TŪRISMS: Korfu. Mazbudžeta ceļojums pie daiļiem Apoloniem un šmucīgām Afrodītēm

Starptautiskais Valūtas fonds Grieķiju sagrābis daudz spēcīgākā tvērienā nekā pirms vairākiem gadiem Latviju, tomēr ar visdziļāko līdzjūtību pret parādu verdzināto nāciju tā vien gribas uzsaukt: «Grieķi! Paņem švammi un nomazgā reiz tās savas Afrodītes!

Tam taču naudu nevajag!» Bet nu par visu pēc kārtas.

Kurš latvietis gan bērnībā nav apbrīnojis Iliādas vareno plūdumu un Ahilleja dusmu tēlojumu trīspēdu jamba maģiskajā skanējumā. Mēģinājis atdarināt sirtaki dejas emocionālo kāpinājumu apzinīgā vecumā. Vai gluži vienkārši izdzēris krūzīti anīsa dvēseli iemiesojošā ozo, un pēc tam vēl otru. Vārdu sakot, šogad sapņu ceļojumu sarakstā pienāca kārta Grieķijai. Vasaras pagarināšana kādā siltākā vietā ir lielisks līdzeklis, lai psiholoģiski sagrupētos Latvijas sūrās ziemas pārlaišanai.

SABIEDRISKIE SUŅI. Šie sagaida un pavada atbraucējus un aizbraucējus Korfu lidostā. Ļoti laipni grieķi / No privāta arhīva un interneta

Transports un navigācija

Grieķija ir liela zeme, visu nedēļas laikā neapgūt, tādēļ izvēle krita uz Korfu, kas ir otra lielākā Grieķijas sala, un, kas īpaši būtiski, te četrus pirmskara gadus mitinājās Darelu ģimene. Vikipēdijā gan atradu sāpīgu ierakstu, ka slavenais dabas pētnieks Džeralds Darels, pēc daudziem gadiem atgriežoties Korfu, apraudājies, redzot, ko viņa grāmatu popularitāte nodarījusi salai. Tūrisma industrija esot visu sačakarējusi. Taču es cienījamajam autoram uzdrošinos oponēt, jo uz salas par tūristu labklājību tikpat kā nemaz nav domāts. Vispār par cilvēkiem, kas uzdrošinās izkāpt no mašīnas, nav domāts. Salā vienkārši nav ietvju. Nezinu statistiku par satiksmes negadījumos bojā gājušajiem, bet tūristi te staigā pa ceļu nomalēm, apgaismojuma tikpat kā nav, līnijas uz ceļiem nav, un ceļu segums vietām tik briesmīgs kā Latvijas dziļākajos laukos. Šis faktors jāņem vērā, ņemot nomā automašīnu. Apdrošināšanā, kas maksā 15 eiro dienā, pārsisti riteņi neietilpst. Toties pats pakalpojums ir ārkārtīgi ērts. Jebkurš Dimitris (un tā sauc gandrīz visus grieķu vīriešus) piegādās nomas mašīnu uz jebkuru vietu salā pusstundas laikā. Nekādas nīkšanas pie nomas kantora recepcijas un stundām ilgas vazāšanās pa lidostas apkārtni noīrētās mašīnas meklējumos - kā tas parasti notiek citur Eiropā.

CEĻOJUMA LĪDZAUTORS. Tīksmiņš Sisī pilī kopā ar vienu no šmucīgākajām mūzām. Pēc švammes prasās / No privāta arhīva un interneta

Lai pārvietotos pa salu, pastāv vēl viena laba alternatīva - motorollers. Lēti var dabūt un visur aizbraukt. Tikai tāda nianse, ka ar to braukt jāprot. Daudzi tūristi, ieradušies Grieķijā, šo faktoru ignorē un nositas. Pāris simti bojā gājušo mēnesī Grieķijā, un no tiem piektā daļa tieši salās.

Saule, laiva, jūra

Daudz drošāk ir nemācēt braukt ar motorlaivu. Lai tādu nomātu, nekādi dokumenti nav nepieciešami - tikai jāpaklausās īsa instruktāža un jāparāda, ka proti iedarbināt dzinēju. Viens gaņģis uz priekšu, viens atpakaļ. Ja lielāks kuģis pretī brauc, drošāk to palaist pa priekšu. Nu un vēl pie stūres esošajam jāpabrīdina pārējie laivā esošie, ka viņš sāk braukt. Citādi var iznākt tik nelāgi kā jūlijā vienam šveiciešu pārim. Sieva pabīdīja gāzes rokturi, vīrs aizmugurē izvēlās pāri bortam, un dzenskrūve viņu sakapāja līdz nāvei. Taču, ja elementārus drošības nosacījumus ievēro, tieši brauciens ar motorlaivu var izvērsties par jaukāko pasākumu Korfu apceļošanā, un tā tas bija arī mūsu gadījumā. Jonijas jūra, žilbinoša saule, 25 grādi gaisā un 20 - ūdenī, delfīni, pludmales, līdz kurām kājām nokļūt nav iespējams. Burvīgas! Un tas viss oktobra beigās, kad Latvijā šur tur jau bija mīnusi. Noīrēt laivu var teju katrā piekrastes miestā, un, ja nav īpašu ambīciju attiecībā uz dzinēja jaudu, šādai izpriecai dienas garumā pietiek ar simt eiro. Lieliska vieta izbraucienam ir Paleokastricas piekraste - daudz skaistu klinšu, un satiksmes autobuss no Korfu galvaspilsētas Korfu pieved tieši pie pludmales. Te gan vērts piebilst, ka ar sabiedrisko transportu pa salu pārvietoties nav diez cik ērti. Nesezonā tas kursē bezjēdzīgos laikos. Pieturvietās nav kustības sarakstu, un vietām arī pašas pieturas nekā nav apzīmētas. To, ka tieši te varētu apstāties autobuss, var uzzināt, paļaujoties uz vietējiem zinātājiem. Bet arī ne vienmēr. Kādā vēlīnā vakarā pūloties izsaukt uz savu mājvietu taksometru, nācās saņemt vairākus atteikumus. Otrā klausules galā teica, ka tādu vietu Korfu nezina, kaut gan tāda adrese dabā patiešām eksistē, jebkurā kartē ir atrodama un tūristu vidū mājvieta ir diezgan populāra. Bet taksisti ar kartes pētīšanu sevi neapgrūtina. Sliktākajā gadījumā viens Dimitris piezvana otram Dimitrim pakonsultēties. Mūsu gadījumā nācās kājot līdz tuvējai picērijai un palūgt, lai taksi izsauc pārdevēja. Taksis atbrauca. Cena attālumam kā no Teikas līdz Vecrīgai 15 eiro. Tāpat kā mūsu taksisti cenšas pēc iespējas katru tūristu atbrīvot no naudas, to dara arī grieķi. Tikai klusajā sezonā stāstot blēņas, ka tagad ir daudz lētāk.

OBLIGĀTAIS APSKATES OBJEKTS. Daiļā līdzbraucēja uz Korfu cietokšņa fona. Šis ir vecais cietoksnis, ko sāka būvēt vēl Bizantijas valdīšanas laikā. Pāris kilometrus tālāk atrodas jaunais. Tikai dažus gadus jaunāks / No privāta arhīva un interneta

Kaķi, suņi u.c.

Iespējas kaulēties Grieķijā... it kā esot, bet mums nesanāca. Pat tad, kad viens grieķis par trīs zivīm un vieniem salātiem pusdienās izrakstīja 80 eiro rēķinu. Garšīgi gan bija ļoti. Arī abiem kaķiem, kuri piebiedrojās maltītei, ļoti garšoja. Kaķi Korfu vispār ir īpašs temats. Viņi ir visur. Sēž puķupodos, klēpjos, piedalās pusdienās restorānos un piknikos. Ne velti suvenīru kioskos nopērkami dvieļi ar grieķu kaķiem, galda sedziņas ar kaķiem, krūzītes ar kaķiem. Un arī suņu salā ir daudz. Divi sagaida viesus jau lidostā. Viens lielāks plušķis, otrs mazāks. Vēl trešais mums vēlāk piesitās pāris kilometru garā pārgājienā pa šauru liedaga strēli starp jūru un ezeru salas dienvidos. Profesionāls un draudzīgs ceļabiedrs.

Salā mīt arī daudz mājputnu, un pat pilsētā piemājas pleķīšos dīžājas gaiļi, tekalē vistas un bļaustās zosis.

Tante uz zārka

Korfu ir sala, uz kuru cilvēki dodas galvenokārt tādēļ, lai baudītu saulainu nekā nedarīšanu. Tomēr te ir arī daži apskates vērti kultūrvēsturiski objekti. Jāatzīst gan - diezgan nekopti. Austroungārijas valdniece Elizabete būtu šokā, ieraugot, cik mūsdienās nolaista ir slavenā Sisī pils. Dārzs knapi apravēts, soliņi netīri, mūzu statujas un pat Ahilleja tēls nomelnējis. Nekāda krīze nevar būt par attaisnojumu šmucēm grieķu mūzu Kaliopes, Eiterpes, Klio, Erato, Melpomenes, Polihimnijas, Terpsihoras, Talijas un Urānijas glītajos vaibstos! Pietiktu ar abrazīvāku švammi, lai dāmas atkal kļūtu marmora sniegbaltas, kā bija iecerējusi valdniece Sisī.

Taču grieķiem tas acīmredzot nešķiet svarīgi, un kopumā rodas iespaids, ka viņi savu dižo kultūrvēsturisko mantojumu dzīvo nost. Tāpēc nav brīnums, ka viens no tūristiem ieteiktajiem apskates objektiem salā ir miris viduslaiku ciemats - Old Peritheia. Gadsimtu gaitā nodzīvots tiktāl, ka mājas brūk kopā. Tās, starp citu, iespējams arī nopirkt. Ciematā ir pāris krogi, bars aitu un bites. Cilvēki tās aprūpēt ierodas no varenā kalna pakājes. Un arī svētā Spiridona baznīca.

TĀDA SEZONA. Šis izsmalcinātais kaķis piedalās izsmalcinātā maltītē, par ko grieķu ceļmalas krodziņa saimnieks no trim latviešu ceļotājiem noplēsa 80 eiro. Tūristu maz, un ienākumi kaut kā jāsakasa / No privāta arhīva un interneta

Svētais Spiridons ir salas aizgādnis, tādēļ tos grieķu vīriešus, kuri nav Dimitri, sauc par Spiridoniem. Svētā Spiridona pīšļi atdusas baznīcā Korfu vecpilsētā, taču nevar teikt, ka viņa dusa būtu mierīga. Biju liecinieks tam, kā melnos lakatos savīstīta tante zārku bučo no visiem galiem un pat cenšas arī tam virsū uzgulties. Turklāt reizi gadā zārku nēsā apkārt pa pilsētu - svētības izplatīšanai. Negrieķiem ar Spiridonu gan jābūt uzmanīgiem. Lai neiznāk kā Darela māšelei Margo, kura zārku bučoja mīlas lietu sakārtošanai, bet iedzīvojās pumpainās lūpās. Uzmanīgiem, kā izrādās, jābūt arī ar apģērbu, precīzāk, vēstījumiem uz tā. Gadījās man mugurā krekliņš ar valdnieka ķiveri un uzrakstu Sparta. Atēnu Akropolē iegādājos. Kaut kādu iemeslu dēļ daudzos sastaptajos grieķos šī simbolika izraisīja acīmredzamu nepatiku. Pat tirgū pārdevējs kaut ko nīgri burkšķēja mana torsa virzienā. Varbūt tāpēc, ka Spartu iekaroja romieši, un šīs ir katram grieķim sāpīgas vēsturiskās atmiņas. Tādu vilkt nav ieteicams.

Paldies Dimitrim

Kopējais iespaids par grieķu ļaudīm tomēr palicis vislabākais. Skaisti un atsaucīgi cilvēki. Atēnās puisis vārdā Dimitris, kura dzīvoklī mēs vakarā ielauzāmies kļūdainas adreses dēļ, no sirds bija apbēdināts, ka vista cepeškrāsnī vēl nav sasniegusi ciemiņiem pasniedzamu kondīciju. Ļāva atpūsties. Iedeva mums sava wifi tīkla paroles, bet pēc tam arī devās palīgā atrast īsto mājvietu. Nākamajā dienā pateicībā par šo laipnību uzkārām uz viņa durvju roktura turzu ar kūciņu sirds formā.

KAPSĒTAS ĒRMS. Salā dzīvo bruņrupuči, un šo sastapām karavīru kapsētā. Te apglabāti daudzi kara jūrnieki, kas krituši, aizstāvot, iekarojot vai garāmbraucot Korfu / No privāta arhīva un interneta

Ļoti laipna bija arī Korfu mājas saimniece Mērija. Uz atvadām sadāvināja kumkvatus ievārījumā, cukurotus un liķierī. Tādā tilpumā, ka dabūt cauri lidostas drošības kontrolei būtu bezcerīgi. Tāpēc savu lidmašīnu sagaidījām bezrūpīgā skurbumā un, protams, grieķu sabiedrisko suņu pavadībā.