TŪRISMS: Verona, Gardas ezers un citi labumi
Šoreiz, sapņojot par Itālijas sauli un skaistajām pilsētām, izdomājām, ka lidosim uz vietu, kur ir laba dzelzceļa satiksme, bet no turienes dosimies, kur deguns rāda, jo vecais labais teiciens – cilvēks plāno, bet dievs dara – jau ne reizi vien pierādījis, ka pēdējā brīdī notiek visādas izmaiņas, kas mēdz pavērst labās ieceres ar kājām gaisā. Nē, tik daudz mēs izdarījām – nopirkām airBaltic izpārdošanā tiešām lētas biļetes uz Milānu un laikus rezervējām dzīvokli Veronas vecpilsētā, kā arī viesnīcu Milānā.
Itāļu dzelzceļš
Nestāstīšu par lidojumu un Baidenu lidostā. Ieradāmies Milānas lidostā ar kavēšanos, lai iespējami drīzāk iekāptu Malpensas ekspresī - ātrvilcienā (biļete 12 eiro, kursē divreiz stundā, salīdzinājumam - taksometrs ap 90 eiro), kas mūs piecdesmit minūtēs nogādāja Stazione Milano Centrale, Milānas centrālajā dzelzceļa stacijā, starp citu, izcilā arhitektūras piemineklī, lai no turienes ar nākamo ātrvilcienu dotos uz Veronu. Mūsu plāns bija šajā pilsētā apmesties, lai pabaudītu tās jaukumus, paplunčātos seriālu apdvestajā Gardas ezerā un apmeklētu Venēciju.
Nez vai kāds atceras tos laikus, kad arī Latvijā ļaudis dzelzceļnieka uniformā šķita kaut kas varens, bet stacija - valsts valstī, kurā eksistē savi, citviet nezināmi likumi. Itālijā tā ir joprojām. Pasažieru satiksme tur nav nekāds kāju pamesls preču pārvadātājiem, tā organizēta augstā līmenī ar itāļiem piemītošo viegluma sajūtu, bet stacijas valstība joprojām ir - oho! Īpaši tad, ja bijīgi mēģināt uzzināt sev nepieciešamo informāciju, lai nopirktu biļetes. Tā ir procedūra vismaz stundas garumā un reizēm uz smacējošu smieklu lēkmju robežas. Īpaši ja pirms jums Burkā kundzes stilā iznesas pastulbu britu pārītis. Ja vien jums nav bail, pērciet ar karti biļešu automātos. Nekož! Pāris minūtes, un viss kārtībā. Tikai piefiksējiet savu peronu un reisa laiku, kas redzams displejā, procedūras sākumā.
Lai bardaks un dzelzceļa nozīmība braucēju acīs būtu lielāka, atcerieties, ka viņiem vien zināmu iemeslu dēļ Itālijā ir divējādas dzelzceļa biļetes - vienas izmēra ziņā ir kā aviobiļetes; otras atgādina vizītkartes izmēra metro biļeti ar kaut kādu magnētisko strīpu otrā pusē, droši vien lai ar tām ienirtu arī metro pazemes valstībā. Dažās stacijās šī otrā veida biļete ir jāietūcī verķī, kas jūs izlaiž uz perona, kaut blakus ir eja, pa kuru uz perona var nokļūt tāpat. Tas acīmredzot lai dzīve būtu interesantāka. Galvenais, ko nepalaidiet garām - uz perona ir tādas kastītes - kaut kas vidējs starp portatīva formāta atkritumu kasti un to verķi, pie kā Rīgas satiksmes braucamrīkos jāpieliek etalons. Itālijā nekas nepīkst. Aparāta lejasdaļā redzamajā atverē ir jāiestumj biļete, lai to nokompostrē. Tas jāveic tā, ka mazā formāta biļete (tā, kura atgādina vizītkarti) tiek iebāzta atveres kreisajā stūrī (ar lielo viss vienkāršāk). Mašīna tai kaut ko uzdrukās un izkniebs caurumu - tas nozīmē, biļete ir reģistrēta. Ja nē, kontrole jums iedos bietē. Ņemiet vērā, ārzemniekus tur nežēlo, viņi ir peļņas avots.
Ja neesat miljonārs vai Burkā kundzes brālis - mierīgi varat braukt otrās klases vagonā. Ātrvilciena vagoni numurēti, vietas norādītas. Uz perona ir atzīmes par vagona numerāciju. Ja iekāpsiet puslīdz savas klases vagonā, nekādu problēmu. Brīvo vietu tur parasti ir daudz, brauciens komfortabls, sēdvietas ērtas, ar wifi un lādētāju kontaktiem aprīkotas, somām ierīkota īpaša vietne. No Milānas uz Veronu (tālāk uz Venēciju) iet viens vai divi ātrvilcieni stundā. Brauciens uz Veronu ilgst stundu (biļete 24 eiro), no Veronas uz Venēciju - stundu desmit (biļete 26 eiro). Visur var braukt arī ar lēnākiem, lētākiem un paskatā miskastīgākiem vietējās satiksmes vilcieniem, bet tā ir eksotika, ko bez liekas vajadzības nevajadzētu meklēt. Turklāt, braucot ar tādiem no Veronas uz Gardas ezeru, secinājām, ka tiem mēdz būt salauztas durvis, kas pašam jāver vaļā, bet neveras, saplīsuši kondicionieri un citi labumi. Vārdu sakot, ātrvilcieni ir relatīvi lēti, ekonomē laiku un ir ērtāki nekā lidmašīnas, kuru lidostas atrodas 80 kilometrus no pilsētas. Ar tiem var mierīgi izbraukt vai visu Itāliju. Ja vien ir laiks un vēlēšanās.
Veronas idille
Zinājām, uz kurieni braucām, Verona ir mājīga, patīkama ar senu vēsturi, lielisku vecpilsētu un sev vien raksturīgu neuzbāzīgu kolorītu, kas ik pa brīdim pamanās pārsteigt arī tad, kad pārsteigumi nav gaidāmi. Te var labi atpūsties, baudīt kultūru - apmēram 30 muzeji un vietas, ko ir vērts redzēt, plus aktīva koncertdzīve slavenajā romiešu celtajā Arena di Verona, kas atrodas vienā no diviem galvenajiem vecpilsētas laukumiem Piazza Bra. No šejienes rokas stiepiena attālumā sasniedzams filmās apbrīnotais Gardas ezers, Paduja (interesanti, kurš šādi latviskojis pilsētas nosaukumu, ko paši itāļi skaidri un gaiši sauc par Padovu) un, protams, pasaules pērle Venēcija.
Par summu, kas neatšķīrās no viesnīcu piedāvājuma, noīrējām apartamentu blakus Piazza della Erbe, kas bildē izskatījās puslīdz labi, bet dzīvē izrādījās pat izcili labs. Tā bija šika iespēja dzīvot smalkākajā Veronas vietā, ko diezin vai var atļauties pat vidusmēra veronieši. Lielākā daļa pilsētas slaveno mustsee apskates vietu no šejienes atradās rokas stiepiena attālumā. Turpat arī šopinga iela, krodziņi, izcilas baznīcas un pārējā godība, savukārt līdz Veronas centrālajai dzelzceļa stacijai Puorta Nova divdesmit minūtes pastaigas gaitā vai astoņi eiro ar taksometru.
Verona nav vieta, ko vajadzētu apmeklēt, iebraucot tajā tūlīt pēc Venēcijas, Romas vai Florences. Uz šāda fona pirmajā acumirklī tā varētu šķist pat provinciāla, bet tas ir mānīgs iespaids, turklāt neredzēt Veronu nozīmē neredzēt kaut ko ļoti būtisku visai Ziemeļitālijai. Šī ir izcila pilsēta, kam papildu šarmu, protams, piešķir fakts, ka Viljama Šekspīra traģēdija Romeo un Džuljeta norisinājusies tieši šeit. Veronā valda Džuljetas kults, viņas muzejs blakus Piazza Erbe atgādina īstu spietu. Ja gribat to apskatīt - droši spiedieties cauri pūlim, jo lielākais burziņš notiek muzeja pagalmā, kur visas pasaules tūristi dumji blenž uz balkoniņu, pulē bronzas Džuljetas krūtis un uz sienas raksta savu otro pusīšu mīļvārdiņus.
Bērniem, īpaši puikām, patiks Castselvecchio cietokšņa apskate (noteikti pārejiet pāri arī tā daļai - Scaligero tiltam). Šogad remontā atradās daļa Piazza dei Signori ēku, tomēr itāļu mākslas reliģisko sižetu cienītājiem vērts apskatīties Modernās mākslas galeriju un uzbraukt vai uzkāpt Lamberti tornī. Pēc kapitālā remonta beidzot atvērts Teatro Romano, romiešu laiku teātris, virs kura augstāk kalnā vecā klosterī ierīkots Arheoloģijas muzejs. Pats Teatro Romano atstāj nedaudz dīvainu iespaidu, jo atjaunošana itāļu gaumē šajā gadījumā nozīmē to, ka uz vecās romiešu skatuves kā savdabīgs jumts pārlikta pāri jauna no metāla konstrukcijām uzslieta stalažveidīga grabaža - skatuve, kas nosedz veco un daļēji saglabā antīkās skatītāju vietas. Kāpjot pa trepēm augstāk pa kalna terasēm, apmeklētāji nonāk muzejā, kas ir pavisam svaigi iekārtots un nav pat atrodams senāk drukātās Veronas kartēs.
Verona turklāt ir vieta, kas prot sagādāt kādu tehnisku pārsteigumu. Iepriekšējā reizē iekļuvu antīko auto sacīkstēs, kurās varēja vērot divdesmitā gadsimta pirmās puses formula 1 bolīdus, kas, dobji dūkdami, pazemoja mūsdienu autobūves izstrādājumus, apdzīdamas tos kā stāvošus. Šoreiz Piazza Bra notika itāļu autorūpniecības retro izstāde, kurā varēja apbrīnot dizaina brīnumus, kādi skatīti vien itāliešu filmās. Ekspozīcijas nagla bija trīsriteņu auto vectētiņš, kas darināts 19. gadsimta nogalē. Tas viss uz laukuma, brīvi apskatāms.
Krodziņi, vīns
Veronā šogad labi varēja redzēt, kā ieņēmumu dienests un biznesa aprēķins pamazām izķēza vecās labās itāļu krodziņu tradīcijas. Pirmkārt, izskatās, ka nabaga krodzinieki ir piespiedu kārtā datorizēti un iežmiegti nodokļu iemauktos. Rezultātā par tradicionālo uzsaukšanu uz iestādes rēķina varat aizmirst, lai cik dāsni tur tērētos. Otrkārt, ir pazudušas Enoteca - vīnotavas, kur vēl pirms pāris gadiem tik ērti varēja iemalkot glāzi tā vai cita itāliešu vīna, izprasot bārmenim, kas tieši tas ir par dzērienu, un noklausoties izskaidrojošu lekciju, tā iepazīstot šīs zemes visnotaļ izsmalcināto vīna buķeti un tradīcijas. To vietā ir kafejnīcas, restorāni un picērijas, ar pašķidrām vīnu kartēm, kurās, protams, viss skaitās varen smalks arī tad, ja izskatās un garšo pēc tām internacionalizētām suslām, kuru dēļ pat Latvijā nav vērts iet pat uz vietējo RIMI. Labi jau, ka vēl ir vīna tirgotavas ar lielajām Bardolino pudelēm, nebeidzamu Chianti un Soave izvēli, kuros, tiesa gan, nezinot vīnu garšu, izvēlēties kaut ko varētu būt pagrūti. Ēdiens Itālijā joprojām ir itāļu gaumē, nekā asa, maigas, dabiskas garšas, plus sezonas hits - sliktu kafejnīcu īpašā pazīme - viņi sākuši šķaidīt balzamiko etiķi, ko pasniedz pie grieķu salātiem. Ja atrasta laba vieta, tad, protams, viss ir kārtībā. Ļoti garšīgas ir itāļu bruschetta - maizītes, valda picu paradīze, tiek piedāvātas dažādas pastas, ņoki un citi labumi - pamaz sāls un asuma - tur droši var doties nomest svaru. Joprojām var atrast dažus krodziņus, kur mēdz piedāvāt izcilus saldos - tiramisu, sorbetus un dažādas kūciņas. Turklāt, ja vieglā itāļu virtuve kļūst nepanesama, vienmēr var doties uz tuvāko turku kebabu tirgotavu vai ķīniešu ēstūzi.
Gardas ezers
Esot Veronā, grēks neaizbraukt līdz Gardas ezeram. No Veronas dzelzceļa stacijas Porta Nuova ar lokālo električku Milānas virzienā piecpadsmit minūšu laikā (biļete - 3,8 eiro) iespējams nokļūt ciematiņā, ko itāliešu valodā dēvē par Peschiera del Garda (pirmā pietura). Atcerieties šo nosaukumu! Tūrismu blogos, kur kāds pedants centās noskaidrot, kā no stacijas aizkļūt līdz ezeram, par šo vietu atradām apmēram šādu ierakstu - ai, tur nav ko iespringt, izkāp no vilciena, izej no stacijas, pēc piecām minūtēm būs. Garām nepaiesi! Tā arī ir. Skaista vieta, ko labā laikā vērts redzēt. Interesanti, ka blogos valdīja liela neziņa par to, vai Gardas ezerā var peldēties un kur ir pludmales. Tur peldas visur! Dvieļus un peldbikses iespējams nopirkt uz katra stūra. Vietām iespējams īrēt zviļņus, tomēr vairums izklāj dvielīti zālē un plunčājas uz nebēdu. Lai gan ezers bija peldētāju piebāzts, tā ūdens šķita visumā tīrs un nedaudz par siltu (temperatūra apmēram 25 grādi). Krokodilus nemanījām, bet ārkārtīgi diedelnieciskus gulbjus, kas peldēja blakus cilvēkiem, gan. Atceroties publikācijas par gadījumiem, kad šāda peldēšanās Latvijā cilvēkiem beigusies pat letāli, sākumā bija maķenīt bažīgi ap dūšu, bet gulbis tikai gremoja no atpūtniekiem izdiedelētos čipsus un priecājās par dzīvi. Ezerā peldēja arī ūdensčūskas. Vai indīgas, to viņām nevaicāju. Šī vieta augustā tiešām ir pasakaina. Cilvēki te brauc ar auto, dzīvo kempingos, teltīs, īrētās istabās, viesnīcās. Kūrorts. Tieši tāds, kā to attēlo filmās.
Karstums, drošība
Ja esat karstumneizturīgi, brīdinu - nebrauciet augustā uz Itālijas pilsētām. Visas dienas ap desmitiem vakarā daudzie aptieku termometri joprojām rādīja plus 29. Vecā no ķieģeļiem mūrētā Castelvecchio cietokšņa aizsargsiena pusnaktī sildīja kā veca krāsns lauku mājās. Man karstums patīk, tomēr skatīties uz nabadziņiem, kas no tā nīkst laukā, ir bēdīgi. Redzējām dažus tūristus, kam bija vajadzīga pat mediķu palīdzība. Vislielākā svelme valda pēcpusdienās. Tā sāk mazināties ap pulksten 8 vakarā. Daudzviet krodziņu virtuves dienas karstākajā brīdī uz vairākām stundām ir slēgtas. Tiek tirgoti tikai dzērieni. Ja jūs karstums nebiedē, viss kārtībā.
Veronas veco centru rūpīgi kontrolēja policija un armija. Tas atmaksājās. Redzējām tikai dažus vietējos ubagus, kamēr uzmācīgie nelegālie ielu tirgoņi un tamlīdzīgi diedelnieki (pamatā tā sauktie bēgļi no Āfrikas kontinenta - īsta sērga iepriekšējā Veronas apmeklējuma reizē) nebija jūtami. Savukārt pie Gardas ezera dežurēja gan iespaidīgs glābēju štats, gan policisti. Bija drošāk nekā citas reizes.