Protams, ka Florence visskaistākā ir maijā un jūnija sākumā, kad spoži mirdz saule, bet Boboli dārzā un citos parkos valda neaprakstāma rožu un peoniju smaržu buķete.
Šim skaistumam tomēr ir kāda blakne. To vēlas redzēt visi, arī paši itāļi, tāpēc pilsētas vēsturiskajā centrā abos Arno upes krastos nereti valda tāda drūzma, ka pat Gorbačova laika rindas pie degvīna veikaliem, salīdzinājumā ar to, liekas pastaiga vientulīgā pļaviņā. Šādā sezonas trakumā varat aizmirst par pasaulslavenajām vēsturiskā centra must see vietām. Lielāko dienas daļu jūs vienkārši nonīksiet, stāvot nomācošā rindā.
Šā iemesla dēļ uz Florenci ir vērts aizbraukt nesezonā. Laiks februārī pilsētā nemaz tik slikts nav - apmēram plus desmit grādi. Ja vien nepūš dzestrais vējš, ir pat diezgan patīkami. Vienīgā problēma - atrast kompromisu starp Rīgā un Itālijā nepieciešamajām ziemas jakām. Pirms kāda laika rakstīju par Bergamo, kas bija mana Itālijas ceļojuma sākuma un beigu punkts. Florence no turienes ir nepilnu trīs stundu un 55 eiro attālumā, ja braucat ar vilcienu. Vispirms ar vietējās līnijas električku jāaizbrauc līdz Milano Centrale. Turpat pie peroniem ir biļešu automāti. Pareizā stacija ir Florences (itāļi šo pilsētu raksta kā Firenze) Santa Maria Novella. Tā izlec kā viena no pamatopcijām ekrānā. Vienkāršākā biļete otrajā klasē maksās ap 45-50 eiro. Varat ņemt arī dārgāku biļeti, vagona iekārtojums smalkāks nekļūs, vienīgi tad jums pavadone piedāvās cenā iekļautās uzkodas un drinkus. Īpatnība, ko grūti sagremot ārzemniekam - pērkot biļetes automātā, nekur neuzrādās informācija, kur ir šī vilciena galapunkts. To labāk pārprasiet stacijas darbiniekiem. Lai tiktu uz Florenci, pareizais ir Romas un Neapoles virziens.
Arno Jundze
