Pēc atgriešanas no Tibetas, tiekoties ar kolēģiem, draugiem un paziņām, uzzinot, no kurienes esmu atbraucis, lielākā daļa pirmo man uzdeva jautājumu: «Pastāsti, kā viņus tur apspiež?»
Raksta turpinājums. Sākums Neatkarīgajā 29. jūlijā
Sāksim ar to, ka Tibetas neatkarība starptautiski netika atzīta. 1912. gadā, izmantojot Ķīnas impērijas sabrukumu, republikas proklamēšanu un jukas pēc valsts iekārtas maiņas, Tibeta deklarēja, ka neatzīst imperatora atstādināšanu, un nodalījās no Ķīnas. Pirms Pirmā pasaules kara neatkarīgu valstu nebija ļoti daudz. Lielās koloniju metropoles (Anglija, Francija, Vācija u.c.) tīkoja sagrābt vēl kādu koloniju, nevis alka atzīt par neatkarīgu kādu jaunu valsti. Savukārt tā laika Tibetas līderi nemaz necentās gūt starptautisku atbalstu saviem centieniem, bet noslēdzās sevī, izolējās no apkārtējās pasaules un minimizēja kontaktus ar ārpasauli. Tibeta neatzina arī gomindāna (Ķīnas Republikas) valdību, līdz ar to ASV atbalsts Čan Kaiši valdībai, kura karoja pret Ķīnas Tautas Republiku un patvērās Taivānā ASV armijas aizsardzībā, nevarēja tikt attiecināts uz Tibetu. Vienīgais reālais sabiedrotais, kas pēc Otrā pasaules kara varētu panākt Tibetas neatkarību, bija Britu impērija, kura tolaik vēl pārvaldīja Pakistānu, Indiju un Birmu. Tas nenotika. Savukārt, kad 1949. gadā komunistiskie spēki uzvarēja Ķīnā, Britu impērijai citas problēmas bija daudz svarīgākas par Tibetas līderu vēlmēm. 1949. gada nogalē, kad Ķīnas Tautas Republikas armija ieņēma vienu Ķīnas dienvidu provinci pēc otras, Lielbritānijas valdība saprata, ka, paliekot konfliktā ar Mao Dzedunu, ir liels risks zaudēt britu pārvaldīto Honkongu. Komunistiskie spēki var neapstāties un atbrīvot arī britu koloniālo valdījumu. Tāpēc jau 1950. gada 6. janvārī Lielbritānija atzina Ķīnas Tautas Republiku par likumīgo Ķīnas pārstāvi. Tas ļāva Lielbritānijai nosargāja savas pozīcijas Honkongā vēl uz pusgadsimtu. Savukārt 1950. gada jūnijā Lielbritānijas valdība pieņēma paziņojumu, ka tā vienmēr ir uzskatījusi, ka Tibeta ir Ķīnas daļa, ka Tibetai ir jābūt autonomijai Ķīnas sastāvā. Tibeta tika upurēta par labu Honkongai. Tibetas stratēģiskā nozīme tolaik nebija tik svarīga kā Honkongai. Turklāt no Himalaju rietumu puses efektīva ekonomiskā sadarbība (arī militāra palīdzība) ar Tibetu praktiski nebija iespējama.
Neatkarības jautājums
Tāpēc Baltijas un Tibetas piemēri nav salīdzināmi. Baltijas valstu neatkarība bija starptautiski atzīta. Līdz ar to liela daļa rietumvalstu neatzina Baltijas valstu inkorporāciju PSRS. Tibetai šādu apstākļu nekad nav bijis. Ķīnas suverenitāte pār Tibetu tika atjaunota1950. gadā. Starp Tibetu un ĶTR tika noslēgts līgums. 1954. gadā dalailama tikās ar Mao Dzedunu. Jautājums par Tibetas neatkarību tika aktualizēts tikai pēc 1959. gada marta, kad notika neveiksmīga sacelšanās pret ĶTR pārvaldi un aptuveni simt tūkstoši tibetiešu devās trimdā. Joprojām ārpus Ķīnas dzīvo 150 000 tibetiešu, galvenokārt Indijā un Nepālā. Trimdā 1963. gadā dalailama akceptēja Tibetas demokrātiskās konstitūcijas projektu, un pēc tam tika izveidots Tibetas trimdas parlaments (Tibetas tautas deputātu asambleja).
21. gadsimta sākumā no Ķīnas puses bija vērojami aicinājumi izlīgt. 2006. gadā, kad apmeklēju Tibetu, varēja novērot, ka šķēršļi četrpadsmitā dalailamas (Tenzina Gjatso) popularizēšanai netika likti. Dalailamas portreti bija mūku mītnēs. Lhasā bija Dalailamas muzejs (2006. g. es to apmeklēju), kas bija iekārtots vienā no dalailamas rezidencēm. Tiesa, jau tolaik man palika iespaids, ka budistu mūki Tibetā neizskatās pēc garīga ceļa meklētājiem, kam galvenais mērķis ir nošķirties no pasaules un atbrīvoties no ciešanām. Mūki Lhasā bija visnotaļ laicīgi ļaudis, kas uzvedās skaļi, trieca jokus, pļāpāja pa mobilajiem telefoniem (2006. gadā vidējais tibetietis vispār nezināja, kas ir mobilas telefons), nekaunīgi uzmācās ārzemniekiem, pieprasot sīknaudu. Mans iespaids bija - mūki ir pulcināti nevis reliģiskiem, bet citiem mērķiem. Tā arī bija. Gan Tibetā 2008. gadā, gan vēlākajos notikumos Mjanmā u.c. budistu mūku masa bija galvenais protestu spēks.
Izlīguma nebūs
Manuprāt, 2008. gada nemieri, no kuriem dalailama nevarēja distancēties, jo vienlaikus ar budistu garīgā līdera amatu viņš bija Tibetas trimdas valdības premjerministrs, pielika punktu Pekinas cerībām uz izlīgumu ar četrpadsmito dalailamu. Pēc 2008. gada nemieriem dalailama neatgriezeniski ir definēts kā Ķīnas ienaidnieks. Potalas templī ekskursiju stāstījumos viņš netiek pieminēts vispār. Jautājām, kāpēc? Atbilde bija strupa - politisks lēmums.
Pekina spēra soli pretim izlīgumam, bet liberalizācijas rezultātā tika sakopoti spēki 2008. gada dumpim. Viss. Ar šādu līderi sadarbības vairs nebūs. Tagad Tibetā distancēšanās no četrpadsmitā dalailamas ir viens no lojalitātes testiem. Tie, kas pretendē uz valsts pasūtījumiem, karjeru, nozīmīgiem amatiem, nedrīkst izkārt valsts ienaidnieka portretu savās mājās, vismaz ne publiski redzamā vietā. Potalas tempļa attēlu - jā, lūdzu! Budas skulptūras kopiju - lūdzu, cik uziet, bet dalailamas portretu nē. Savukārt ļaudīm, kas nepretendē uz politisko karjeru un uz valdības atbalstu, nav ierobežojumu uz privātumu. Kādu portretu gribat turēt savās mājās, tādu portretu arī turiet.
Politikas un budisma sasaistīšana nenāk par labu budismam. Dalailama nevar tikties ar budistiem Krievijā, jo Krievijas valdība viņam, lai nebojātu attiecības ar Ķīnu, atsaka vīzu. 2014. gadā kā tikšanās vieta ar Krievijas budistiem - kalmikiem, burjatiem, tuviešiem un citiem - tika izraudzīta Rīga. Dalailamas saistība ar pretdarbību pret Ķīnu veicina budisma šķelšanos. Ķīnas budisti, kas nevēlas būt konfliktā ar Ķīnas valdību, labāk izvēlas nodalīties no dalailamas un Tibetas budisma vispār.
Redzot, ka nemieru un dumpju organizēšana Tibetas neatkarību nepaātrina ne par sekundi, bet rada reālu šķelšanos starp Ķīnas budistiem, pirms vairākiem gadiem dalailama sāka distancēties no trimdas valdības aktivitātēm. 2012. g. septembrī viņš nodeva savas politiskās pilnvaras Tibetas premjerministram Lobsangam Senge. Divus gadus vēlāk (2014. gada maijā), kad dalailama viesojās Rīgā, es biju liecinieks, ka, atbildot uz jautājumiem par notikumiem Tibetā, viņš publiski norobežojās no trimdas valdības aktivitātēm. Viņš gan žurnālistiem, gan Krievijas budistiem skaidroja, ka esot tikai budistu garīgais līderis. Ja šāda norobežošanās notiktu pirms 2008. gada, tad Pekina to varbūt uztvertu kā soli pretim izlīgumam, taču, manuprāt, ir jau ir par vēlu. Pekina to uztver kā ienaidnieka viltību, lai iemidzinātu Pekinas modrību un gatavotu nākamo dumpi. 2008. gada notikumi ir radījuši neatgriezeniskas sekas. Izlīguma ar četrpadsmito dalailamu nebūs. Notiek metodisks un intensīvs darbs, lai nodrošinātu budistu un tibetiešu lojalitāti.
Likums par reinkarnāciju
Pēc esošā dalailamas aiziešanas aizsaulē tiks izlemts, kā notiks dalailamas pēcnācēja izraudzīšanās. Kā paskaidroja Tibetas autonomā apgabala Valdības informācijas ofisa direktors Džigeme Vangtso, Ķīnā ir pieņemts īpašs likums - Likums par reinkarnāciju, un nākamā dalailamas izraudzīšanās var notikt pēc Ķīnas likumdošanā aprakstītās procedūras.
Ir vēl viena nianse. Tibetas neatkarības jautājums nav saistīts ar tibetiešu tautas pašnoteikšanos. Tibetas trimdas valdība deklarē, ka pārstāv nevis visus tibetiešus, bet tikai Tibetas iedzīvotājus. Daudzas tibetiešu autonomijas ir arī ārpus Tibetas. Teritorijas, kurās pamatiedzīvotāji ir tibetieši, ir divreiz lielākas par Tibetas kopējo platību. Četrās Ķīnas provincēs ir tibetiešu autonomijas rajonu līmenī. Cjinhai provinces (kas atrodas no Tibetas ziemeļaustrumos) lielāko daļu (90%) aizņem tibetiešu autonomie rajoni. Pusi no Sičuaņas provinces aizņem tibetiešu autonomie rajoni. Tibetiešu autonomijas rajonu līmenī ir arī Juņanas un Gaņsu provincēs.
Ķīnas centrālās valdības atbilde uz separātisma izpausmēm ir masīva un visaptveroša politika. Tiek sniegts plašs finansiāls un politisks atbalsts lokālajām kultūras un reliģijas izpausmēm, bet ar vienu obligātu noteikumu - lojalitāte Ķīnai. Juņanas provincē tibetiešu autonomijā reliģisko celtņu būvniecību finansē centrālā valdība, jo vietējie budistu līderi ir apliecinājuši, ka neuzskata četrpadsmito dalailamu par savu garīgo līderi. Tomēr nav tā, ka lojalitāte tiek tikai pirkta. Viens tibetiešu mūks man izskaidroja savus motīvus distancēties no dalailamas. Divdesmitā gadsimta sešdesmitajos gados Ķīnas Komunistiskā partija pastāvēja uz agresīvu ateismu. 21. gadsimtā Komunistiskās partijas reliģiskā politika jau ir pilnīgi cita, agresīvā ateisma vietā veidojas tolerance pret reliģiskām izpausmēm. Notiek lēnas, bet konsekventas pārmaiņas reliģisko uzskatu brīvības virzienā, un liela daļa ticīgo atbalsta šādas pārmaiņas. Tāpēc, ja vislielākā reliģiskā virziena garīgais līderis savu autoritāti izmanto, lai grautu Ķīnas iekšējo stabilitāti, tas rada risku, ka Ķīnas kompartijas virziens uz reliģisko uzskatu brīvību var tikt apdraudēts. Tāpēc neatkarīgi no tā, ir vai nav finansējums, ir vēl un vēl jāapliecina, ka ticīgie nerada draudus Ķīnas iekšējai stabilitātei, bet tieši otrādi - veicina to. Tāpēc ir jādistancējas no tiem, kas apdraud Ķīnas sabiedrības evolūciju iecietības un lielākas tolerances virzienā.
Kultūras mantojuma saglabāšana
Ķīnas centrālā valdība finansē Tibetas kultūras mantojuma saglabāšanu un uzturēšanu. Tibetas universitātē tiek īstenots projekts seno Tibetas rokrakstu digitalizēšanā. Tibetas universitātē notiek darbs, lai pilnveidotu tibetiešu tekstu tulkošanas datorprogrammas, Windows un citu datorprogrammu lietotnes tibetiešu valodā. Nauda netiek žēlota arī kultūras projektiem. Ja nokļūsiet Tibetā, noteikti apmeklējiet operas Princese Venčenga (Princess Wencheng) iestudējumu Lhasā. Iestudējuma sagatavošanai tika iztērēti 100 miljoni eiro (!!!). Operas iestudējuma vajadzībām izveidota brīvdabas skatuves telpa ar mākslīgu reljefu, uzbūvētas skatītāju tribīnes. Operā piedalās aptuveni tūkstotis aktieru un statistu, gandrīz divi tūkstoši skatuves strādnieku u.c. darbinieki. Operas ainās ir iesaistīti desmitiem zirgu, aitu un jaku. Operas ainā par klejotāju cilšu iebrukumu klejotāju jātnieki siro, jājot ar reāliem zirgiem un imitējot kaujas dabiskos apstākļos. Ainās, kad notiek ceļojums pa upi, laivas slīd pa sliežu ceļiem, bet apkārt ir upju krastu dekorācijas. Pilsētu ēku dekorācijas ir dabiskā lielumā utt. Dekorācijās ir integrēti arī apkārtējie kalni Ar Staro Rīga festivālā redzētu tehniku, bet vairākus desmitus reižu jaudīgāku, tiek parādīta gadalaiku maiņa. Ainā, kurā darbība notiek ziemā, sniega vētras laikā darbojas sniega pūtējs un virs skatītāju tribīnēm patiešām snieg sniegs, bet apkārtējos kalnos, izmantojot gaismas efektus, tiek radīta snigšanas ilūzija, kalni pakāpeniski kļūst arvien baltāki un baltāki, līdz izskatās kā pilnībā pārklāti ar sniegu. Nākamajā ainā ir pavasaris un pakalni vairs netiek tā izgaismoti.
Operas librets ir par 7. gadsimta notikumiem, kad Ķīnas princese valstiskas savienības stiprināšanai tika atdota par sievu Tibetas valdniekam. No tā brīža Tibeta un Ķīna ir saistītas uz mūžiem. Par to ķīniešu un tibetiešu valodā dzied operas solisti. Izrāde pēc mēroga atgādina olimpisko spēļu atklāšanas ceremoniju. Vasarā tā notiek katru vakaru un sākas stundu pēc saules rieta.
Ieguldījumi modernizācijā
Līdztekus kultūras un reliģiju savdabības atbalstam Tibetā tiek veikti milzīgi ieguldījumi modernizācijā. Neizglītotam ganam, kurš dzīvo no jaku ādām celtā mītnē, no civilizācijas vajag tikai nazi, cirvi un katlu. Viņam ir pilnīgi vienalga, kāda vara ir Lhasā. Savukārt jaunietim, kuram ir svarīgs smārtfons un ekonomiskās brīvības, nav vajadzīgs izolacionisms un atgriešanās 19. gadsimtā. Tibetas modernizācija ir galvenais veids, kā nodrošināt Tibetas lojalitāti un mazināt separātismu. Ar kvotu un zemāku iestājeksāmenu atzīmju slieksni tiek atbalstīti tibetiešu jaunieši, kas vēlas apgūt augstāko izglītību utt. Pirms desmit gadiem viens no Baltijas valstu žurnālistiem, ar kuru kopā apmeklēju Tibetu, savus iespaidus par Tibetu 2006. gadā izteica vienā teikumā: «Tik briesmīgu miskasti es vēl nebiju redzējis.»
Tibeta 2016. gadā jau ir pavisam cita zeme. Lhasa ir moderna pilsēta, kas neatšķiras vai pat ir pārāka par vidēju Ķīnas provinces galvaspilsētu. Lai gan lauku apvidi, īpaši Tibetas rietumos, vēl joprojām ir ļoti nabadzīgi, bet tas ir tikai laika jautājums.
Kāda ir vajadzība tērēt tik milzīgus resursus, lai attīstītu vienu no visatpaliekošākajiem pasaules nostūriem? Atbilde ir vienkārša. Ķīnas valdība uzskata Tibetu par neatraujamu Ķīnas daļu. Ķīnas valdības vissvarīgākie uzdevumi ir nodrošināt iekšpolitisko stabilitāti, tāpēc arī Tibetas gadījumā politika ir rīkoties, lai novērstu problēmu cēloņus, nevis lai cīnītos ar to sekām. Protams, ir arī merkantili mērķi. Tibetai ir ļoti augsts derīgo izrakteņu ieguves potenciāls, bet tam būs ekonomiska jēga tikai tad, kad Tibetas transporta sistēma būs attīstīta un labi integrēta ar Ķīnas pārējo daļu.
Turklāt ir vēl viens stratēģisks potenciāls, kura dēļ citām lielvarām ir izdevīgi finansēt un atbalstīt Tibetas separātistus. Ja civilizācijas attīstībā kaut kad tālākā nākotnē par ļoti svarīgu dimensiju kļūs kosmiskās telpas apguve, tad Tibetas nozīme pieaugs daudzkārt. Lai komiskie lidaparāti nokļūtu orbītā ap Zemi ar pēc iespējas mazāku enerģijas patēriņu (ar viszemākajām izmaksām), attiecībā uz kosmisko kuģu starta vietu ir jābūt diviem nosacījumiem.
Pirmais. Kosmisko kuģu starta vietai jābūt tuvu ekvatoram vai tropu lokam. Startējot no šādas vietas, kosmosa kuģis jau iegūst Zemes griešanās lineāro ātrumu. Latvijā nevar būvēt kosmosa kuģu starta platformu, jo mūsu ģeogrāfiskā platuma grādi tam nav piemēroti. Tibeta šajā ziņā ir novietota izcili. Ģeogrāfiskā platuma grādi ir pietiekami.
Otrais. Kosmisko kuģu starta vietai jābūt pēc iespējas augstāk novietotai virs jūras līmeņa. Tibetā var būvēt kosmisko kuģu starta platformu sešus kilometrus virs jūras līmeņa un vēl augstāk, kas rada pamatu ļoti konkurētspējīgai kosmiskai nozarei. Taču, lai tā darbotos, pirms tam ir jārada labi savienota un efektīva transporta sistēma.
Kāda ir atbilde uz ievadā uzdoto jautājumu?
Tibetā neapspiež tos, kas necīnās pret Ķīnas teritoriālo integritāti. Tieši pretēji. Tibetas savdabības saglabāšana tiek dāsni finansēta no Ķīnas centrālās valdības puses. Taču praktiski jebkura valsts, gan Latvija, gan ASV, gan Krievija, bargi sodīs ikvienu, kurš kaut vai izteiks aicinājumu graut attiecīgās valsts teritoriālo integritāti vai, vēl trakāk, kaut vai aicinās vardarbīgi nodalīt kādu daļu no valsts teritorijas.
Tibetas jautājums ir Ķīnas iekšējā lieta. Tibetas patstāvības un autonomijas pakāpe būs tik liela, par kādu Tibetas līderi spēs vienoties ar Pekinas valdību.