TŪRISMS: Gustavs Klucis Liverpūlē jeb Ceļojums mākslas baudītājam

Pārdzīvojusi industriālo revolūciju un sabrukumu, Liverpūle ir spējusi gan saviem iedzīvotājiem, gan pilsētas apmeklētājiem piedāvāt ne tikai futbolu, krodziņus un iepirkšanos, bet arī kultūru.

Pilsēta 2008. gadā kļuva par Eiropas kultūras galvaspilsētu, kas apliecināja, ka pilsētas centieni atbrīvoties no klišejiskā priekšstata par Bītlu un futbola dzimteni tiek atbalstīti.

Nav vērts salīdzināt, piemēram, Liverpūles un Rīgas piedāvātās kulturālās iespējas kultūras politikā, tajā skaitā algu un biļešu cenu samērīguma, tradīciju u.tml. dēļ. Liverpūle arī sevi nepozicionē kā kultūras Meku, lai gan melots nebūtu, ja tā apgalvotu. Varbūt tāpēc tas, ko tur var ieraudzīt un piedzīvot, reizēm šķiet kā aklai vistai patrāpījies grauds - arī īpaši neplānojot, bet vienkārši aizbraucot uz Liverpūli, var apmeklēt pasaules mēroga izstādes.

Piemēram, uz neilgu laiku ieskrienot Liverpūlē, Teita galerijas filiālē gadījies uzdurties Marka Šagāla gleznu izstādei.

Pirmo reizi

Liverpūles Teitā ir ļoti plaša un intensīva pasākumu programma. Ja ir plāniņš tuvākajā laikā doties uz miglainās Albionas reiz ietekmīgāko pilsētu, tad tikai no Teita galerijas filiāles piedāvātās programmas var izvēlēties labu labo piedāvājumu.

Šajā un nākamajā mēnesī Liverpūles Teitā iespējams iepazīt sirreālismu Ēģiptē - gan teorētiski, gan praktiskās nodarbībās un lekcijās. Izstāde apskatāma līdz 18. martam, tās organizētāji vēsta, ka šī ir pirmā visaptverošā muzeja izstāde par doto tēmu - tajā ir ļoti daudz gleznu, fotogrāfiju, arhīvu dokumentu, un liela daļa no tiem Anglijā izstādīti pirmo reizi.

Pirmo reizi Liverpūles Nacionālajā muzejā ieradīsies Ķīnas imperatora terakotas armija. Izstādē, kas būs apskatāma no 9. februāra līdz oktobra beigām, atradīsies vairāki unikāli un līdz šim Lielbritānijā neredzēti eksponāti. Izstāde tiek pieteikta kā iespaidīgs senlietu kopums, kam jāapliecina Ķīnas imperatora Ciņa Šihuandi nemirstība un jāparāda, kā viņš gatavojies aizkapa dzīvei, kā arī jāpalīdz izprast to, kāda bija sadzīve Ķīnā pirms vairāk nekā diviem tūkstošiem gadu. Terakotas armija valdnieka kapenēs uzieta salīdzinoši nesen - 1974. gadā. Tajā bija vairāk nekā 8000 karavīru, 130 ratu ar 520 zirgiem un 150 kavalērijas zirgu dabiskā lielumā. Imperatora armija izgatavota no apdedzināta māla jeb terakotas.

Aizrāvies ar padomju mākslu

Latvijas iedzīvotājiem varētu būt savs skatījums un vērtējums par citu Teita galerijas filiāles izstādi, kas būs atvērta līdz 18. februārim. Tā veltīta, kā briti nodēvējuši, dramatiskajai Krievijas un Padomju Savienības vizuālajai vēsturei, sākot no 1905. gada, līdz Staļina nāvei 1953. gadā. Skatītājam tiek dota iespēja lūkoties ar sava laika mākslinieku acīm uz laiku, kad cilvēki aizrāvās ar revolucionārām idejām, paveica varoņdarbus, gāja bojā, piedzīvoja haosu valstī un savos politiskajos uzskatos, izdzīvoja revolūcijas, karus, diktatūru un badu. Tad radās jauna vizuālā kultūra.

Izstādes pamatā ir 2016. gadā mirušā grafiskā dizainera, fotogrāfa un rakstnieka Deivida Kinga kolekcija, kurā ir ap 250 000 priekšmetu. D. Kings bija kaislīgs padomju vizuālās vēstures kolekcionārs, viņa dzīvesvieta atgādināja muzeju. Kolekciju viņš sāka veidot 1970. gadā, un interese par padomju mākslu sākās ar kādu komandējumu. D. Kings strādāja žurnālā The Sunday Times Magazine par māksliniecisko redaktoru. Viņu aizkomandēja uz Krieviju, lai meklētu vizuālo informāciju par Ļevu Trocki. Taustot pavedienus, kālab revolucionārs Trockis no revolūcijas annālēm ir ticis dzēsts, D. Kings, gluži kā adot, sāka kārtu pa kārtai veidot padomju grafiskās mākslas kolekciju. Viņš bija tā aizrāvies, ka par savu vaļasprieku stāstījis aptuveni tā: viņa augšstāva studijā valdot haoss, jo visapkārt izmētātas fotogrāfijas, grafikas un citi priekšmeti; padomju mākslas darbi un artefakti novietoti arī uz trepēm, kaut kas pat iekritis ūdenī, jo kolekcionārs vairs nav spējis savu bagātīgo, 40 gadu vākto kolekciju sakopot vienuviet, gatavojoties to nodot Teita muzejam Londonā.

D. Kinga kolekcijā ir arī Latvijā dažādi vērtētā mākslinieka, avangardista un viena no pasaulē zināmākajiem latviešiem Gustava Kluča darbi. Un tie ir aplūkojami izstādē Liverpūles Teitā. Lai nu par Latvijas vēstniekiem mēdz dēvēt sportistus, bet viņu vēstījumu nevar salīdzināt ar Gustava Kluča (1895-1938) vārdu, kas spējis būt interesants jau 100 gadu. Bet nav teikts, ka Anglijā kāds Kluci sasaistīs ar Latviju.

Antra Gabre

Arī feministēm būs interesanti

Teita galerijas filiālē no 10. februāra līdz 29. aprīlim skatāma angļu rakstnieces Virdžīnijas Vulfas darbu inspirēta izstāde, kuras uzdevums ir izpētīt feministes skatījumu uz mākslu, ģimeniskumu un identitāti. Izstādē būs vairāk nekā 80 mākslinieču darbi.

Uz vairākiem pasākumiem Liverpūles Teitā aicina arī Feministu bibliotēka - dažas dienas aprīlī un jūnijā. Tad interesentiem būs iespēja iepazīties ar bibliotēkas darbību, grāmatām, diskutēt, iepazīties un aprunāties ar bibliotēkas brīvprātīgajiem. Interesanta ierosme tām feministēm, kuras Latvijā veido domubiedru grupas. Starp citu, Feminisma bibliotēka ir arī Sanktpēterburgā.

Lielbritānijā Feministu bibliotēkas pirmsākumi meklējami Sieviešu pētījumu un resursu centrā, bet bibliotēka izveidota 1975. gadā kā vieta, kur sieviešu tiesību aizstāves un feminisma kustības piekritējas var pulcēties, izglītoties, apkopot materiālus. Bibliotēka veidojās un attīstījās līdz ar sieviešu līdztiesības kustību. Šobrīd bibliotēka turpina savu misiju - veidot iekļaujošu sabiedrību. Aicinājumā pievienoties pasākumiem Teita galerijas filiālē ierakstīts, ka Feministu bibliotēkā var darboties ikviens, neatkarīgi no dzimuma un reliģiskās piederības.

Prom no Bītliem

Leģendārie Bītli ir Liverpūles simbols, grib to liverpūlieši vai negrib. Katrs taksists ir gatavs parādīt Bītlu vietas, bet Liverpūlē dzimušie taksometru vadītāji ir gatavi izstāstīt interesantus faktus. Aizrautīgiem bītlomāniem ir iespēja iesēsties taksītī un izbraukt savu elku dzīves tekas.

Bītli joprojām ir šīs pilsētas dzīvā vēsture - Liverpūlē ir speciāla ieliņa, kurā, šķiet, atrodams viss par un ap Bītliem. Šīs grupas faniem tā ir paradīze, bet tiem, kuri tādi nav, - iespēja iziet cauri Bītlu ieliņai, un ar to arī pietiek. Bet! Nekā, draugi, Liverpūlē Bītlu kults ir daudz plašāks, nekā tikai viena ieliņa pilsētas centrā.

DUĻĶAINA? Liverpūle, kas veidojusies pie duļķainas ūdenstilpes un no tā ieguvusi savu nosaukumu, tagad piesaista tūristus ar Mersijas upes apbūvi / Antra Gabre

Titāniks nav 1. aprīļa joks

Liverpūlē savulaik bija reģistrēta kuģniecības kompānija White Star, kurai piederēja Titāniks. Kuģa glābšanas vestes ir apskatāmas arī mūsdienās, bet kopš 2014. gada 1. aprīļa Alberta doku tuvumā ir atvērta viesnīca - jau minētās kompānijas galvenajā mītnē. Tagadējās viesnīcas ēkā savulaik atradās avarējušā kuģa Titāniks projektētāju birojs.

Vēsturiskā, 1896. gadā celtā ēka pārtapusi par viesnīcu 30 James Street - Home of Titanic. Katrā no numuriem atrodams kāds īpašs slaveno kuģi vai tā pasažierus raksturojošs interjera elements. Savukārt ēdamistabas iekārtotas pēc īstā Titānika ēdamzāļu plāniem. Bārsrestorāns The Carpathia nodēvēts tā kuģa vārdā, kas 1912. gadā uzņēma katastrofā izdzīvojušos.

Viesnīca lepojas, ka viesiem paveras skats uz ēkām, kas ir pazīstamas kā trīs grācijas: uzņēmuma Royal Liver ēka, ēka The Cunard un Liverpūles ostas nami.

Rīga un Liverpūle - atrodi atšķirības!

Liverpūles iedzīvotāju skaits ir apmēram tāds pats kā Rīgai. Liverpūle dibināta 1207. gadā, tās iedzīvotāju skaits bija tikai 1000 galvu liels. Nosaukums, ko daži mēdz pārcelt burtiski, nav saistīts ne ar aknām, ne baseinu, bet gan ar kādreizējo vietas izskatu - dubļainu ūdeni.

Liverpūle savulaik bijusi ļoti ietekmīga britu impērijas pilsēta, nozīmīgs tirdzniecības mezgls. XIX gadsimtā tirdzniecība, imigrācija un rūpniecības uzplaukums nodrošināja Liverpūles izaugsmi, tā tika dēvēta arī par Eiropas Ņujorku. Liverpūle piedzīvojusi krīzes, dramatisku bezdarba pieaugumu, un, lai no šīs situācijas izkārpītos, tā no industriālas pilsētas kļuva par kultūras pilsētu. Un Bītli deva savu artavu šā tēla spodrināšanā.

Tagad Liverpūli apmeklē sporta un mūzikas tūristi, bet pilsēta arvien uzstājīgāk sevi piesaka arī kā mākslas pilsētu - muzeji, galerijas, izstādes, citi pasākumi ir mērķtiecīgi organizēti.

2004. gadā tika uzsākts Liverpool ONE projekts, ar kura palīdzību industriālie rajoni pārtapa par kultūras un izklaides saliņām. Vecās rūpnīcu ēkas, angāri, noliktavas tika pārveidotas par klubiem un kafejnīcām, nelielām galerijām, veikaliņiem, un tajos iegriežas gan vietējie iedzīvotāji, gan tūristi.

Liverpūle savu mērķi ir sasniegusi - tā vairs nav tikai futbola, agresīvu fanu un Bītlu mājvieta.