Pat tad, ja kaimiņvalsts otrā lielākajā pilsētā Kauņā ir būts un, iespējams, ne reizi vien, ir vērts vēlo rudeni izmantot, lai tajā iegrieztos. Iespējams, ka tieši nesteidzīgais noskaņojums un ritms, kas dabā dominē rudenī, kad viss notiek lēnām un apcerīgi, ir īstais laiks Kauņas atklāšanai no jauna.
Šķiet, ka Kauņas tūrisma jomas kūrētājiem problēmu nekad nav bijis, jo pilsētā ir gana daudz, ko redzēt, bet to iespējams arī ieraudzīt no jauna vai arī beidzot apskatīt to, kam vienmēr pietrūcis laika. Pēdējā laikā Kauņa arvien vairāk uzsver savu piederību Hanzas savienībai, atgādinot, ka tā ir vienīgā pilsēta Lietuvā, kas pieder kādreizējai 16 valstu 185 pilsētu savienībai. Iespējams, pilsēta meklē argumentus, lai uzvarētu tai tik drīzajā kaujā ar vēl vienu pilsētu Lietuvā - Klaipēdu. Abas nolēmušas pretendēt uz Eiropas kultūras galvaspilsētas godu 2022. gadā. Galīgais lēmums vēl nav pieņemts, tas taps zināms nākamā gada pavasarī, bet jau tagad ir skaidrs, ka abas pilsētas šo pasākumu uztver ļoti nopietni - Klaipēda talkā ņēmusi Palangu un Neringu, kas ir labi zināmas kūrortpilsētas, savukārt Kauņa ir pieticīgāka, strādā tandēmā ar Kauņas rajonu. Lai vai kas uzvarēs, skaidrs, skrējiens uz to ir ieguvums visiem, jo, kā labi zināms, gatavojoties viesiem tiek apzināts, posts un pucēts. Un Kauņa nekad nav ļāvusi aizmirst faktu, ka tā kādu laiku - starp Pirmo un Otro pasaules karu - bija Lietuvas pagaidu galvaspilsēta, turklāt viss liecina, ka pilsēta to ir gatava atgādināt vēl un vēl.
Izrādās, ir iespējami dažādi atklājumi pilsētā, kurā būts ne reizi vien. Kaut kā līdz šim garām pagājis fakts, ka Kauņā ir katoļu baznīca, kas tik nozīmīga lietuviešiem, bet ko projektējis latvietis. Saskaņā ar vēstures datiem jau 20. gadsimta 20. gadu sākumā lietuviešu prātus sāka nodarbināt ideja, ka valstiskās neatkarības iegūšana ir pietiekams iemesls, lai uzbūvētu īpašu baznīcu. 1926. gadā tika izveidota īpaša komisija ar Lietuvas valsts prezidentu priekšgalā, izsludināts konkurss. Latviešu arhitekts Kārlis Reisons, kurš tolaik bija Šauļu pilsētas galvenais arhitekts, tajā ieguva trešo vietu, tomēr sanāca tā, ka tieši viņa projekts tika realizēts. Mazliet atkāpjoties vēsturē - Kārlis Reisons arhitekta izglītību ieguva Pēterburgā, strādāja par arhitektu Šauļos un pēc tam Kauņā, bet līdz ar padomju varas ienākšanu Lietuvā kopā ar ģimeni emigrējis uz Vāciju. Otrā pasaules kara laikā atgriezies, bet 1944. gadā atkal emigrējis, miris 1981. gadā Adelaidē Austrālijā. Kristus Augšāmcelšanās baznīca ir viņa lielākais un ievērojamākais projekts, lai gan šīs celtnes, kas tiek uzskatīta par jaunās Lietuvas simbolu, liktenis nav bijis pārāk rožains. Patiesībā Reisona projekts, kas izstrādāts konkursa pirmajai versijai, kardināli atšķiras no pārstrādātā varianta 1933. gadā. Baznīca tika uzcelta līdz 1940. gadam, neraugoties uz dažādām grūtībām ar finansējumu, taču to nepaspēja konsekrēt jeb iesvētīt. Padomju laikos ar paša Staļina rīkojumu tur tika ierīkota radio rūpnīca - baznīca tika rekonstruēta ēkā ar astoņiem stāviem, līdz pat deviņdesmitajiem gadiem tur ražoja televizorus. Baznīcas konsekrācija notika 2004. gadā, 70 gadus pēc tās uzcelšanas. Tik askētiskas katoļu baznīcas mūsdienās nav retums, tomēr, ja ņem vērā tās tapšanas laiku, tad jābrīnās, kā katoļticīgā Lietuva tolaik to akceptēja, turklāt tā celta par tautas saziedotiem līdzekļiem. Uz Zaļo kalnu, kur beidzot pēc piederības tiek izmantota baznīca ar 75 metrus augstu torni, var doties kājām, bet var arī izmantot 1931. gadā izveidoto funikuleru - vecāko Lietuvā.
Šī ceļojuma vēl viens atklājums - Kauņas modernisms. Pēc Pirmā pasaules kara, kad Lietuva kļuva par neatkarīgu valsti, Viļņa bija Polijas sastāvā, bet par jaunās valsts galvaspilsētu kļuva Kauņa, un tas tiek dēvēts par zelta laikmetu pilsētas vēsturē. Tajā laikā te funkcionēja ne tikai valsts iestādes, šī līdz tam visai provinciālā pilsētiņa kļuva par kultūras, ekonomikas un izglītības centru. Ļoti īsā laika periodā - no 1925. līdz 1940. gadam - pagaidu galvaspilsētā ne tikai tika celtas ēkas, radās jauni rajoni, tika celtas dzīvojamās ēkas, skolas, muzeji, teātris, administratīvās un ražošanas ēkas. Tieši šajā periodā celtās ēkas patlaban tiek prezentētas kā Kauņas modernisms, kas nu jau ir iekļauts UNESCO kultūras mantojuma sarakstā. Starp citu, arī Kristus Augšāmcelšanās baznīca ir šī kompleksa sastāvdaļa. Klasiskās mūzikas cienītājiem var ieteikt apmeklēt kādu Kauņas simfoniskā orķestra koncertu, jo kolektīvs nu jau atgriezies renovētajā koncertzālē, kas ir lielisks Kauņas modernisma paraugs.
Protams, par Balto gulbi sauktais cēlais nams Rātslaukumā redzēts ne reizi vien, bet nu tajā iespējams aplūkot jaunatklātu pilsētas vēstures muzeju. Līdz šim tur mājoja pilsētas dzimtsarakstu birojs, un tas tur joprojām ir, vien pārcēlies uz daudz pieticīgākām telpām šajā pašā ēkā, tomēr brīvdienās pilsētas Rātslaukumā redzēt kādu jauno pāri ir visai ierasta parādība. Būtu nepieklājīgi apmeklēt Kauņu, bet neaplūkot Kauņas pili - lietuviešu lepnumu, kas atrodas divu upju Nemunas un Neres sateces vietā. Kauņas pils - pirmā un senākā mūra ēka Lietuvā, ne reizi vien postīta un atjaunota, turklāt ne cilvēku vien, arī plūdi pielikuši roku. 18. gadsimtā te ierīkots cietums, bet nu notiek koncerti, festivāli, teātra izrādes, izstādes...
Lai vai cik patīkami vai nepatīkami ir laika apstākļi, vērts pastaigāt pa garāko ielu pilsētā - pusotru kilometru garo, liepu ieskauto Laisves aleju. Lietuvieši apgalvo, ka 24-27 metrus platā iela ir pati garākā gājēju iela Austrumeiropā. Lai tā būtu, bet ne tas ir galvenais, daudz būtiskāk, ka šajā alejā atrodas viss, kas tūristam nepieciešams, - sākot no dažādām iespējām paēst līdz visplašākajām iespējām izklaidēties. Starp citu, šai alejai ir diezgan interesanta vēsture. Jau tās rašanās laikā 19. gadsimtā tā tika nosaukta par Nikolaja prospektu (loģiski, jo Lietuvas teritorija atradās cariskās Krievijas sastāvā). Saskaņā ar cariskās impērijas plāniem un 1879. gadā izstrādāto inženiertehnisko projektu Kauņai bija jākļūst par pierobežas zonas cietoksni, tāpēc arī ēku celtniecībā tika ieviests ierobežojums - netika pieļauti vairāk par diviem stāviem. Lai gan bija izņēmums - pareizticīgo baznīca... Pirmajā pasaules karā, kad pilsētu ieņēma vācieši, iela tika nosaukta kaizera Vilhelma vārdā, bet pēc brīvības cīņām aleja ieguva brīvības vārdu. 1946. gadā tas kļuva par Staļina prospektu, 1961. gadā atguva «brīvības» vārdu, bet 1982. gadā kļuva par tikai gājējiem pieejamu aleju.
Pagaidām nav zināms, vai Kauņa iegūs tiesības gatavoties Eiropas kultūras galvaspilsētas statusam 2022. gadā, bet gribas tai to novēlēt.