtiņš ZILGALVIS, F64 Photo Agency
Šoreiz Neatkarīgās izvēlētie pieturas punkti Kauņā sameklēti pēc principa «lai vilks paēdis un kaza dzīva». Proti, ja ceļojums ieplānots kopā ar bērniem, tad zemāk aprakstītie muzeji varētu būt interesanti visu vecumu cilvēkiem. Jo pievienoto vērtību redzētajam veido stāstījums, kā notika Leļļu teātra muzejā. Tā direktors Sigits Klibavičs prot vilku no meža izrunāt. Toties Dārgakmeņu muzejs ir unikāls tāpēc, ka tādu Latvijai tuvākajās valstīs nav daudz. Muzeju izveidojis gemmologs, zinātņu doktors Arūns Kleišmants. Telpa neliela, eksponātu daudz. Ir arī viltojumi, ir tā dēvētais muļķu zelts un īstais zelts. Ja jaunākais no ceļotājiem mācās skolā, viņam būs ko vērot, būs ko skatīt un būs ko uzzināt. Varbūt pat to, ko ķīmijā un ģeogrāfijā nemāca.
LIELI UN MAZI. Krabju kolekcijā var ieraudzīt neikdienišķus eksemplārus / Mārtiņš ZILGALVIS, F64 Photo Agency
Muļķu zelts un citi dabas brīnumi
Viļņas universitātes zinātņu doktors Arūns Kleišmants mēdz jokot, ka dimanti ir nevis meiteņu, bet puišu labākie draugi. Viņš ar dārgakmeņu un minerālu kolekcionēšanu ir aizrāvies, no vienas puses, vajadzības spiests. Vispirms izveidoja Baltijas valstīs vienīgo starptautiski atzītu dārgakmeņu pētniecības laboratoriju. Tāpēc bija vajadzīgs materiāls, ko pētīt. No otras puses, muzejs tapis, pateicoties sapnim. Nedēļu pirms laboratorijas atklāšanas Arūns Kleišmants sapnī redzējis, ka jāveido dārgakmeņu muzejs. Sapņi piepildās. Kopš 1996. gada muzejā ir sakrāti apmēram 700 eksponātu. Cilvēki dāvina, pats brauc uz raktuvēm, citi kolēģi arī atved. Kas tikai viņa kolekcijā ir atrodams! Karneols, kurš izskatās kā gaļas gabals. Jautājam, vai nav viltots. Šis neesot. Beidzot vaigā lūkojam arī sēru. To pašu, kas sērkociņu galviņās iestrādāts un izskatās brūns, bet īstais sērs ir spilgti dzeltens. Un trausls. Ar rokām neaiztikt!
MUĻĶU ZELTS. Pirīts varbūt atgādina zeltu, bet ne tuvu nav dārgakmens. Piros grieķu valodā nozīmē uguns, šo minerālu izmanto sērskābes ražošanā / Mārtiņš ZILGALVIS, F64 Photo Agency
Stendā izlikti vairāki ainavu akmeņi. Kā neticīgajam Tomam gribas jautāt, vai zīmējumi uz akmens plāksnītēm nepieder cilvēka rokai. Nē, dabas meistardarbs.
Viņš uzreiz saka - par pašu vērtīgāko eksponātu nevar atbildēt, jo kā to lai izmēra? Viņam vērtīgs ir hroma akvamarīns, kuru pētījis, un pasaulē tagad šis nosaukums ir saistīts ar Lietuvas zinātņu doktora Kleišmanta uzvārdu. Viņš konstatējis, ka akvamarīnam piemīt krāsu atmiņa.
SĒRS. Skaists jau ir, bet trausls ar / Mārtiņš ZILGALVIS, F64 Photo Agency
Kad noklausās teju vai lekciju par viltojumiem, tad uz veikalos piedāvāto dārgakmeņu klāstu jāskatās citām acīm. Akmeņus krāso, pievieno stiklu, izgatavo sintētiskos dvīņus. Arūns Kleišmants piebilst, ka, redzot akmentiņa patieso izskatu, pircējs, visticamāk, nospļautos un nepirktu. Piemēram, meiteņu un puišu labākie draugi dimanti ir pelēki, neglīti akmentiņi, kamēr nav apstrādāti un uzlaboti.
Lelles stāsta par Lietuvas vēsturi
DAŽĀDI. Ekspozīcijā var iepazīt dažādus stilus, kas bijuši uz leļļu teātra skatuves - no reālisma līdz abstrakcionismam. Te ir princeses, ķēniņi un karalienes, burvji, dažādas mitoloģiskas būtnes un dzīvnieki / Mārtiņš ZILGALVIS, F64 Photo Agency
Leļļu teātra muzejā ir unikāli eksponāti. Kaut tāpēc vien, ka padomju laikā bija prasība - kad izrāde savu mūžu uz teātra skatuves bija beigusi, tajā izmantotās lelles vajadzēja iznīcināt. Bet Leļļu teātra dibinātāji Valērija un Stasis Ratkēviči lelles nosargāja un 1994. gadā varēja izveidot muzeju. Pateicoties viņiem, ekspozīcijā ir arī lelles, kas piedalījās pirmajā izrādē pirms 60 gadiem.
Pašlaik ir apmēram 1000 eksponātu, izstādīta pavisam neliela daļa, bet ekspozīcija tiek mainīta. Leļļu teātra direktors Sigits Klibavičs lepojas, ka šis ir dzīvs muzejs, tā telpās notiek izrādes, bērni aktīvi piedalās dažādos pasākumos. Telpas ir šauras, bet šogad sāksies teātra rekonstrukcija. Pēc tam arī muzejs būs ieguvējs - vairāk kvadrātmetru, vairāk iespēju.
AR MĪLESTĪBU. Tikai tuvumā var novērtēt, kādu darbu ieguldījuši leļļu meistari, veidojot katru grumbu vecīšu sejās, katru pirkstu gropīti / Mārtiņš ZILGALVIS, F64 Photo Agency
Kaut arī pašlaik mazajā istabiņā tiek rādīts maz leļļu, tās izvēlētas ar nolūku izstāstīt par dažādiem stiliem. Bija laiks, kad modē bija reālisms, tāpēc arī lelles bija «kā dzīvas» - ja Aladins, tad uzreiz saprotams, kas viņš ir un no kurienes, ja princese, tad ar raganu viņu sajaukt būtu grūti. Kad modē nāca abstrakcija, tad bērni pat nav pazinuši izrāžu varoņus, smejas Leļļu teātra direktors. Bet apvērsumu leļļu modē izdarīja unikālās no dabiskiem materiāliem gatavotās lelles lietuviešu nacionālajā stilā izrādei Egle - zalkšu karaliene 1968. gadā.
Leļļu teātra direktors novērojis, ka muzejā robeža starp bērnu un pieaugušo pazūd. Pieaugušajiem ir pat interesantāk nekā bērniem. Lielie cilvēki atgriežas bērnībā, atceras pašu redzētās izrādes, viņiem patīk kustināt leļļu mehānismus un redzēt, kā tās bola acis, paceļ cepuri, kustas.
PRIEKS. Leļļu teātra direktors Sigits Klibavičs rāda, kā kustas lelle, kas pārsniedz cilvēka augumu. Pieaugušajiem apmeklētājiem patīk skatīties, kā lelles uztaisītas, kā tās darbojas / Mārtiņš ZILGALVIS, F64 Photo Agency
Zooloģijas muzejs - muti dzisināt nevajag, jāredz!
Zooloģijas muzejs ir viens no vecākajiem Lietuvā. To sāka veidot 19. gadsimta vidū. Muzejs izvietots vairākos stāvos, tajā piedāvā arī interaktīvas ekspozīcijas. Pēc loģikas, tieši par šo muzeju vajadzētu rakstīt visvairāk, jo tas, ko redzējām, pārsteidza, sajūsmināja, aizrāva. Varētu turpināt, izsakot komplimentus vispārākajā pakāpē. Tieši tāpēc, ka muzejs ir ļoti aizraujošs piedzīvojums dzīvnieku, kukaiņu, putnu, rāpuļu, gliemežvāku, bezmugurkaulnieku pasaulē, katrai no kolekcijām būtu jāvelta daudz vietas un laika.
KĀ DZĪVĒ. Kūmiņš noķēris gaili un stiepj uz migu - būs lapsēniem pusdienas / Mārtiņš ZILGALVIS, F64 Photo Agency
Tāpēc - tas ir jāredz. Zināšanai: pāris stundas ir minimālais laiks, lai izpētītu visus eksponātus. Ir iespēja ekskursijā doties ar gidu (par papildu samaksu).
Pasaulē vienīgais
Jā, lietuvieši var lepoties, ka viņiem ir pasaulē vienīgais Velnu muzejs. Lietuviešu folklorā velnam piedēvē dažādas īpašības. Tāpat jau ir arī mums, latviešiem. Muzeja izveidi noteica nejaušība. 1906. gada 13. jūnijā garīdznieks un rakstnieks Jozs TumsVaižgants uzdāvināja Lietuvas māksliniekam Antānam Žmuidzinavičam koka velna skulptūru ar novēlējumu, lai viņš kolekcionētu velniņus visu savu dzīvi. Maisam gals bija vaļā. To uzzinājuši, mākslinieka viesi sāka nest velniņus citu pēc cita. Sākumā Antāns Žmuidzinavičs velnu kolekciju glabāja savā darbnīcā, bet kļuva par šauru. 1961. gadā viņš kolekciju uzdāvināja valstij. Tagad apmēram 3000 lielu un mazu, ļaunu un labsirdīgu, glītu un atbaidošu velnu dzīvojas plašā ēkā vairākos stāvos. Velnēni, raganas, karnevāla maskas, velna pirksti un arī velnu tēmai veltīta servīze atceļojuši no 70 valstīm.
MĪLĪGI. Šie ir mīlīgi un draiski eksemplāri / Mārtiņš ZILGALVIS, F64 Photo Agency
Vienā stāvā ir Velnu muzeja dibinātāja kolekcija, nākamajā - Lietuvas meistaru darinājumi, vispēdīgi - dāvinājumi. Interesanti pētīt, kā velnu redz dažādas tautas. Vieniem tas ir izžuvis, stiegrains personāžs, citiem, piemēram, ukraiņiem - omulīgs un smaidīgs, kam patīk iedzert. Nedaudz atgādina ruksi. Raganas arī tur ir - viena par otru baisāka. Nezin kāpēc raganas māksliniekiem nav šķitušas tik simpātiskas kā velni. Tur Mefistofeli var skatīt vaigā. Redzēt Velna dzirnavas. Apskatīt velna pirkstus. Un pašu mazāko velniņu, kuru var ieraudzīt arī ar neapbruņotu aci, tomēr labāk izmantot palielināmo stiklu.
VELNI. Velnu tēma ir apspēlēta visā tās krāšņumā - kārdinātājs, kritušais eņģelis, muļķis un lētticīgs radījums, draiskulis un vispār - arī Dievam taču vajag alter ego / Mārtiņš ZILGALVIS, F64 Photo Agency
Antāna Žmuidzinaviča 80 gadu dzimšanas dienā viņš saņēma dāvanu no Latvijas māksliniekiem - kafijas servīzi. Astoņpadsmit mākslinieki veidoja katrs kādu servīzes daļu, un zīmējumos var pazīt rokrakstu. Re, šo tasīti apgleznojis Indulis Zeberiņš, bet to - Alberts Kronenbergs! Tiklīdz muzeja gide Daina Zozaite padzird latviešu valodu, viņa mūs ved tieši pie šīs servīzes. Daina, starp citu, ļoti labi runā latviski - Rīgā mācījusies un dzīvojusi.
LATVIEŠU DĀVANA. Slavenu latviešu mākslinieku dāvana Velnu muzeja dibinātājam - 13 tasītes, un uz pēdējās no tām uzraksts: «Velna nav!» / Mārtiņš ZILGALVIS, F64 Photo Agency