Valpurģu nakts mistērija. Kur to šogad svinēt?

Ir Valpurģu nakts, Pavasara sabats. Andrejs Pumpurs eposā Lāčplēsis visai baudkāri apraksta nevaldāmās, vitālās un kaislīgās Aizkraukļa pilskunga meitas Spīdalas lidojumu ar bluķi uz Velna bedri un turpmākos notikumus. Lāčplēsi dīda ziņkāre paskatīties, kas tur notiek. Labāk nebūtu līdis dobajā bluķī, jo naivā Lāčplēša acīm pavērās «miroņu galvas, kauli, mati, nagi, vilkatu kažoki, ģīmji, zobi, ragi (..), uguni čurdīja krupji, melni kaķi; čūskas, odzes, rupuči lodāja kaktos, melnas pūces, sikspārņi skraidīja dūmos». Pēcāk lielā katlā viņš saskatīja «mazu bērnu rociņas, un, kur agrāk domāja redzējis desas, bija melnas čūskas, sulā izvārītas». Un raganas bija tērptas tikai zelta kurpītēs un rotātas ar krellēm.

Rainis, Brigadere, Gēte - par to

Viduslaikos Rietumeiropā Valpurģus svinēja naktī no 30. aprīļa uz 1. maiju, bet Valpurģu diena bija maija pirmā diena. Senie latvieši 1. maiju dēvēja par Lapu dienu un uzskatīja, ka tad dažādām burvestībām piemīt spēks, bet diži daudz ticējumu par šo laika nogriezni nav. Dzejnieks Rainis, tulkojot Gētes dzeju, rakstījis, ka Valpurģu naktī raganas uz slotām, dakšām, bluķiem plivinājušās uz savu salidojumu ar mērķi uzsūtīt cilvēkiem un lopiem dažādas kaites, lai gan, kā pats norāda, pagānu laikos šos svētkus svinēja, godājot dabas atmošanos, arī kā jauniešu mīlestības svētkus. Kad tika ieviesta kristīgā ticība, sākās norādes par ļauno garu, raganu un paša nelabā dzīrēm īpašās, vietējo ļaužu izsenis apmeklētās vietās, tādās kā Bluķa kalns.

Scanpix

Starp citu, mūsu pašu pasakas varonis Sprīdītis (literāri dzimis Tērvetē, kur dzīvoja Sprīdīša autore Anna Brigadere) meklēja zelta naudu, kas kaltējusies purvā, un Tērvetes dabas parkā ik gadu tiek svinēti Valpurģi. Bet! Tieši Valpurģu naktī apraktā nauda, kas citkārt bija redzama kaltējamies jeb tumsā spīguļojam, iznāca no zemes laukā bija paņemama. Ar ko vēl tika saistīta spīguļošana, mirguļošana, neizprotama gaismiņa nakts tumsībā? Tautas ticējumos spīgaiņi bija liesmiņas, kas lēkā pār purvainām, pūstošām vietām, gaismiņas uzskatīja par ļauniem gariem, bezmiera dvēselēm, kas vilina ceļa vīrus un ieved tos postā, kā jau velna kalpiem piedienas.