Par Venēciju vasarā Latvijā dominē visnotaļ dīvains viedoklis: pilsētā valdot nenormāls karstums, tā esot dārga, cilvēku piebāzta un smirdot! Ja neticat, palasiet izteikumus sociālajos tīklos.
Vai tas atbilst patiesībai un vai viss no minētā ir tik slikti, spriediet paši. Karstums šogad jūnija beigās un jūlijā bija tas, ko, ledainās vasaras nogurdināti, kāroja neskaitāmi latvieši. Venēcijas dārdzība gan nav noliedzama, bet tur, kur ir aitas, ir cirpēji. Nav taču obligāti jākrīt iepirkšanās histērijā, var atstāt šo pasākumu vietējam rimčikam. Par tūristu pārpilnību ziņas ir stipri pārspīlētas. Tā vien šķiet, kopš pasauli klāj terora ēna, arī Venēcijā to palicis mazāk. Esmu te bijis ne reizi vien, zinu, ko nozīmē Marka laukums, kurā nevar pat adata nokrist. Tagad tā nav. Ja runā par izslavēto ūdenszāļu smaku, tie, kuri skatījās seriālu par brašā Commissario Brunetti piedzīvojumiem, ielāgojuši, ka tā atkarīga no vēja. (Gluži tāpat kā Rīgas jūras līcī, kas reizēm ož kā īstens sesks.) Attiecīgais vējš biežāk zēģelējot uz rudens pusi.
Kur glābties no karstuma
Atbilde uz šo jautājumu Venēcijā ir ļoti vienkārša - Lido salas pludmalēs. Uz tām nokļūt ir viegli, izmantojot Venēcijas ūdensbusus, ko sauc par vaporetto. Šie kuģīši, kas sanumurēti gluži tāpat kā Rīgas tramvaji, kursē noteiktos maršrutos. Pieturu un piestātņu Venēcijā ir šķietams jūklis, te grūti kaut ko ieteikt. Viss atkarīgs no vietas, kur dzīvojat, jāorientējas pēc tās. Lielākajās piestātnēs, piemēram, pie Sv. Lūcijas dzelzceļa stacijas vai pie Sv. Marka laukuma, ir vesels lērums informācijas, biļešu automāti un reizēm pat īpaši ļautiņi, kas dod nepieciešamos padomus. Vienkāršākais ir vaicāt vai nu viņiem, vai viesnīcā, kur esat apmeties. Biļetes mēdz būt dažādas uz vienu un vairākām dienām, cena no 20 eiro. Principā nekas sarežģīts tas nav, ja neņem vērā eksotiku - jūs iekāpjat nevis trolejbusā, bet gan kuģītī.
Lido salā viss ir vēl vieglāk. Pludmales atrodas piestātnei pretējā krastā. Tas nozīmē apmēram desmit minūtes lēnu gājienu pa jebkuru no salu attiecīgajā virzienā šķērsojošām ielām. Lido sala pēc sava veidola pamatīgi atšķiras no Venēcijas, to varētu salīdzināt ar mums pierastajām jūras kūrortpilsētām ar normālu satiksmi, krodziņiem. Nekādu kanālu un gondolu te nav.
Paši itāļi, protams, vītero par kristāltīro Adrijas jūru. Tā uz Vidusjūras vai Egejas jūras fona gan atgādina siltu un duļķainu zupas katlu. Pludmales mēdz būt šiki iekārtotas, te iespējams īrēt pat dvieļus. Tomēr tas nav lēti. Zviļņi ar saulessargu diviem ar bezmaksas dušu un tualeti maksā 28 eiro. Par dvieļiem jāiemaksā arī depozīts atkarībā no to skaita. Paši itāļi tāpat kā daļa tūristu par to vienkārši nospļaujas, ņem līdzi savus deķīšus, ūdeni un visu pārējo, guļ tumšajās smiltiņās, neko nemaksājot. Peldkostīmu augšdaļas te nenēsā pamatā slāvu tautu daiļavas un skandināvu feministes. Laikam ķer preciniekus. Pludmales stiepjas gar lielāko daļu krasta līnijas, protams, ja ir laiks, iespējams meklēt sev tīkamāko. Principā Lido sala kā kūrorts ir pašpietiekams. Te var mierīgi zvilnēt nedēļu, uz Venēciju pat nepaskatoties. Protams, ja esat Lido salā uz dažām stundām, nav vērts iespringt par salas līkločiem, izbaudiet tuvāko pludmali un sauli.
Sabiedriskā ēdināšana Lido salā ir lielā cieņā. Tikai ņemiet vērā Venēcijas specifiku - pēcpusdienas saulē, stāvot pie plīts, izkustu pat mehāniskais pavārs. No apmēram pulksten 14 līdz 18 ēstūži darbojas bāra režīmā vai nedarbojas vispār. Tas ne visai sakrīt ar latviešu ieradumu pēcpusdienā kārtīgi paēst. Domāju, ka vietā būtu piebilst - lai nu ko mūsu mediji reizēm raksta par tūristu nogurdinātajiem itāļiem, ja tūristu nebūtu, tad šī tautiņa mirtu badā. Protams, šādi tādi ekscesi var gadīties - vai nu Vecrīgā britu tūristi reizēm bietē nedabū? Bet parasti kašķi izceļas tad, ja tūrists uzvedas kā cūka. Un cūku pasaulē netrūkst. Itāļi ir ļoti viesmīlīgi, ģimeniski, un par drošību Venēcijā rūpējas lērums policistu un militāristu. Daļa no tiem esot tērpti privātā.