Neparastā Igaunija
Nevienu igauņu lāci nesatikām, bet Kihnu sievu lēnīgi līganās dejas gan redzējām. Uzgājām mežonīgā kapteiņa Kihnu Jena pēdas.
Jūras krastā tumšzilās kadiķogas saēdāmies, līdz mutē jutās džina garša. Redz, cik samaitāta tā latviešu ēdmaņa – uzreiz kadiķogu dzira prātā! Pietrūka vienas dienas, lai pagūtu izlustēties igauniskā zaļumballē. Nekas, nākamgad. Šoreiz tradicionālie tūrisma maršruti mūsu plānos neietilpa, tāpēc, rudenim trencot prom vasaru, devāmies uz salām – uz mazajām, mežonīgajām, pirmatnīgajām Igaunijas saliņām!
Kur ir, tur rodas
Salu kaimiņiem ir vismaz divi duči. Tā vismaz man šķita, kamēr izlasīju, ka Igaunijas teritorijā ir 1521 sala! Lielas un mazas, apdzīvotas un pagalam vientuļas. Apdzīvotas gan esot tikai deviņpadsmit. Ne velti visam šim baram šogad sagribēja pievienoties vēl viena, kad Narvas ūdenskrātuvē no Krievijas uz Igauniju aizpeldēja zemes atlūza. Ar mežu aizaugušais četrus hektārus lielais sauszemes gabals atšķēlās no ūdenskrātuves krasta Krievijas pusē, un jūnijā straume to iestūma Igaunijas ūdeņos. Pārbēdzējs iesprūda starp divām salām netālu no augstsprieguma elektropārvades līnijām. Ne nu igauņiem to vajag, ne nu kā – pašiem savas bagātības pietiek.
Feministu salā dzīvo vīrietis
Tūristiem visvairāk zināma ir Roņu sala, Sāremā un Hījumā ar Kāli meteorīta krāteri un prāmja Estonia bojā gājušo piemiņas vietu, vējdzirnavām un unikālo koka baznīciņu. Sāmsalā jeb Sāremā dzīvo ap 37 000 iedzīvotāju, bet Osmusārē – viena ģimene. Labi, arī Kihnu sala nav necivilizēta pasaules mala, apmeklētāju takas iemītas arī tur, tomēr lieliem pulkiem viņi neklimst. Taču ir vesels pulks ūdens apskalotu zemes gabaliņu, kas spēj pievilināt tikai dullus dīvaiņus un dēkaiņus.
Lai dreb visas feministes, uzzinot, ka ir kāds vīrišķis, kurš dzīvo uz zemes gabaliņa, kam dots Vientuļo sievu salas nosaukums. Viens pats, pliks kā pirksts. Nesen piedalījies televīzijas šovā un sūrojies, ka esot problēmas iepazīties. Diezgan loģiski – ja jau patērzēt iespējams tikai ar kaijām, gulbjiem vai melnajām lijām...
Starp citu, šajā salā dzīvojušas tikai sievietes. No garāmbraucošu kuģu jūrniekiem viņas lietišķi un bez jelkādām dižas mīlas mokām tikušas pie bērniem, jaundzimušos puikas nogalinājušas, meitenes atstājušas. Tādas, vej, igauņu amazones. Vai, visticamāk, zviedru, jo daudzās Igaunijas salās līdz pat nesenam laikam mituši galvenokārt zviedri. Šis stāsts ir par Naisāri, nepilnus 19 kvadrātkilometrus plašu salu. Senākos laikos šo zemi ar nosaukumu Terra Feminarum aprakstījis Brēmenes mūks Ādams. Paši igauņi stāsta, ka salas vienīgo iedzīvotāju saucot Pēdo un viņš labprāt uzņemot tūristus. Šie ar" mīļuprāt aizpeldot aplūkot Naisāres dabas parku ar diviem pauguriem, Kunilas kalnu un Dāņu karaļa kalnu. Sūnas un ķērpji, tīrs gaiss, egļu audzes – pirmatnējs skaistums.
Naisāre kopš seniem laikiem ir izmantota armijas vajadzībām. Jau 1913. gadā no salas evakuēja visus iedzīvotājus, bet pēc Otrā pasaules kara padomju armija tur bija sabūvējusi savas noliktavas. Pat šaursliežu dzelzceļš no tiem laikiem saglabājies, tāpat kā cara laika lielgabalu baterija un Padomju Savienības laika mīnu rūpnīca. Staigāt visur, kur nāk prātā, nedrīkst, jo daudzviet zemē joprojām slēpjas kara laika bumbas, mīnas un citas sprāgstvielas.
Uz Naisāri var aizbraukt ar kuģīti, kas atiet no Piritas (kustības grafiks www.naissaarele.ee).
Mežonīgais kapteinis ir atgriezies
Nemaz neslēpšu, ka šā gada agrīnā rudens ceļojuma dēļ mana favorīte ir Kihnu sala. Sešpadsmit kvadrātkilometru liela, ar saviem nepilniem pieciem simtiem iedzīvotāju tā šķiet kabatā iebāžama. Labi, ka ceļabiedru pulkā bija latviete Guna, kura Igaunijā dzīvo 20 gadu. Piebāžot savus ziņkāros latviešu degunus kādam uzrakstam pie glīti sakoptas mājas, ar Gunas palīdzību uzzinājām, ka tur atrodas... zoodārzs. Hm, neviena cilvēka, neviena zvēra... Mūsu mitekļa saimnieks Viktors bija patiesi uzjautrināts, kad sūdzējāmies – zoodārzs slēgts, bet traki gribas redzēt, kas iekšā! Izrādās, uz Kihnu salas (diez, kā to lai nosauc?) uzdzīves namiņu ar lidmašīnām atlido Igaunijas miljonāri, lai, teiksim tā, atpūstos. Mājiņas īpašniekam piemītot savdabīgs humors, tālab viņš to nodēvējis par zoodārzu. Taču tad, kad pamanījos apmaldīties vienīgajā salas mežā, kas pēc izmēra atgādina kabatlakatiņu, biju pateicīga uzreiz visiem Igaunijas miljonāriem, jo, tikai ieraugot draisko prieka māju, izklīdu uz īstā ceļa (šoreiz – tiešā nozīmē).
Protams, Kihnu vizītkarte ir sievu strīpainie svārki un vīriešu rakstainie džemperi un cepures, adīti īpašā veidā, lai būtu silti kā kažoks. Sievām svārku krāsa ir apmēram tas pats, kas identifikācijas čips. Jo jaunāka, jo krāsas spilgtākas. Atraitnei jāvalkā bruncis ar tumšām strīpām, tāpat arī padzīvojušākām sievām. Mūsu saimniece Helmī vecumā starp 60 un 70 gadiem uzcirta tādus brunčus, ka acis žilba, lepni pateica, ka viņai veceņu krāsas pie dūšas neejot, uzlēca uz velosipēda un aizminās dziedāt un dejot tūristiem par prieku. Tādā veidā Kihnu dāmas piepelnās. Viktors, Helmī vīrs, bijušais Ziemeļu flotes kuģa kapteinis, tikām čukstēja, ka viņš ilgāk par piecām minūtēm to mīcīšanos deju placī nevarot izturēt. Mēs gan diebām Helmī pakaļ, jo gribējās redzēt, ko kihnietes dara, kad paliek bez vīriem, kad viņi aizbrauc ilgajā zvejā. Njā, Viktoram taisnība – pašas dzied, pašas dejo, turklāt visu laika ada... Pēkšņi Helmī viltīgi piemiedza ar aci, un ansamblis rāva vaļā dziesmu, kuru mēs izmisīgi mēģinājām atcerēties, lai dziedātu līdzi latviski. Pēc pāris stundām vārdamāsai Antrai atausa – Dažu skaistu ziedu. Antra nevarēja rimties, muzejā ieraugot Kihnu stilā adītās zeķes. "Mana vecmāmiņa tos robiņus zeķu augšmalā dēvēja par Rucavas robiņiem – nu kāds tas var būt Kihnu stils!" viņa divas dienas krita uz nerviem man un Gunai. Pēc atgriešanās saņēmu ziņu – ceļabiedre bija uzgājusi, ka Ziemeļu kara laikā 18. gadsimtā, izceļoties mērim, kungi Kurzemē ieveda ļaudis pat no Sāmsalas, lai šīs zemes neaizietu postā. Kāds tur brīnums, ka Kihnu brunču rakstus un paralēles brunču konstrukcijā ar klātpiešūtiem ņieburiem, kas 18. gadsimtā bija plaši izplatīti somugru vidū, arī Hījumā, Sāremā salā un citās Igaunijas teritorijās, uzskatām par latviskiem. Tāpat kā Kihnu robiņus... Un godu plecu segas ar ziedu kompozīcijām lakata vidū un gar malām par kuģeniekiem sauc gan Alsungā un Gudeniekos, gan Kihnu salā.
Būt salā un neapciemot Kihnu Jenu (īstajā vārdā Enns Ūetoa) būtu apgrēcība. Kapiņos viņam ir piemineklis, piemiņas akmens uzstutēts arī kādā salas nostūrītī viņa dzimtajā ciemā, bet pats mežonīgais kapteinis kā dzīvs sēž muzejā. Vaskā darināts, saprotams. Muzejā ievērības cienīgas ir arī naivistu gleznas, bet, kas attiecas uz slaveno kapteini, tad ne pārāk glīšais draiskulis bijis siržu lauzējs, jo prāmīši, kas kursē uz salu, nodēvēti viņa mīļoto vārdos. Kā Amālija, piemēram. Mirušais kapteinis tika pārvests no Dānijas un Kihnu salā apbedīts tikai 1992. gadā. Viņam līdzās – kapteiņa pēdēja kuģa Akmens pilsēta galdnieka kapavieta.
Salā var nokļūt no Pērnavas ar pasažieru prāmi (ceļā pavadītais laiks – 2 stundas un 15 minūtes) vai no Munalaiu ostas Pērnavas apriņķī (50 min). Transporta kustības grafiks – vietnē www.veeteed.com. Starp Pērnavu un Kihnu kursē arī lidmašīna (www.avies.com). Stiprā salā vietējie no salas uz kontinentu dodas pa tā dēvēto ziemas ceļu – ar mašīnām pāri aizsalušajai jūrai.
Kihnieši ieņem Manilaidu
Kad kihniešiem savā salā kļuva par šauru, viņi 1930. gadā žiperīgi iekortelējās 1,9 kvadrātkilometrus niecīgajā Manilaidas salā. Kihnu sievas uz šejieni brauca vākt madaras dziju krāsošanai, jo šim nolūkam rokdarbnieces izmantoja (un dara tā aizvien) tikai dabiski iegūtas krāsvielas. Pašlaik Manilaida, kas kopā ar Kihnu iekļauta UNESCO pasaules kultūras mantojuma sarakstā, ir viena no vismazākajām apdzīvotajām salām Eiropā. Tajā vairāk par pussimt iedzīvotāju neesot. 2005. gada janvāra vētrā saliņa gandrīz pazuda dzelmē. Droši vien virs ūdens būtu palikusi Papinas raga bāka – nekā cita, ko apskatīt, šajā salā nav.
Manilaidā var nokļūt ar prāmi no Munalaiu ostas Pērnavā (kustības grafiks www.veeteed.com) vai ar laivu Aul (kustības grafiks www.tostamaa.ee).
Putnus netraucēt!
Kihnu līcī atrodas starptautiski aizsargājama putnu teritorija. Piemēram, Sanges saliņās atrodas Igaunijas lielākās paugurknābja gulbju kolonijas ligzdošanas vieta, tur mīt arī roņi, tāpēc cilvēkiem no 15. aprīļa līdz 15. jūlijam uz salas atrasties aizliegts. Kihnu salā aizsargājami ir pat divi laukakmeņi – Kassikivi (apkārtmērs 4,5 m) un Līvaā Sūr Kivi (apkārtmērs 12 m), trīs vecas liepas un Koksi viensētas vecais ozols. Akmeņi tur lielāki par lauku pirtiņu – gan apkārtmērā, gan augstumā. Starp citu, eži Kihnu salā ir lieli un gaiši. Mēs tos iesaucām par ežiem latē. Skrien viņi ātri, slēpjas veikli, no izdaudzinātā igauņu lēnīguma ne vēsts.
Mazmazītiņā Osmusāre no apvidus, ģeoloģijas, augu segas, putnu un vēstures viedokļa ir viena no interesantākajām Igaunijas mazajām salām – tā uzskata paši igauņi. Nepilnos piecos kvadrātkilometros pēc katras vētras mainās oļu vaļņi. Ziemeļos krastmalas stāvkrasts vietām sasniedz astoņu metru augstumu. Rozīnīte ir Neugrundes meteorīta krātera izmestie melnie gneisa brečas akmeņi.
Pavasarī un rudenī starp Osmusāri un sauzemi pārlido miljoniem ziemeļu ūdensputnu, īpaši auli, melnās pīles un gārgales. Salā var nokļūt tikai no Dirhami ostas ar laivu, bet regulāras satiksmes nav.
Putnu vērotājiem īsta paradīze būs Vormsi sala. Tajā mitinās 221 putnu suga, smilšu krupji, lielausu sikspārņi un aug simtiem augu un ķērpju sugu. Salu šķērso divi būtiski putnu migrācijas ceļi. Šeit ir trīs ezeri. Ja ir vēlme ne tikai klusi un mierīgi atpūsties, bet arī piedalīties igauņu saviesīgajā dzīvē, tad ceļojumu vajadzētu ieplānot jūnija beigās. 29. jūnijā salā svin Olafa dienu – tie ir lielākie svētki ar baznīcas koncertu un zaļumballi par godu vikingam, kuru uzskata par Vormsi dibinātāju.
Kustības grafiks uz Vormsi no Rohukilas ostas ar prāmi atrodams vietnē www.veeteed.com (ceļā – 45 minūtes).
Nobučot krupi un sagaidīt princi
Pīrisāre pie Peipusa ezera ir niecīga kā uzpirkstenis – tikai 7,8 kvadrātkilometri. Vairāk par simt iedzīvotājiem (un tā ir vecticībnieku kopiena) tur ietilpt nevar. Šī ir ideāla vieta ūdensputniem un abiniekiem. Salas teritorija ir aizsargājama, jo tur mīt septiņas abinieku sugas, to skaitā ļoti reti sastopamais zaļais krupis un brūnais varžukrupis. Kazi, apburtie prinči... Staigājot jāuzmanās, lai nenomītu retas augu sugas. Slokas un griezes Pīrisārē jūtas kā Dieva ausī. Salas apkaimē atrodas arī vairāku zivju sugu nārstošanas vietas.
Interesants apskates objekts ir Sāres ciema vecticībnieku lūgšanu nams, tukšā apustuļu pareizticīgo baznīca Toona ciemā un sīpolu grēdas. Vietējie tās audzē štābeļiem un krauj kaudzēs.
Pīrisārē var nokļūt no Laiksāres ostas (kustības grafiks www.transcom.ee/102est.html). Vasarā uz Pīrisāri tiek organizēti braucieni ar liellaivām (www.lodi.ee).
Tallinas personīgā sala
Tallinai kopš 1975. gada pieder sava sala Aegna – jūras pirātu iecienīts zemes gabaliņš. Pirmā pasaules kara laikā no salas tika izsūtīti visi iedzīvotāji, lai tur ierīkotu militārus objektus. 1961. gadā uz Aegnu atklāja pasažieru satiksmi, bet uz turieni atpūsties ļāva braukt vien lielo uzņēmumu darbiniekiem. Tikai pēc 30 gadiem salu apskatīt atļāva visiem, kuri vien vēlējās. Tāpat kā mēs no Pārdaugavas priecājamies par Vecrīgas torņiem, igauņi no Aegnas jūsmo par Tallinas siluetu, jo viss atrodas rokas stiepiena attālumā. Viņi iesaka apskatīt 12 noslēpumainos gredzenus, izliktus no dūres lieluma akmeņiem, kurus veci ļaudis dēvējot par Jeruzālemes pilsētām.
No jūnija līdz oktobrim uz Aegnu kursē pasažieru kuģītis. Tas atiet no pilsētas halles piestātnes (kustības grafiks www.lindaliinid.ee).
Nelabā roku darbs
Vieni uzskata, ka Abrukas salu radījis nelabais, citi – ka tā izveidojusies, nokrītot nogalinātai dzērvei. Īpatnēja tā ir gan – divas salas savienotas kā liela putna spārni. Nekādu kadiķu džungļu, kas raksturīgi Igaunijai. To vietā lapu koku mežs, kuru valsts aizsargā kopš 1930. gada, jo tajā ir citur tikpat kā nesastopamas sūnu sugas un orhidejas. Abruka iekļauta putnu un dabas aizsargājamo teritoriju sistēmā.
Salas iemītnieki droši vien jūtas kā liela ģimene, jo diendienā viņu ir labi ja desmit. Tūristi atkarībā no uzvedības salinieku dzīvi vai nu izbojā, vai atsvaidzina, jo šeit iespējams nomāt velosipēdus, airu laivas, pat ekskursiju automobili pasūtīt, lai dotos ekspedīcijā pa nepilnus deviņus kvadrātkilometrus lielo salu. Uz šejieni noteikti jāietrāpa vasarā, kad Sāmsalas tautas teātris tradicionāli spēlē Jira Tūlika Ciema nostāstus. Darbība notiek dažādās Abrukas vietās, lai skatītājus autentiski iepazīstinātu ar Tūlika aprakstīto vidi. Noslēgums ir gastronomiski izcils – visi nonāk Vahtras viensētā, kur ļauts baudīt ar mizu ceptus tupeņus, siļķes, pašceptu maizi un skābpienu.
Abrukā var nokļūt no Roomasāres Sāmsalā ar pasažieru kuģīti (kustības grafiks www.kaarma.ee).
Inteliģentajiem, salīgajiem un drosmīgajiem
Kasāres sala, kuru ar Hījumā savieno dambji un lielceļš, daudzus gadus bijusi rakstnieku, mākslinieku un dzejnieku uzturēšanās vieta. Ļaudīm ar nedaudz nekrofilisku novirzi varētu iepatikties unikālas arhitektūras dolomīta kapliča ar niedru jumtu. Feinšmekeri, iespējams, mestos vismaz paskatīties uz parkā dzīvojošajiem vīngliemežiem, kurus muižnieku laikā audzēja ēšanai. Mūsdienu glumekļi gan varētu būt kāds ntais mazbērnu atzars no kungu vēderiem domātajiem. No kādreizējām 17 vējdzirnavām saglabājušās tikai vienas – Ristete torņa vējdzirnavas. Kasāres populārākajā pludmalē Pībuninā ūdens ir viens no siltākajiem Igaunijā.
Savukārt divtūkstoš gadu vecajā Vilsandē ir vismaz divas unikālas parādības – vislielākais saulaino dienu skaits gadā un salas nacionālā parka sastāvā ietilpst apmēram 100 salu un saliņu. Vilsandi rietumu pusē atrodas vairākas tā dēvētās putnu salas, uz vienu saliņu sausākā laikā var pat aizbirst kājām. Vasarnieki kā aptrakuši vēro roņus un apjūsmo 1809. gadā būvēto Vilsandi bāku.
Līdz Kasārei var nokļūt pa lielceļu no Hījumā, bet līdz Hījumā – ar prāmi no Heltermā ostas vai Trīgi ostas, kas atrodas Sāmsalā (kustības grafiki www.laevakompanii.ee). Uz Vilsandi no Papisāres ostas Sāmsalā var nokļūt ar pasta laivu (www.kihelkonna.ee).
(Izmanota informācija arī no www.maaturism.ee).