TŪRISMS: Ciemos pie kultūras kanonā neiekļautā Veidenbauma

Svētdien, 1. oktobrī, Eduarda Veidenbauma (1867–1892) memoriālajā muzejā Kalāči visi, kas vien to vēlas, tiek aicināti nosvinēt dzejnieka 150. dzimšanas dienu. Tiek solīta dzejiski muzikāla atmosfēra, kā arī jau dzirdēti un nedzirdēti stāsti par Eduardu Veidenbaumu, viņa dzimtu un mājām.

Nu kurš gan nezina Eduarda Veidenbauma dzejoļus? Šķiet, tie paši lipuši klāt skolas gados, un lai literatūrzinātnieki skaidro, kāpēc tas tā notiek no paaudzes uz paaudzi. Par diezgan skarbo, šķiet, savam vecumam īsti neatbilstošo tekstu autoru vismaz dažus faktus zina ikviens - nācis no daudzbērnu ģimenes, mācījies Tērbatā, uzrakstījis mazāk par 100 dzejoļiem, miris jauns. Ciemošanās Eduarda Veidenbauma memoriālajā muzejā man nāca komplektā ar dažu atklājumu un arī pārdomām par cilvēka, dzimtas un arī tautas likteni.

Memoriālais muzejs izveidots tikai 1958. gadā, un tas izdevies, vien pateicoties Eduarda jaunākās māsas meitai Birutai, kas, pārdzīvojusi divas izsūtīšanas, atgriezusies Latvijā un izcīnījusi arī šo muzeju.

Veidenbaumu ģimene uz Kalāčiem pārceļas dzīvot 1872. gadā, kad ģimenē jau ir pieci bērni (Kristīna, Jūla, Kārlis, Eduards, Voldemārs), tiek gaidīts sestais (Karlīna). Eduarda tēvs Jēkabs iegādājas Kalāčus - milzīgu īpašumu ar apmēram ar 265 pūrvietām (120 hektāriem) zemes, un viss liecina, ka ģimenes galva gatavojas ražīgai un vērienīgai saimniekošanai. Kalāčos ienākdams, Jēkabs iestādīja astoņus ozolus - sev, sievai un visiem bērniem. Seši no tiem drīz vien nokalta, un arī sešiem ģimenes locekļiem dzīves gaitas izbeidzās pāragri. Palika mātes un māsas Karlīnes ozoli, kas izauguši kupli, vareniem stāviem un aug vēl šodien. Ozolu iznīkšana dīvainā kārtā sakrīt ar Veidenbaumu dzimtas likteni - visilgāk nodzīvo māte un Karlīna.

Mārtiņš ZILGALVIS, F64 Photo Agency

Eduardam bija tikai 11 gadi, kad nomira tēvs. «Mums skolā mācīja, ka Eduards nācis no nabadzīgas ģimenes, bet tas ir mīts, jo patiesībā viņš nāca no lielsaimnieku ģimenes. Sarežģījumi sākās, kad tēvs palika akls, jo viņam bija galvas audzējs, un pēc tam nomira. Tad uz vairākiem gadiem, kamēr bērni pieauga, saimniecība tika izrentēta. Vecākais brālis 18 gadu vecumā pārņēma saimniecību, Eduards tika mācīties uz Tērbatu. Bija cerības, ka, iegūstot jurista diplomu, Eduards varēs palīdzēt ģimenei,» stāsta Tamāra Kurzemniece. Kārlis gribējis būt jūrnieks, iespējams, pats jūru nekad neredzējis, taču šo sapni nav bijis iespējams realizēt ne tikai finanšu trūkuma dēļ, bet arī veselības dēļ - Kārlim bija plaušu slimība jau kopš bērnības. «Visi saka, ka Veidenbaums miris ar tuberkulozi, bet ļoti iespējams, tā nebija tuberkuloze, ar kuru viņš mira, bet plaušu saslimšana, kas netika pareizi ārstēta, proti, zāles sabeidza kuņģi,» zina teikt Tamāra Kurzemniece. «Ar plaušu slimībām aiziet pieci no sešiem Veidenbaumu bērniem, turklāt nevienam no viņiem nav bērnu, un visu piecu bērnu nāvi piedzīvo māte. Tikai jaunākajai māsai Karlīnai ir meita Biruta, kas arī dzīvo šajās mājās līdz 1943. gadam. Biruta arī piedzīvoja divas izsūtīšanas - pirmo reizi dēļ vīra, otro reizi - ka it kā nelikumīgi atmukusi uz Latviju. Piecdesmito gadu sākumā viņa atkal atgriežas Latvijā, un, pateicoties tam, ka viņai ir pazīšanās rakstnieku aprindās, izdodas Kalāčos izveidot muzeju. Biruta bija sirsnīgs un uzņēmīgs cilvēks, neraugoties uz patiešām traģisko dzīvi. Biruta, kad viņai pirmo reizi nācās doties izsūtījumā uz Sibīriju, atstāja savu meitu Latvijā, bet meita kara laikā ar difteriju mira sešu gadu vecumā. Kad Birutu izsūtīja otro reizi, viņa bija stāvoklī, Sibīrijā piedzima dēls, kopā viņi atgriezās Latvijā, bet dēls traģiski gāja bojā, dienot padomju armijā. Kur var būt vēl nežēlīgāks liktenis?» saka muzeja vadītāja Tamāra Kurzemniece. Mūža nogalē Biruta bija viena, bez piederīgajiem apkārt, bez bērniem, tomēr izveidoja muzeju savas mammas brālim, ilgus gadus to arī vadīja.

Nākamgad muzejs svinēs pastāvēšanas 70 gadus. Šajās mājās savulaik bijis gan vietējā kolhoza kantoris, gan bērnudārzs, gan ierīkoti dzīvokļi. Tajā laikā māja ļoti cieta, pat rauti nost grezna apšuvuma dēļi, dedzināti apkurē.

«Dzejolis dzīvo tikai tad, kad to lasa. Tāpat kā nevar piespiest mīlēt Raini, arī Veidenbaumu ne. Un skolēni ļoti labi zina Veidenbauma dzejoļus,» zina teikt Tamāra Kurzemniece. Ļoti interesants ir stāsts, kā viņa, diplomēta juriste, kļuva par šī muzeja vadītāju. Pirms 14 gadiem no Rīgas pārcēlusies uz dzīvi laukos, un tad pēkšņi viņai sapņos sācis nākt Veidenbaums, īsi pirms savas nāves dienas maijā aicinājis, lai nāk ciemos pie viņa uz kapiem. Tamāra atteikusi, ka neies, jo pati ir smagi slima, turklāt neesot pat spēka aizbraukt pēc puķēm. Veidenbaums atteicis, ka viņai mājās esot daudz ceriņu, lai plūcot un nākot. Šo sapni redzējusi atkārtoti, līdz kādā dienā ciemos atnākusi Kalāču muzeja vadītāja, aicinājusi iet viņas vietā, jo pati grasās doties dekrētā. No sākuma atteikusi, bet pēc tam nodomājusi, ka tāpat viņai nav ko zaudēt, piekritusi. «Mistika. Kopš esmu te atnākusi strādāt, vienmēr esmu jutusi Eduarda atbalstu. Vienmēr,» viņa nosaka.

Tamārai Kurzemniecei ir arī savs skaidrojums, kā tik jauns cilvēks varēja rakstīt ne tikai dumpiniecisku, bet arī viedu dzeju: «Nenoliedzami, Eduards bija mammas luteklītis, staigāja kā saimniekdēls ādas zābakos, viņam pat nebija jāiet ganos. Domāju, ka Veidenbaumam bija laiks skatīties apkārt, laiks lasīt, laiks vērot, prātot, analizēt. Virs zemes nav taisnības, dūrei tik spēks - patiešām ir grūti izskaidrot, kā ģimenē lolots un mīlēts bērns, kurš tikai nupat sāk lielo dzīvi, ko tādu var uzrakstīt.»

***

Eduards Veidenbaums

• Dzimis 1867. gada 3. oktobrī (pēc vecā stila 21. septembrī) Priekuļu pagasta Glāznieku mājās

• 2,5 gadu vecumā jau pazīst drukātos burtus

• Piecu gadu vecumā tekoši lasa latviešu valodā

• Astoņu gadu vecumā prot puslīdz lasīt un rakstīt krieviski un vāciski un rēķināt pagrūtus matemātikas uzdevumus

• 11 gadu vecumā mācās Cēsu draudzes skolas pēdējā klasē, apguvis krievu, franču un vācu valodu

• 18 gadu vecumā sāk atdzejot Horācija satīras un odas. Sāk sacerēt savus pirmos dzejoļus. Saraksta apcerējumu Gabals iz tautsaimniecības

• 19 gados iestājas Tērbatas universitātes Juridiskajā fakultātē. Pirmā publikācija presē - A. Kruglova stāsta Izstumtais tulkojums (Atpūta)

• 1886. - 1891. gadā saraksta apcerējumus Soda likumu vēsturiskā attīstība un viņu filozofiskais pamats, Apcerējums par privātīpašumu, Apcerējums iz mehānikas, Apcerējums par divkauju.

• Mirst 1892. gada 24. maijā (pēc vecā stila 12. maijā) Kalāčos 24 gadu vecumā.

• 1893. gada 22. maijā pirmā dzejas publikācija laikraksta Dienas Lapa literārajā pielikumā - dzejoļi Pavasarī un Ikkatris tev godu dod, centīgais vīrs…

1896. gadā izdots pirmais E. Veidenbauma dzejas krājums Dzejas