TŪRISMS: Spoku stāstu (pār)baudījums

Nav jau tās Latvijas pilis spoku vien apsēstas, bet nenoliegsim, ka interesi par senajām celtnēm izraisa ne tikai grezns interjers un gari stāsti par atjaunošanu un pils vēsturi, bet arī kāds pikantāks piedzīvojums. Pat ja līdz galam nenoticam, ka tā būtu varējis notikt. Kā? Nu, ka pilī varētu satikt spoku... Turklāt spoku medniekiem neviens gadalaiks nav šķērslis, svarīgi, lai pils būtu atvērta apmeklētājiem. Katrai no pilīm ir sava nopietnā vēsture, bet arī nenopietnā to rotā.

Rīgas pils Zilā dāma un Doroteja

Latvijas Valsts prezidenta mājaslapā spokiem līkums nav mests. Jā, Rīgas pilī mīt spoks! Vai pat vairāki. Par tiem tiek stāstītas divas leģendas. Pirmā leģenda saistīta ar Svētā Gara torni. Tornī Livonijas ordeņa laikā bijis spitālīgo hospitālis. Mūsdienās Svētā Gara torņa trepes naktīs čīkstot, esot dzirdami soļi un grabināšanās. Savukārt pils jaunajā daļā esot manīta Zilā dāma. Agros rītos, kad darbā ir tikai pils sargi un varbūt kāds cits īpaši uzcītīgs darbinieks, varot saklausīt, kā tiek pārvietoti krēsli, čīkst durvis, bet nevienu ieraudzīt nevar. Spoka rosīšanās beidzas tikai tad, kad cilvēki sasveicinās, padodot labrītu.

Savs spoku stāsts Rīgas pilī ir saistīts ar Dorotejas istabu. Doroteja bija Kurzemes hercoga Pētera Bīrona trešā sieva. Skaista, izglītota, labi audzināta, diplomātiskajos salonos un arī gultās ietekmīga dāma. Pirms nāves Doroteja dēvēta par cēlu sievieti, bet pēc aiziešanas viņsaulē acīmredzot mainījusies un kļuvusi nešpetna. Kādu laiku Dorotejas portrets Rīgas pils istabā bija vienīgais, vēlāk tur tika izvietoti arī augstmaņu portreti. Un tad katru rītu gleznas atrastas sašķiebušās, un radies nostāsts, ka Doroteja nevēlas, lai viņu kāds aizēnotu.

Vēl nenoskaidrots spoka kungs vai kundze savulaik rosījies pils pazemes pagrabos, kur nakts vidū iedegusies gaisma. Aiz slēgtām durvīm. Gadījies arī tā, ka mierīgā vasaras naktī Rīgas pilī pēkšņi atvēries logs. Apsardzes darbinieks apgalvojis, ka logi bijuši cieši aizvērti un tuvumā neviens neesot bijis.

Kad kādā zālē noticis remonts, pilī izvietoto muzeju sargi savā starpā sazinājušies. Latvijas Nacionālā vēstures muzeja sargam piezvanījis Ārzemju mākslas muzeja sargs, jo abi muzeji atradās zem viena jumta. Viens sargs taujājis otram, vai tiešām meistari vēl strādā, jo telpās gan esot tumšs, taču skaidri dzirdams, ka augšā kāds staigājot, sarunājoties un bīdot mēbeles. Sargi izsaukuši policistus, pamīņājušies aiz durvīm, un pēc tam visi kopā pārliecinājušies, ka telpās neviena nav.

Sikspārņu skeleti izpurināti

Kad 1995. gadā Rīgas pili kaut cik saveda kārtībā, lai tajā varētu strādāt Valsts prezidents, Ģerboņu zālē celtnieki no senajām vēdināšanas lūkām esot purinājuši sikspārņu un baložu sakaltušos skeletus. Ne tik sen žurnāls Vakara Ziņas rakstīja, ka tagadējo un visus nākamos prezidentus spokuputni vairs netraucēs, jo ierīkota moderna ventilācijas un apkures sistēma, tomēr kaut kas viduslaiku celtnē notiek gan. Šajās dienās tiek gaidīti ekspertīzes rezultāti, kas atklātu, kāpēc radies bojājums modernajā ventilācijas sistēmā un noplūdināta nesen atjaunotā greznā Baltā zāle.

Jaunmoku pilij - sava Doroteja

Doroteja, bet ne Bīrona laulene, klejojot arī pa Jaunmoku pili. Pilī stāsta, ka mājskolotāja Doroteja samīlējusies vācu virsniekā. Kad virsniekam vajadzējis doties kara gaitās, Dorīte noslīcinājusies pils dīķī, jo nespējusi pārdzīvot šķiršanos un negodu - viņa gaidījusi bērnu. Tiesa, citā avotā - grāmatā Latvijas pērles - līdzīgā stāstā figurē meitene Jūlija.

Jūlija vai arī Doroteja spoka veidolā atdzimusi pēc tam, kad pagājušā gadsimta 90. gados pili apmeklēja tās bijušo īpašnieku pēcnācēji. Viņi esot atcerējušies seno stāstu par meiteni un virsnieku, bet kāda no viešņām ieraudzījusi gaiteņa galā baltu tēlu. Divi vācu spoku mednieki, kuri pētījuši enerģiju starojumu, apgalvojuši, ka Jaunmoku pilī spoks esot kā dzīvs. Viņi esot pat aprunājušies ar sievietes spoku, kurš visbiežāk uzturoties bēniņos. Pils darbinieki toties esot manījuši vācu virsnieka bālo tēlu un jutuši, ka naktī kāds rausta segu. Dažs labs pēc tam uzrakstījis atlūgumu, jo ar spokiem vienā ēkā nav gribējis nakšņot.

Taču dienā Jaunmoku pils ir interesants apskates objekts - pils bijusi Rīgas mēra Džordža Armitsteda medību pils, tajā joprojām atrodas unikāla podiņu krāsns, kas dāvāta Rīgas mēram. Krāsns ir restaurēta, uz 130 baltiem podiņiem atainoti skati no Rīgas un Jūrmalas. Šā gada sākumā Jaunmoku pilī apskatāma atjaunotā Meža muzeja ekspozīcija, kas ieinteresēs mazos apmeklētājus.

Bruņinieku pansionāta labais bruņinieks

Jaunpils pilij esot savs bruņinieka spoks. Diezgan loģiski, ja reiz pilī mūža nogali pavadījuši Livonijas ordeņa bruņinieki - tā bijusi sava laika pensionēto bruņinieku pansionāts. Pilī, kas viduslaikos kalpoja kā cietoksnis, bruņinieki, tāpat kā mūki, bija bieži viesi. Šī ir viena no interesantākajām pilīm, kurās gan lieliem, gan maziem apmeklētājiem ir ko dzirdēt un redzēt, jo atraktīva pilskundze iepazīstina ar tikumības jostu, sauso narkozi un veic izklupienus ar zobenu rokā.

Starp citu, šajā pilī ieprecējās sava laika slavenība - Bīrona sievas Dorotejas pusmāsa Elīza fon der Reke. Nav dzirdēts, ka viņa spokotos, un pilī nekādi baisi spoku nostāsti netiek stāstīti, bet lielgabals gan izšauj, un, ja paveicas pilī nokļūt lietus laikā, tad vemjošā velna izdvestās skaņas var paklausīties. Vemjošais velns ir notekcaurule, kam lietus laikā vajadzējis vest pie prāta pils saimnieka palaidnīgo brāli, kurš dzēris un plītējis uz nebēdu.

Un tomēr. Kāds stāstiņš par spokošanos ir arī Jaunpils pilij. Jaunpils īpašnieks Matiass fon der Reke par savu varonību poļu-zviedru kara laikā esot saņēmis dāvanā no Polijas karaļa Kabiles muižu. Pēc Matiasa nāves dēli nekur nav varējuši atrast dāvinājuma dokumentus. Tikai pēc

200 gadiem, kad viens no Jaunpils baroniem nonāca naudas grūtībās, pie pils pieauļojis bruņinieks, un bijis ar neapbruņotu aci redzams, ka viņš nav tērpies 18. gadsimtam atbilstošā ekipējumā. Bruņinieks esot iedevis pazudušos dokumentus un izgaisis.

Rūķu nejaucības un brāļu kari sievietes dēļ

Ēdoles un Dundagas pils spoku un šausmu stāsti uzbur kriminālu notikumu pavērsienu, un nežēlīgo tēlu lomā ir rūķi, kas latviešu pasakās un teikās nemaz nav bieži viesi.

Ēdoles pilskunga atvases Bēri iemīlējuši Dundagas pilskunga meitu Sibillu. Viens brālis nogalinājis otru, un asinis uzšļākušās uz pils zāles sienas. Tagad to dēvē par Sarkano zāli un asiņainajam plakumam priekšā aizbūvēts kamīns, tāpēc pārbaudīt nevar, vai tiešām asiņu šļakatu vieta uz sienas joprojām ir iezīmēta. Slepkavnieciskais brālis apprecējis Sibillu, un pēc kāzām asins traips uz sienas iekrāsojies nenomazgājams. Kādudien Sibillai mazs vīriņš lūdzis atļauju svinēt rūķu kāzas. Tikai neviena cilvēka acs tās nedrīkstot redzēt. Sibilla atļāvusi, devusies pie miera, diemžēl viņas vīrs ieklīdis pilī brīdī, kad dzīres situšas augstu vilni. Par sodu rūķi vēlāk paklupinājuši viņa zirgu, pilskungs nokritis un nomiris, bet Sibilla no rūķiem saņēmusi zelta vārpstiņu - pils laimes simbolu. Tā iemūrēta Ēdoles pils sienā, bet arhitektus, kuri darbiņu paveica, pēc savas nāves Sibilla aizsaukusi līdzi, lai viņi neizpļāpātu, kur vārpstiņa noslēpta. Pils stāvēšot, kamēr vārpstiņa netiks atrasta.

Stāsts par rūķiem ir arī Dundagas pilij. Notikumi risinājušies līdzīgi. Pie Dundagas pilskunga ieradies rūķu vīriņš un lūdzis atļauju pilī svinēt kāzas. Neviens nedrīkstot tās redzēt. Kāda pils jaunkundze sarunu noklausījusies un ziņkāri vērojusi rūķu kāzas, līdz pieķerta. Atskanējis milzu troksnis, rūķi pagaisuši, bet jaunkundze nākamajā rītā - beigta. Runā, ka kapā viņai neesot miera un spoks zaļā tērpā nu klīstot apkārt.

Zelta zaglis un čūska ar pīles galvu

Dažu labu spoku stāstu, šķiet, ir vērts izdalīt ar divi vai pat trīs. Kā vēstīts grāmatā Latvijas pērles, pirms aptuveni gadsimta Cēsu policijā esot reģistrēts neparasts stāstījums, kas izklausās pēc opija smēķētāja murdziņiem. Sv. Jāņa baznīcā atrasts jauns puisis, kurš nav slēpis, ka vēlējies no baznīcas pazemes pagrabiem nokļūt Cēsu pilī un paņemt zeltu. Jaunais cilvēks klāstījis, ka ielīdis pilī no pilsdrupu puses un nokļuvis istabā, kurā ieraudzījis lielu lādi un rakstāmgaldu ar atvilktnēm. Vienā no tām gulējusi zelta nauda. Tiklīdz puisis sniedzies pēc kāda naudas gabala, viņam virsū līdusi čūska ar pīles galvu un spīdošām acīm. Toreiz viņš nobijies un aizbēdzis, bet attapies Sv. Jāņa dievnamā. Pēcāk nolēmis vēlreiz doties pēc zelta, bet marodiera gaitas beigušās policijas iecirknī.