TŪRISMS: Neparastas izpriecas tepat kaimiņos

Pastaigas starp koku galotnēm un valsis ar delfīniem – tās ir manas šīs vasaras brīvdienu izklaides Lietuvā – kaimiņzemē, kuras tuvums ļauj doties ceļojumā bez lidmašīnas biļešu medīšanas un naktsmītņu rezervēšanas.

Gaisa takas bez lieka adrenalīna

Tā kā par Anīkšču Galotņu takām bija dzirdēts tik daudz pretrunīgu iespaidu (vieni kaimiņzemes apceļotāji tās pēla, bet citi - debesīs cēla), nolēmām paši pārbaudīt, cik tajos patiesības. Aptuveni pēc stundas braukšanas pa Latvijas ne tik gludajiem un divu stundu braukšanas pa daudz gludākiem Lietuvas ceļiem Anīkšči ir klāt - mazpilsētiņa ar majestātisku baznīcu centrā, savu šaursliežu dzelzceļu un lietuviešu dzejnieka Antana Baranauska klētiņu, kas pārveidota par memoriālo muzeju. Oriģinālajai klētiņai apkārt apbūvēta lielāka māja, lai seno celtni pasargātu no laika zoba un cilvēku nerātnām rokām. Diemžēl no pēdējā muzejam nav izdevies izvairīties. Teju 200 gadu vecā klētiņa glabā liecības ne tikai par senu pagātni, bet arī par kādreiz šeit pabijušiem ekskursantiem. A. Baranauska klētiņas apmeklēšana ceļā uz Galotņu takām nav nejauša. Viņš ir slavens ar savu himnu dabai - poēmu Anykščių šilelis (Anīkšču sils), kuru, ja var ticēt nostāstiem, A. Baranausks sarakstījis par spīti katoļu semināra pasniedzējam, kurš apalvojis, ka lietuviešu valoda ir pārāk primitīva, lai tajā varētu rakstīt dzeju.

A. Baranauska apdzejoto Anīkšču sila burvību kopš pagājušā gada var apskatīt, pastaigājoties pa Galotņu taku. Tie, kas šo jauno tūrisma objektu steidza apmeklēt pērn vasaras beigās un rudenī, atceras nīkšanu garā rindā. Pagājušās nedēļas vidū pastaigu aptuveni 21 metra augstumā starp kokiem varēja baudīt jau bez lielas ļaužu burzmas. Taču arī bez gaidītā adrenalīna, jo taka lielākoties vijas starp koku stumbriem, nevis virs koku galotnēm. Tikai uzkāpjot 36 metrus augstajā tornī, var sajust plašuma elpu.

Vietējo un kaimiņvalstu tūristu lielo interesi par Anīkšču gaisa takām var izskaidrot ar faktu, ka līdzīgu nav ne Baltijā, ne arī Austrumeiropā. Tiesa, tādas ir, piemēram, Vācijā, Austrijā, Lielbritānijā. Anīkšču taka nav ne garākā, ne arī augstākā šāda veida pastaigu vieta pasaulē, bet viena no lētākajām gan - biļete maksā tikai 1 eiro un ir derīga piecas dienas. To var uzskatīt par simbolisku cenu, jo, piemēram, Vācijā līdzīgas takas apmeklējums pieaugušajam maksā 9 eiro.

Ar bānīti uz pludmali

Anīkščos ir arī šaursliežu dzelzceļa muzejs, kurā apskatāms, kā pirms 100 gadiem izskatījās dzelzceļa stacija ar uzgaidāmo telpu un stacijas priekšnieka kabinets. Izrādās, ka kādreiz vilciena biļete līdz Rīgai maksājusi 4 rubļus. Muzeja darbinieki neliedz iekāpt arī tvaika lokomotīvē, pasēdēt uz seno laiku vagonu cietajiem beņķiem, izmēģināt vairāku veidu drezīnas.

Brīvdienās starp Anīkščiem un Rubiķiem kursē šaursliežu dzelzceļa bānītis. Tas vizina gan tūristus, gan arī Anīkšču iedzīvotājus, kuri labā laikā dodas uz Rubiķu ezera pludmali. Lai gan dzelzceļa sliedes šķērso pilsētu, modernas dzelzceļa pārbrauktuves pilsētā nav, vien simboliskas barjeras, ko vajadzības gadījumā noliek priekšā ielai. Izrādās, ka to dara pats lokomotīves vadītājs: piebraucot pie ielas, ko šķērso dzelzceļa sliedes, viņš apstādina vilcienu, izkāpj laukā un aizliek ielai priekšā barjeru, tad iekāpj atpakaļ vilcienā, pārbrauc pāri ielai un atkārto visu procedūru, novietojot barjeras iepriekšējā vietā un atbrīvojot ielu satiksmei. Tas aizņem aptuveni desmit minūtes, bet neviens par laika patēriņu neprotestē, jo gan tūristi, gan pilsētas iedzīvotāji to uztver kā piedzīvojumu. Ar sajūsmu tūristi uztver arī speciāli organizētu laupītāju uzbrukumu.

Īpašos gadījumos bānītis kursē arī uz 70 kilometrus attālo Panevēžu, līdzīgi kā tas notika 1899. gadā, kad tika izveidota dzelzceļa līnija Panevēža-Anīkšči-Rubiķi. Toreiz pa šo līniju pārvadāja ne tikai cilvēkus, bet arī dažādas preces, piemēram, linus, bekonu, cukurbietes, miltus, sviestu, kokmateriālus, granti utt.

Juras laikmets Radaiļu muižā

Arī dinozauru parks Dino, kas izveidots Klaipēdas pievārtē, blakus Radaiļu muižai, esot vienīgais Baltijā. Vairāku hektāru lielajā teritorijā mājo vairāk nekā četrdesmit dinozauru, no kuriem daļa pat kustas, rūc un spļauj ūdeni. Dinozauri, kas uz mūsu planētas izmiruši pirms vairāk nekā 65 miljoniem gadu, šeit redzami dabīgā izskatā.

Lai izstaigātu visu Dino parku, nofotografētos pie katra dinozaura un vēl izmēģinātu atrakcijas, noteikti vajadzīgas vairākas stundas vai pat puse dienas, jo iespējams, ka pie daļas atrakciju būs jāgaida rindā. Rinda pie spoguļlabirintiem kustējās visai raiti. Telpa nav liela, bet sajūtas visai mulsinošas, jo īpaši tad, ja vienu brīdi redzi sevi bezgalīgi atkārtojamies, bet, pagriežot galvu, pēkšņi nez no kurienes acu priekšā parādās vēl viens pareizās izejas meklētājs, kurš mēģina sataustīt ceļu.

Nedaudz panīkt nākas, arī gaidot atbrīvojamies kādu no gulbju katamarāniem un glābšanas vestēm bērniem (tās izpriecās uz ūdens bērniem ir obligātas). Tā kā pa dīķi var vizināties, cik vien grib, rindas kustēšanās uz priekšu ir atkarīga tikai no citu apmeklētāju godaprāta. Vieni ātri dod iespēju relaksētai slīdēšanai pa ūdens virsmu arī citiem, bet citi izbauda šo nodarbi bezgalīgi ilgi.

Garākā rinda parasti ir pie 5D kinoteātra. Diemžēl šajā izklaidē vīlos, jo rindā bija jāgaida teju stunda (uz katru seansu 16 skatītāju vietā laida tikai 8, jo viena sekcija nedarbojās), filmiņa ilga 5 minūtes, bet tiranozauru 5D izpildījumā tā arī neieraudzījām. Nepiedzīvojām arī lietus, uguns, miglas vai pērkona sajūtas, kā solīja reklāma. Tā kā kopumā parka 5D kinoteātrī rāda 15 dažādas filmas, iespējams, mums vienkārši nepaveicās.

Toties mazākiem bērniem paredzētās izklaides - elektromobiļi, zirdziņu karuselis, vilcieniņš, spēļu laukums ar piepūšamām atrakcijām - darbojās teju bez apstājas. Pie bērnu spēļu laukuma iekārtota šūpuļtīklu paradīze, kurā var atpūsties nogurušie vecāki.

Šobrīd rit pēdējie darbi, lai pabeigtu apvērsto māju, kas, cerams, jau šogad tiks atvērta Dino parkā. Mums izdevās to aplūkot tikai no ārpuses.

Dejas ar delfīniem

Lietuva var lepoties arī ar delfināriju, kuru zinātāji dēvē par vienu no labākajiem Eiropā. 2010. gadā to slēdza vērienīgai rekonstrukcijai. Kopš 2013. gada nogales tas atkal darbojas, piedāvājot noskatīties delfīnu šovus, kuros šie lieliskie jūras dzīvnieki lec, met salto, spēlējas ar bumbu, riņķiem, dejo valsi un pat dzied! Pēc izrādes, kas ilgst 30 minūtes, visi skatīji - gan lieli, gan mazi - dodas laukā apgaroti. Baseinu apjož stikla siena, kas ļauj redzēt, kas notiek arī zem ūdens. Turklāt, pateicoties stikla sienai, delfīnus var aplūkot pirms izrādes sākuma, pat neieejot skatītāju zālē. Tā kā biļetes pārbauda tikai pie ieejas zālē, delfīnu rotaļās bērni var raudzīties, kamēr vecāki stāv rindā pēc biļetēm. Pagaidām vēl nav atvērts pats Jūras muzejs, kas arī piedzīvo vērienīgas pārmaiņas. Taču, kad to atvērs, tajā būs jaunas ekspozīcijas un stikla tunelis, ko ieskaus ūdens un tajā peldošas zivis.

BIĻEŠU CENAS

• Anīkšču Galotņu takas 1 eiro,

biļete derīga 5 dienas

• Anīkšču Šaursliežu 2,50 eiro

dzelzceļa muzejs (pieaugušajiem)

1,80 eiro (skolēniem, studentiem, pensionāriem)

• Bānīša biļete Anīkšči-Rubiķi 7 eiro

• Anīkšču Zirgu muzejs 4,50 eiro (pieaugušajiem),

3 eiro (skolēniem, studentiem, pensionāriem)

• Anīkšču Svētā Mateja baznīcas tornis 0,80 eiro

• Radaiļu Dino parks 9 eiro (pieaugušajiem) 8 eiro (bērniem no 2 līdz 12 gadiem)

• Delfīnu šovs 10 eiro (pieaugušajiem jūnijs-augusts) 5 eiro (bērniem jūnijs-augusts)