Visiem zināms, ka sala ir īpašs veidojums. Arī mentāli. Tur cilvēki mazliet robustāki un noslēgtāki, pieraduši paļauties uz saviem spēkiem. Raduši izdzīvot, lai vai kādi vēji pūš. Klusā okeāna Siāmas līcī esošā Samui, protams, labi reprezentē Taizemi, bet arī krietni atšķiras no kontinentā esošās valsts.
Tāda īpaša plāna un motivācijas, kāpēc jādodas tieši uz Samui, nebija. Tā sanāca, kad kopā tika salikti visi argumenti, kāpēc atpūtas ceļojumam tika izvēlēta Taizeme. Viena no galvenajām gribēšanām – nostāk no tūristu pūļiem. Labi, šajā laika periodā it visa Taizeme čum un mudž no saules un ūdens peldēm kārajiem eiropiešiem, tomēr ir vietas, kas ir mazliet grūtāk sasniedzamas. Un tieši tā ir ar Samui. Taizemes otra lielākā sala atrodas 700 kilometru attālumā no Bangkokas, tā ir slavena ar lieliskām smilšainām pludmalēm, bet neteikšu, ka līdz tai ceļš ir pārāk ērts un ekonomiski izdevīgs, jo īpaši, ja salīdzina ar citiem populāriem galamērķiem. Tomēr – dažas stundas pie datora, mazliet pacietības, sagaidot izdevīgākus piedāvājumus transporta biļetēm, un iecerētais kļūst par realitāti. Uzreiz jābrīdina – pārāk lielu eksotiku nevajag gaidīt, jo tā tomēr ir tūristu izlutināta un sabojāta vienlaikus, vietējie pielāgojušies jaunajam naudas pelnīšanas veidam – tūristu apkalpošanai. Un tomēr valstī, kas pavisam noteikti nevar žēloties par iedzīvotāju trūkumu, šī vieta neliek justies kā skudrai milzīgā pūznī, jo tajā pietiek vietas gan vietējiem, gan iebraucējiem. Par šīs vietas popularitāti var pārliecināties dažādos kopā sanākšanas brīžos, teiksim, īpašos vakara tirdziņos, kas, protams, tiek rīkoti tūristu vajadzībām.
Uzskata, ka Samui ir apdzīvota kopš 6. gadsimta. Dažādi skaidrots tiek arī salas nosaukums. Iespējams, ka salas vārdam iedvesmas avots bijis viens no kokiem, kas aug uz salas – mui. Cita versija skaidro, ka nosaukums cēlies no ķīniešu vārda Saboey, kas tulkojumā nozīmē «patvērums». Līdz pat 20. gadsimta otrajai pusei salā mitusi visai pašpietiekama kopiena, kas dzīvojusi samērā izolēti. Saikne ar kontinentu nav bijusi īpaši attīstīta. Pat ceļus tur sākuši būvēt tikai pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados, un 15 kilometrus garais ceļš no salas viena gala līdz otram varēja ilgt pat diennakti, jo salas vidienē bija un joprojām ir neizbrienami džungļi. Līdz ar ceļu būvi sāka attīstīties tūrisma bizness, bet vienalga šī vieta vēl nav pilnībā tūristu sabojāta, lai arī daudz kas gadu gaitā tur ir pilnībā zudis vai arī gājis mazumā. Tagad galvenie ienākumi ir no ceļotājiem, bet kādreiz pelnīja ar kaučuka un kokosriekstu eksportu.
Samui ir lielākā no apmēram 60 salām šajā reģionā, no kurām lielum lielais vairums ietilpst Nacionālajā jūras parkā Aghtongs, kas tulkojumā nozīmē zelta trauks. Un to ir vērts apskatīt arī tāpēc, lai savai emocionālajai un redzes pieredzei pievienotu ko jaunu, ko pat teorētiski ir grūti iedomāties. Nacionālajā jūras parkā ietilpst 42 salas, un kopumā tā akvatorija ir gandrīz 100 kvadrātkilometru liela, tātad visa parka apskatīšana tūristam ne vienmēr ir iespējama. Kavē spēcīgie musonu lieti, tomēr, kamēr tas iespējams, ekskursijas pa visdažādākajiem maršrutiem ir pieejamas. Peldēšana, snorkelēšana, braukšana ar kajakiem – tāds ir papildu piedāvājums tiem, kas dodas ekskursijā pa šo parku. Pirms 35 gadiem parks tika veidots, lai saglabātu dabas bagātības. Visas 42 jūras parka salas ir neapdzīvotas, tikai vienā no tām dzīvojot taieši, kas seko līdzi kārtībai parkā. Mēs ekskursijai izvēlējāmies ātrgaitas laivu, jo, protams, gribas paspēt vairāk un redzēt vairāk, taču patiesībā visi tie klinšainie izaugumi no ūdens ir ļoti līdzīgi, bet panorāmas skatu tornis ierīkots tikai vienā salā, un tur, kā smejies, nonāk visi. Tomēr mums paveicās ar pusdienu vietu vienā no saliņām jau ārpus parka teritorijas. Ikdienā tās iedzīvotāji, kuru skaits nepārsniedz divdesmit, nodarbojas ar zvejniecību, bet tiek izmantots arī tūrisma industrijas piedāvājums, proti, tiek gatavotas pusdienas vietējā parka apmeklētājiem. Un tā ir viena no retajām iespējām vismaz ar fotoaparātu piekļūt tuvāk vietējai videi. Kamēr citi vēl pusdieno, var izmest mazu līkumu pa tuvējo apkārtni. Dažas dzīvojamās mājiņas celtas no nestabiliem materiāliem, bet ar saules bateriju un satelīta antenu komplektā – patiesībā tas ir arī galvenais, kas nepieciešams. Ar mantu šajā zemē cilvēki nav īpaši apsēsti, un diez vai ir prāta darbs ļauties šādam dzīves pavadīšanas mērķim, ja zināms – ik pa laikam cunami, lielāks vai mazāks, vienalga visu paņems.
Kādreiz salinieku galvenie ienākumi bija no kaučuka un kokosriekstu eksporta. Taču kokosriekstu audzēšana zaudē cīņā ar tūrisma industriju. Un vēl – tūrisma industrija uz salas atnesusi ne tikai labāku dzīvi vietējiem, bet arī piesaistījusi «imigrantus» no valsts citiem reģioniem, un tas, kā zināms, nepatīk vietējiem. Tiem, kas vēlas atpūsties Samui, varu ieteikt atcerēties, ka vislabākās pludmales, protams, apsēdušas lielās viesnīcas, bet tas nenozīmē, ka vietējie nerod savus risinājumus. Jā, varbūt pludmale nav uzreiz aiz numuriņa durvīm, taču tie ir saprātīgi un ļoti pieņemami piedāvājumi tiem, kas uz šo vietu devušies, lai to iepazītu, nevis visu dienu gulētu viesnīcas numuriņā.
Samui ir vairāki apskates objekti, un, lai gan sala ir kompakta, vislabāk izvēlēties kompāniju, kas pa tiem izvadās. Vietējais transports iet pa apli, ne visur arī piestāj, jo ir taču jāpadomā arī par iespēju pelnīt vietējiem...