TŪRISMS: Tepat netālu. Kēnigsberga. Kaļiņingrada
 
©Autores un Scanpix foto

Ir tuvu, nav dārgi, ir interesanti un izzinoši. Lūk, daži iemesli, lai dotos ceļojumā uz Kaļiņingradu Krievijā, no kuras mūs šķir apmēram sešu septiņu stundu brauciens. Turklāt – ja vēl aizrauj ne tikai vēsturiski objekti, bet arī leģendas un «saules akmens» dzintars, tad pavisam noteikti ir vērts.

Katram tūristam, protams, izstrādājies savs ceļošanas stils un ir savas intereses. Man labāk tīk iejukt pilsētas burzmā, ne tik daudz lūkot katedrāles, baznīcas un muzejus, bet vairāk reālo dzīvi, cilvēkus, izjust pilsētas pulsu, klausīties nostāstus un leģendas, kam varbūt arī nav īsti stipra vēsturiska pamata, toties aizraujoši.

Prūšu pilsētas elpa

Kēnigsberga jeb Karaļauči bija senās Prūsijas karalistes centrs ar bagātīgu vēsturi. Taču karš visā savā nežēlībā ar vienu vēzienu noslaucīja šo pagātni, ienesot «padomju kultūru». Otrā pasaules kara beigās no apmēram 600 000 Austrumprūsijas iedzīvotāju bija palikuši tikai 20 000, bet 1947. gadā uz Vāciju izsūtīja 18 000. 1944. gadā angļu aviācija smagi sabombardēja pilsētu, bet 1945. gada pavasarī smagās kaujās to ieņēma Sarkanā armija. Pirms kara pilsētā dzīvoja vairāk nekā 300 000 cilvēku, pēc kara vairs tikai 50 000, kurus līdz 1950. deportēja uz Vāciju, savukārt pilsētā nometināja iebraucējus no Krievijas un Baltkrievijas. 1945. gadā Potsdamas miera konferencē Kēnigsbergu un Austrumprūsijas ziemeļdaļu uz piecdesmit gadiem piešķīra pārvaldībā Padomju Savienībai. Stāsti, kā iebraucēji uzvedušies un ko darījuši skaistajos dzīvokļos, kas vēl bija saglabājušies neskarti, ir tie paši, kas citviet...

No 1950. līdz 1991. gadam Kaļiņingrada tika pārvērsta par vienu no vismilitarizētākajiem reģioniem pasaulē un bija slēgta ārzemniekiem. Izbraucot ārpus pilsētas, ir vietas, kur aiz kokiem vīd rindu rindām kazarmas, kas ļauj nojaust militāristu klātbūtni. Un, protams, Latvijas informatīvajā telpā mēs regulāri saņemam informāciju par Krievijas militāro spēku koncentrāciju un mācībām Kaļiņingradas apgabalā.

Neraugoties ne uz ko, prūšu zemes elpa kaut kādā mistiskā veidā pilsētā ir saglabājusies. Vēsturiskajā centrā mazstāvu apbūve, ieturēts arhitektūras stils, bruģis un šauras ieliņas, kas darba dienu pievakarēs aizsprūst ar automašīnām.

PILSĒTA. Otrā pasaules kara laikā Kēnigsbergas centrā tika sagrauti apmēram 80% ēku. Daudzi nami celti padomju stilā, tomēr diezgan daudz arī vēsturiskā veidolā / Autores un Scanpix foto

Līdzās Kaļiņingradas apgabala Dramatiskajam teātrim atrodas Tūrisma informācijas centrs, kurā var pieteikties ekskursijām pa pilsētu gida pavadībā. (Tas jādara jau no paša rīta, jo ekskursijas notek dienas pirmajā pusē.) Nezinu, ko stāsta gidi par pilsētas vēsturi, taču sadzīvē Kēnigsbergas vārds nekādi neparādās. Vismaz es nepamanu. Neatrodu pilsētā nevienu krodziņu ar seno pilsētas nosaukumu, nedz arī kādus našķus, dzērienus, suvenīrus u.tml. Vienīgi - robežas tax free veikaliņā nopērkams šampanietis Kenigsberg.

 
Turpinājumu lasi nākošajā lapā