TŪRISMS: Islandes un Reikjavīkas ainiņas. Bez troļļiem

 
FASCINĒ. Ūdenskritums Gulfoss atrodas netālu no Reikjavīkas. Atvaino, Ventas rumba, bet Gulfosa forma un apkārtne tevi aizēno! Ūdens krīt pār slīpi novietotu 11 metrus augstu kāpli, nonākot uz nākamā pakāpiena, un turpina plūst pa šauru, aptuveni 70 metrus dziļu un 2,5 kilometrus garu bazalta iežos veidotu kanjonu. Vietām ūdens sasalis lāstekās, vietām krīt šaltīm vien. Ūdenskritums tagad ir nacionāla vērtība ©Antra Gabre

Nesezonā apmeklēt Islandi nebūt nav pārsteidzīgs lēmums. Kaut vai tālab, lai pārliecinātos, vai ir taisnība, ka islandiešu valodā sniegu un ar to saistītas parādības apzīmē ar 100, bet vēju – ar 150 vārdiem.

Nesezonas periods Islandē liedz apskatīt, piemēram, vaļus, bet tūristi par to tiek brīdināti - varbūt vaļi būs, bet varbūt nebūs.

Novembra vidū sniega un vēja Islandē ir gana daudz. Ja paveicas, tad var piedzīvot arī vulkāna izvirdumu, un tad ir iespēja izbaudīt Islandes galējības - ledājus un lavu. Man gandrīz paveicās - Ēraifajēkitla vulkāns sāka mosties, bet vismaz līdz vakardienai ne islandieši, ne citu pasaules valstu iedzīvotāji lielākā Islandes vulkāna izvirduma sekas vēl nebija pieredzējuši. Tas vēl nav spējis pavērt zemi, lai izpūstu savu karsto elpu.

Islandē dzīvo mazliet vairāk nekā 300 000 cilvēku. Puse no Rīgas iedzīvotāju skaita. Šoreiz - vairāk par Reikjavīku. Bet būs citi Islandes stāsti, arī par neredzamajiem iemītniekiem - elfiem un troļļiem.

Pagātne veido tagadni

Islandiešu saknes veidojuši skandināvi un ķelti. Jau kopš islandiešu sabiedrības veidošanās viņi organizēja altingu - tautas sapulci - parlamentu un augstāko tiesu vienā personā. Ne karaļu, ne vergu tur nav bijis. Katrs indivīds ir vērtība, un visi kopā veido vienlīdzīgu sabiedrību. Viņi atšķirībā no latviešiem neīd un nevaimanā, bet dzīvo savā valstī un tajos dabas apstākļos, kādi ir. Ja islandiešu sievietei no lauku ciema ir jādodas dzemdēt uz lielāku apdzīvotu vietu pat trīs nedēļas pirms plānotā dzemdību datuma, jo vēlāk būs slikti laika apstākļi, tad viņa to dara un nevaino helikoptera pilotu, kurš, lūk, nespēj atlidot tad, kad viņai vajadzētu. Tāda ir islandiešu attieksme - jāpiemērojas dabai.

Islandieši ir pašpietiekami. Jā, šī bija viena no nabadzīgākajām valstīm Eiropā. Jā, Islande bija Dānijas kolonija. Bet tagad Islandes Republika ir neatkarīga valsts un ekonomiski nebuksē. Jā, Islande arī piedzīvoja finanšu krīzi, bet atšķirībā no Latvijas tiesāja atbildīgos par krahu - banku vadītājus, premjeru, kā arī devalvēja kronu un atdeva parādu Starptautiskajam Valūtas fondam. Tagad Islande ir pasaules pārtikušāko valstu desmitniekā. Islande 1991. gadā spēja būt tik drosmīga, lai pirmā atzītu Lietuvas, Latvijas un Igaunijas neatkarību.

Islande pārtrauca sarunas par iestāšanos Eiropas Savienībā. Islande nepāriet uz vasaras laiku, un rudens periodā laika starpība ar Latviju ir divas stundas. Novembrī Islandē pulksten 9 no rīta vēl ir nakts, jo tumšs. Gaismiņa sāk lauzties caur mākoņiem ap pulksten 10. Un ap pieciem pēcpusdienā jau atkal ir krēsla. Tumsai ir savas ēnas puses, kā nu bez tām. Islandieši esot depresīvākā nācija, depresijas slimnieku ir 14 procenti no kopējā iedzīvotāju skaita. Toties ja pirms 20 gadiem Islandes jaunieši bija visdzerošākie, tad šodien viņi ir vismazāk dzerošie un citas atkarības vielas lietojošie. Islandē par saviem bērniem un jauniešiem rūpējas. Tur ir aizliegts pārdot cigaretes bērniem un jauniešiem līdz 18 gadu vecumam un alkoholu līdz 20 gadu vecumam, nav cigarešu un alkohola reklāmu. Pusaudži nedrīkst atrasties ārpus mājas pēc pulksten 10 vakarā ziemā, pēc pusnakts - vasarā. Valsts finansē ārpusskolas nodarbības, lai jaunākā islandiešu paaudze atpūstos veselīgi.

Reikjavīka - ziemeļu sirds

Lidojums uz Islandi novembra vidū notika, pateicoties lētām aviobiļetēm. Par nepilniem 60 eiro aizlidot turp un atpakaļ - smiekla nauda. Tiesa, lai no Keplavīkas lidostas nokļūtu Reikjavīkā, bija jāmaksā apmēram 30 eiro. Toties busiņš aizveda līdz pašām viesnīcas durvīm, kas Islandes tumsā bija patīkamāk nekā klīst kājām pa diezgan slidenajām ietvēm.

Antra Gabre

Internetā izlasītais, ka Reikjavīkā pietiek ar vienu dienu, lai apskatītu visu, kas interesē, var gan apstiprināties, gan neapstiprināties. Ja galopā solī izrikšo cauri Islandes galvaspilsētai, lai varētu ievilkt ķeksīti pie katra objekta, kuru apskatīt kāds ieteicis vai kurš ierakstīts ceļvedī, tad, protams, pilnīgi pietiek ar vairākām stundām. Jo pilsēta ir neliela. Un cilvēku tajā maz. Arī ap pulksten 10 mazliet tālāk no paša Reikjavīkas centra var staigāt un nesastapt nevienu cilvēku. Nevienu! Sirreāla sajūta.

Taču es nepiekrītu, ka Reikjavīkā vairāk par vienu dienu nav ko darīt. Ir muzeji, koncertzāle, baznīcas, kafejnīcas, kur patverties no asā vēja, notiek koncerti, ir atvērtas mākslas galerijas. Slavenākā ir Halgrīma baznīca. Arī no ārpuses tā atgādina ērģeļu stabules. Vai Dienvidislandes bazalta klintis, tikai baltas. No Halgrīma dievnama torņa Reikjavīka ir kā uz delnas. Maksa par braucienu ar liftu baznīcas tornī - apmēram 8 eiro.

Harpa jeb Arfa ir koncertzāles nosaukums. Zili stikli, zaļi ledi - tādas rindas uzaust atmiņā, ieraugot stikla būvi. Iekšpusē Harpa ir viesmīlīga, tajā iekārtots konferenču centrs, suvenīru tirgotavas, protams, koncertzāle, arī telpa, kuru dēvē par Kubu un kurā demonstrē 3D filmu par Islandi. Harpa nu ir viens no Reikjavīkas simboliem. Tā tika uzbūvēta pēc krīzes. Rīga pēc krīzes par savu koncertzāli aizvien turpina sapņot. Reikjavīkā vajadzētu pavadīt vairākas dienas, lai novērtētu Harpas piedāvātās iespējas, bet tukša tā nav. Slēgta arī ne. Tūristi darbdienās tur spieto kā bites.

Tiem, kurus interesē māksla...

Muzeju Reikjavīkā ir daudz. Daļa no tiem ir tā dēvētie ķēdes muzeji, kad, nopērkot biļeti vienā, ar to 24 stundu laikā var apmeklēt visus pārējos ķēdes muzejus. Tas ir izdevīgi. Vispirms jau finansiāli.

Muzejiem jāvelta viena diena. Noteikti. Es izvēlējos nākamā brauciena saldajam ēdienam atstāt Perlan - modernu Reikjavīkas termostaciju, kur apmeklētāji drīkst apskatīt skatu terasi, foajē, iegriezties restorānā. Vēstures pētniekiem un izzinātājiem interesants varētu šķist Sāgas muzejs - ne gluži Reikjavīkas centrā. Tur saglabāta vēsture, sākot no pirmajiem iedzīvotājiem un vēsturiskajiem notikumiem, beidzot ar reformāciju. Zinātāji teic, ka šis Islandes vēsturiskais muzejs ir interesants un aizraujošs ceļojums, nebūt ne garlaicīgs. Muzejā esot arī šausmu istaba - vēstījums par nežēlīgiem sodiem, arī par dedzināšanu uz sārta. Tas nu būs mana nākamā apmeklējuma mērķis.

Antra Gabre

...un ūdens

Ūdens atrakciju vieta Zilā lagūna ir Islandes klasika. Pusceļā starp Reikjavīku un Keplavīkas lidostu. Bet ģeotermālā ūdens priekus var baudīt arī pašā Islandes galvaspilsētā - pilsētas baseinā. Lēti un labi. Vispār Reikjavīkā ir pieci publiskie baseini. Četri - zem klajas debess. Sēdi tu, cilvēks, mazliet glumā karsto avotu piepildītā un pēc sērūdeņraža smaržojošā baseinā, bet virs galvas slinki krīt sniegs un pasaule šķiet izbeigusies.

Aurora borealis medības

Netālu no Reikjavīkas tūristiem piedāvā vērot ziemeļblāzmu. Islandieši tic, ka izteiktā vēlēšanās piepildās, kad redz ziemeļblāzmu. Mans brauciens pēc ziemeļblāzmas notika divus vakarus pēc kārtas. Pirmajā biju dabas parkā, piķa melnā tumsā. Tovakar neko vairāk par krītošām zvaigznēm neredzējām. Skaisti viņas krita. Kā tādas komētu mazmeitas žigli ievilka gaišu svītru debesīs un prom bija. Nākamajā vakarā veicās nedaudz labāk. Gaišzaļas svēdras kautrīgi pazibsnīja un izplēnēja. Jāteic, ka fotogrāfijās redzētā aurora borealis ir daudz iespaidīgāka. Taču - kā paveicas. Paziņa, kas Islandē bija nedēļu pirms manis, stāstīja, ka pa ceļam no Keplavīkas lidostas redzēja fantastisku ziemeļblāzmu - zaļas gaismas caursita rozā krāsa. Vislabāk ziemeļblāzmu, pat pusstundas brauciena attālumā ārpus Reikjavīkas, var redzēt septembrī un oktobrī. Gide stāstīja, ka šogad arī augusts bijis piemērots mēnesis ziemeļblāzmas medībām.

Vai dārgi?

Tikko kādam pasaki, ka dosies uz Islandi, tikpat kā vienmēr pirmā reakcija ir: bet tur taču ir dārgi! Lēti nav. Ieejas biļetes muzejos maksā vidēji 12 eiro. Sabiedriskā transporta biļete - ap 3,60 eiro. Transfērs no lidostas uz viesnīcu un pretējā virzienā - vairāk nekā 30 eiro. Ekskursijas - kā kura. Klasisko Zelta loku var nopirkt par apmēram 100 eiro, ziemeļblāzmas medības - 50 eiro. Plunčāšanās un ceļš uz Zilo lagūnu - dažādās cenās, bet apmēram 80 eiro varētu sanākt.

Šķiet, ka Reikjavīkā mazākā cena jebkam bija 2000 kronu jeb 15-16 eiro. Zivju zupa - 2000 kronu. Eijafjadlajegidla pelnu ziepītes - 2000 kronu. Bronzas eņģelītis kristiešu veikalā - 2000 kronas. Bet pierod.

Gaumes lieta, ko ēst. Pūdēta haizivs gaļa ir baudāma, skan baisāk nekā garšo. Islandiešu piena produkti izgriež pogas mūsējiem. Jogurts, biezpiens un siers ir tik garšīgi, ka pirkstus var aplaizīt. Santīmus tie nemaksā, bet katra krona ir izdošanas vērta.

Tie, kuru garšas kārpiņas protestē pret ūdeni ar puvušu olu smaržu arī lai tikai iztīrītu zobus, veikalos var nopirkt ūdeni pudelēs. Starp citu, Reikjavīkā ir diennakts veikali. Interesanti, ka saldēti un ātri bojājošies produkti tiek uzglabāti atsevišķā nodaļā, kas ir liels ledusskapis. Ziemā tur ieiet var, zobus neklabinot, bet kā ir vasarā, kad kājās sandales un šorti, nezinu gan.

Ja kāds Reikjavīkā grib saskatīt tikai vistālāk ziemeļos esošu galvaspilsētu, kurā ātri satumst, kurā viss ir dārgs un kas ir maza pilsētiņa, tad uz turieni nevajag lidot. Jo Reikjavīka ir ziemeļnieciski atturīga, toties viesmīlīga. Drīzāk introverta, taču ne noraidoša. Bez greznības, bet ar gaumi veidota un uzturēta. Stipra un izturīga kā vikingu laivu simbolizējošais piemineklis okeāna krastā.