VAKARA ZIŅAS: Frīda Kalo, ekstrasensi un sekss jeb Trīs dienas Pēterburgā

Ja ir apmēram nedēļa (vai tikai dažas dienas nedēļas nogalē) brīva laika, tad brauciens uz Sanktpēterburgu ir iespēja daudz redzēt un piedzīvot. Pagājušajā gadā par Ziemeļu Venēciju dēvētā pilsēta ir saņēmusi Pasaules tūrisma balvu («World Travel Awards»). Pelnīti. Daudziem pēc Sanktpēterburgas (ērtības labad dēvēšu īsāk – Pēterburga) pieminēšanas pirmais, kas iešausies prātā, ir slavenā Ermitāža Ziemas pilī. Jā, bet ne tikai Ermitāža vien ir apskates vērta. Un arī ziemā Pēterburgā ir, ko redzēt un darīt.

Kā braukt: lētāk vai drošāk, vai abējādi?

Vislētāk, protams, uz Ziemeļu Venēciju ir aizbraukt ar autobusu. Tas būs apmēram uz pusi lētāk nekā ar vilcienu. Savukārt vilciena biļetes izmaksās uz pusi lētāk nekā lidmašīnas biļetes. Ja tiek rīkotas akcijas, tad ar autobusu var aizbraukt pat ļoti lēti, taču labāk to darīt siltā laikā, jo šoziem uz Igaunijas ceļiem avarēja trīs pasažieru autobusi, no kuriem divi devās uz Pēterburgu. Dzīvība un veselība tomēr ir vērtīgāka nekā apmēram 60–70 eiro ietaupījums (tik izmaksātu ceļš ar autobusu turp un atpakaļ).

Starp citu, pērkot vilciena biļetes vairāk nekā mēnesi pirms izbraukšanas, tās maksā lētāk.

Tēju pasniedz glāzē ar metāla turētāju

Vairākus gadus nebiju braukusi ar vilcienu uz Pēterburgu, un jāatzīst, ka 14 stundas ceļā nav smags pārbaudījums. Apnicīga šķita stāvēšana abpus robežai Zilupē un Sebežā. Katrā pieturā – nepilnu stundu. Abos virzienos vilciens aptuveni stundu bakstījās vēl vienā pieturā, stumdoties te uz priekšu, te atpakaļ, te sastingstot. Ja ir ciešs miegs, tad to nepamana.

Robežkontrole ir mierīgāka nekā autobusa pasažieriem. Turpceļā bija jāatver bagāžas nodalījums, bet, atpakaļ braucot, robežsargs vien pajautāja, kas atrodas bagāžā.

Vienam pasažierim bez papildu maksas pienākas gultas veļas komplekts, pudele minerālūdens un divas tases tējas ar cukuru. Prombraucot no Rīgas, tēju pasniedz baltā porcelāna tasītē, bet atpakaļceļā uz galdiņa tiek novietota stikla glāze metāla turētājā.

Stundu pirms pusnakts pavadonis izslēdz «kopējo» mūziku un gaismu. Atpakaļceļā tas notiek agrāk – lai netraucētu laisties snaudā, ja nu miegs pievārē krietni pirms pusnakts.

Vilciens – precīzs kā Šveices pulkstenis

Februāra beigās braucēju nav tik daudz, lai cits citam kāptu uz galvas. Arī tāpēc braukšana ir komfortabla. Vilciens no Rīgas izbrauc precīzi pulksten 16.50 un Pēterburgā, Vitebskas stacijā, ielīgo tikpat precīzi – pulksten 9.33. Laika starpība ir plus viena stunda. Savukārt mājupceļā dodamies pulksten 17.20 (pēc Maskavas laika) un Rīgā ierodamies pulksten 8.28. Tāpēc iespējams ātrais randiņš ar Pēterburgu – izbrauc kaut darbdienas pēcpusdienā un pēc dažām dienām citā darbdienas rītā var pagūt uz darbu. Uzreiz no vilciena.

Uzreiz gribu iepilināt darvas karoti mīļās Rīgas medus mucā. Esam pieraduši pie stacijas zemā perona un augstajām kāpnītēm (jo citas alternatīvas nav), pa kurām ar bagāžu pie rokas jārāpjas vagonā. Starptautiskā vilciena pavadonis bija laipns, palīdzēja iecelt koferi. Pēterburgā sajutos kā Eiropā, jo paspēru soli un izkāpu uz perona, kas bija vienā līmenī ar vagona grīdu.

Vitebskas stacijas smārds

Atbraucot Vitebskas staciju nav laika nedz apskatīt, nedz sasmaržot, bet prombraucot kāds brītiņš tur jāpavada. Liela ēka, plaša uzgaidāmā zāle un specifisks smārds – ož pēc sen aizmirstas ēdnīcas un kāda agrāko laiku dezinfekcijas līdzekļa. Policisti uzmana pasažierus, ir tablo un televizori, kuros var skatīties vai nu filmu, vai koncertu.

Skaļrunī tiek vēstīts, ka stacijas ēkā ir pat atpūtas istabiņas sagurušiem braucējiem.

Šī informācija izraisa smaidu, jo jāatceras pilsētas ielās redzētā reklāma, kur piedāvā atpūtas istabiņas uz vairākām stundām par samērā pieticīgu cenu. Skaidrs, ka ar dažu stundu atpūtu domāta tikšanās vieta tiem, kuri savā mājvietā nevar pamīlēties.

Pēterburga piedāvā ļoti daudz iespēju

Pēterburga ir lieliska pilsēta tāpēc, ka dzīve tur neapstājas ne dienu, ne nakti. Pat ja būs tikai viens pasākums, kura dēļ dosieties uz šo Ziemeļu skaistuli, uz vietas noteikti atradīsiet neskaitāmas iespējas, kā pavadīt laiku. Tagad, ziemā, pilsētas centrā pie slavenākā Pītera veikala «Gostinij Dvor» tiek piedāvātas biļetes uz teātra izrādēm, pilsētas apskates un ārpilsētas ekskursijas. Pilsētas impēriskais spožums šoreiz nebija šā ceļojuma mērķis. Tāpēc ne par greznām pilīm būs stāsts.

Mēs tikām pie teātra biļetēm, bet tās pirkām teātra kasē, nevis no ielu tirgotājiem. Dzīvojām hostelī uz vienas no centrālajām Pēterburgas ielām – «Ļiteinij prospekt», nepilna puskilometra attālumā no pilsētas galvenās avēnijas – Ņevas prospekta. Gandrīz līdzās mūsu mītnes vietai teātris «Teatr na Ļiteinom». Nopirkām biļetes uz izrādi «No mīļotajiem nešķirieties» nākamajā vakarā. Vietas – 7. rindā. Šis prieks izmaksāja apmēram sešus eiro par biļeti. Smiekla nauda.

24 eiro par filmu ar ekstrasensiem

Toties ekstrasensu filma «Peremeščeņije» («Pārvietošanās»), ko paši pieteica kā paranormālu realitātes kino, bija īstens biznesa projekts. Sižets īsumā: viena no ekstrasensu šovu uzvarētājām pēterburdziete Natālija Bantejeva, viņas paranormālais kolēģis melnais mags Vlads Kadoni un kāds puisis Pāvels, kas strādā par glābēju, devās uz spoku apsēstu, pamestu psihiatrisko slimnīcu Londonā.

Lai kļūtu par šīs filmas zvaigzni, «parastiem» cilvēkiem vajadzēja sūtīt anketas Bantejevai un norādīt kādu šaušalīgu vietu, kurā viņi vēlētos nokļūt. Kopā ar ekstrasensiem. Un kopā (vai atsevišķi) piedzīvot visādas baismas, kādas nu konkrētā vieta spēj piedāvāt. Pāvels bija norādījis, ka netic spokiem, tāpēc vēlas savām acīm pārliecināties, vai tādi eksistē. Savukārt Bantejevu, kura par filmas varoni izvēlējās Maskavā dzīvojošo, tolaik 23 gadus veco puisi, esot ieintriģējusi pilsēta un vieta, un tur mītošie mošķi. Zinot viņas biogrāfiju, nebija grūti paredzēt, ka ekstrasensei iepatiksies viena no spocīgākajām Londonas psihiatriskajām slimnīcām.

Biļete uz šo filmu maksāja apmēram 24 eiro. Kāpēc ne? Par tikšanos ar slavenībām ir jāmaksā, pat ja tikšanās ir štruntīgi organizēta. Pirms seansa un pēc tā ar skatītājiem sarunājās gan Bantejeva, gan spoku mednieks Pāvels. Ekstrasensu faniem šī bija iespēja fotografēties ar saviem elkiem, jo uz pirmizrādi Pēterburgā bija ne tikai Bantejeva, bet vēl pa kādam šovos popularitāti guvušam ekstrasensam.

Pirms filmas notika tāds kā šovs, tāda kā iesildīšanās, tāds kā konkursiņš. Publikai tika uzdoti jautājumi par Bantejevas dzīvi un sadzīvi, uzvarētāji saņēma balvas, ko diemžēl saskatīt nevarēju, pūlis bija liels, un es neesmu augumā padevusies, lai lūkotos pāri cilvēku galvām.

Bet dārdēja mūzika, un Pēterburgas bomonds gan sevi parādīja, gan uz citiem paskatījās.

Psihiski slimos pacientus kāds mistiski atbrīvojis

Ak, tā, filma. Teikšu atklāti, ka, skatoties paranormālo realitātes kino, mani ātri vien pārņēma šaubas. Jā, nenoticēju visam, ko rādīja uz ekrāna. Sakiet, kā psihiatrisko slimnīcu pēkšņi vienā dienā var pamest visi slimnieki? Turklāt tas noticis relatīvi nesen – 2007. gadā. It kā kāds viņus esot mistiski izlaidis, atslēdzis durvis un – ejiet uz visām debess pusēm! Kā šajā slimnīcā septiņus gadus var mētāties asins paraugi un slimnieku kartotēka? Londonā!? Mūsdienās?! Sitiet nost, neticu šādai versijai.

Pāvels ēkā vispirms iegāja viens. Pats filmēja to, ko redz visapkārt. Pēkšņi nobijās, kliedza, sauca Natāliju palīgā un vēlāk stāstīja, ka viņu apstājuši spoki. Daudz spoku. Aizskāruši seju, kustējušies visapkārt. Viņš tā pārbijies, ka stundu nogulējis ārā uz zemes, līdz atjēdzies. Atvaino, Natālija, atvaino, Vlad, un visi citi viņu paranormālie kolēģi, arī atvainojiet, bet atzīšos, ka pieļāvu domu par hipnozi, kuras laikā Pāvelam tika iedvests, ka viņš sastaps spokus.

Pēc tam ēkā devās ekstrasensi, vietējais spoku mednieks Barijs (viņš nav ekstrasenss un paļaujas uz zinātni un tehniku) ar savu aparatūru un drosmi atguvušais Pāvels. Barija aparāts sprakšķēja un mirgoja, tātad ēkā kaut kas dīvains notiekot. Tā viņš apgalvoja. Visbeidzot tika veikts rituāls ar melnām svecēm, lai noslēgtu portālu starp dzīvo un mirušo pasauli, un tagad bijušajā slimnīcā vairs nespokojoties. Barijam rituāls patika. Man arī.

Raganu «dreskods»

Bantejevu pavadošās raganas jeb, vēlreiz atvainojiet, domu un cīņu biedrenes bija ģērbušās viscaur melnā, ar spilgti sarkanām lūpām. Ja gribas līdzināties viņām, vēlams uzvilkt jaku vai džemperi ar kapuci, ko nevērīgi pārslidināt pār matiem. Ieteicams, melniem. Apmēram tāds ir viņu «dreskods», un raganiņas var saprast – lai atšķirtos no pārējiem, viņas nestaigās puķainās kleitās vai tilla svārķeļos.

Uh, kāda sieviete!

Lai lasītāji nepārprastu – par spīti skepsei, filmu un tikšanos ar ekstrasensiem uztvēru kā piedzīvojumu, kurā piedalīties man nebija iebildumu. Bantejeva ir interesanta sieviete, lai gan «zonas» rūdījumu valodā glancētā āriene nespēj notušēt. Ja vien tā nav kārtējā leģenda – par to cietumnieces pagātni. Bet, taisnība, ir ļoti jānopūlas, lai neatpazītu bērnunama audzēkņus un cietumā sēdējušas sievietes.

Bantejeva ir nonākusi gan psihiatriskajā slimnīcā, gan cietumā. It kā par kautiņu, bet ļaunas mēles melš, ka ieslodzījumā viņa pabijusi ne reizi vien. Mirušus cilvēkus meitēns redzējis jau bērnībā, un, kā pati teikusi, māte tāpēc iespundējusi viņu «psihenē». Vēlāk padzinusi meitu no mājām, paziņojusi, ka Natālija ir mirusi.

Pirms diviem trim gadiem filmētajos kadros viņa vēl bija savā ierastajā izskatā – dzīves paburzītu seju, paspūrušiem matiem un nevīžīgi ģērbta, bet pirmizrādē uz kinoteātra «Moskva» skatuves iznāca skaistule. Seansam beidzoties, Bantejeva, rokās turot smieklīgu mopsi, pūlī paspraucās man cieši garām – nudien, kopta sieviete.

Toties valoda…

Tikšanās ar Frīdu Kalo

Šoreiz sagadījās tik lieliski, ka uz Pēterburgu ir atvesta slavenās meksikāņu mākslinieces Frīdas Kalo darbu izstāde. Pirmo reizi ne tikai Pēterburgā, bet visā Krievijā. Pasaulslavenās mākslinieces darbu izstādē apskatāmas 35 gleznas un zīmējumi, arī fotogrāfijas, divi viņas kostīmi un videofilma.

Izstādes telpa darbdienas karstākajā darba laikā ir pilna ar cilvēkiem. «Frīdomānu» ir daudz. Mākslinieces darbi labā kvalitātē reprodukciju albumā neko nezaudē oriģināliem, bet redzēt oriģinālus, protams, ir citādi – sajūtu līmenī. Biļetes cena ir tikai ap pieciem eiro. Tad kāpēc neapmeklēt izstādi, kas ir tikpat kā rokas stiepiena attālumā no mūsu mītnes vietas?

Tā kā biļetes pirku internetā, tad tās pie atsevišķa galdiņa tiek apmainītas pret ieejas biļetēm. Pārējie stāv rindā. Vispirms uz drošības kontroli, pēc tam – pie kases pēc biļetēm.

Ekstravagantā Frīda Kalo ir pratusi sevi parādīt gan dzīves laikā, gan par sevi atgādina pēc nāves. Cietusi avārijā, pārcietusi desmitiem operāciju, piedzīvojusi vētrainus mīlestības romānus. Sieviete, kura iedvesmo. Viņas dzīves stāsts ir aizraujošāks un iedvesmojošāks par dīvainajiem, autobiogrāfiskajiem zīmējumiem.

Starp citu, Krievijā vienīgā pareizā seksuālā orientācija ir heteroseksuālisms, tur nedrīkst būt geji un lesbietes, tāpat arī biseksuāli cilvēki, bet Frīda Kalo pieder pie pēdējiem. Skaidrs, ka par to izstādē nav pat mājienu.

Mazliet par seksu

Atpakaļceļš no kinoteātra līdz hostelim ir apmēram 2,5 kilometru. Pēc ekstrasensu filmas ejam pa Ņevas prospektu, kas tumsā šķiet drošāks nekā Rīgas ielas tādā pašā diennakts stundā. Lai gan kolēģis, kurš bieži brauc uz Pēterburgu skatīties hokeja spēles, ir brīdinājis, ka Ziemeļu Venēcijā siro daudz zagļu, visapkārt ir mierīgi.

Toties pa plašo avēniju pārvietojas vīriņi, kuri no reklāmas stendiem plēš lapiņas ar mīlas priesterieņu kontaktiem. Uz dzelteniem un rozā papīra gabaliņiem drukātā informācija ir lakoniska: Ļubovas telefona numurs, Katjas telefona numurs... Urā, Krievijā beidzot ir sekss! Nevis kā perestroikas sākumā, kad teletilta laikā ar Ameriku ētera dalībniece Ludmila Ivanova paziņoja: Padomju Savienībā seksa nav. Spārnotā frāze vairs nav iznīdējama, lai gan krieviete tolaik gribējusi teikt, ka seksa nav, bet ir mīlestība. Smieklu vētra pārtraukusi viņas iesākto teikumu pusratā.

Tātad Pēterburgā sekss ir. Ir intīmpreču veikali, ir tirgotavas ar divdomīgām norādēm par ģimenes nostiprināšanas veikaliem, ir mīlas priesterieņu kontakti uz līmlapiņām. Ir atpūtas istabiņas, kuru īre piecu stundu atpūtai maksā 12 eiro. Un vēl ir daudz kāzu vai iepazīšanās aģentūru. Staigāju un domāju – tik lielā pilsētā ar pieciem miljoniem iedzīvotāju laikam ir daudz vientuļnieku.

Mūsu Volanda dzīvoklis

Jāuzraksta arī par šeit vairākas reizes pieminēto mītnes vietu – hosteli «Staraya Gora». Istabu rezervēju caur «Booking.com». Gribēju, lai hostelis (vai dzīvoklis) atrastos Ņevas prospekta tuvumā, lai rezervācija nav jāveic ar kredītkarti un atteikuma gadījumā nav jāmaksā soda nauda. Līdz šim nebiju mitinājusies hosteļos, tāpēc nakšņošana tajā neradīja bažas. Kopīga virtuve? Lai būtu! Tā kā ar ēst gatavošanu neaizraujos, man ir vienalga, kas atrodas virtuvē. Lai tikai būtu tējkanna, kurā uzvārīt ūdeni. Kopīga vannasistaba un labierīcības? Tas gan bija ilgāku pārdomu vērts punkts hosteļa piedāvājumā. Bet četras istabiņas, ar kuru potenciālajiem iedzīvotājiem būtu jādala higiēnas telpas, nelikās daudz. Hosteļa saimnieks Kostja sacīja, ka bez mums neviens viesis nav pieteicies. Viņš palepojās, ka pie viņa hostelī bieži paliekot viesi no Latvijas.

Visu izšķīra cena. Cena par trim naktīm Pēterburgas centrā bija neticama – divatā 26 eiro. Nē, blusu, blakšu un citu kukaiņu tur nebija. Sienas, kā jau gruntīgā pirmskara mājā, – biezas. Nedzird, ko kaimiņi dara. Televizors. Skapis, plaukti. Gultasveļa svaigi mazgāta. Tik svaigi, ka nācās pagaidīt – Kostja darbināja veļasmašīnu vaiga sviedros, bet mēs sēdējām un zīlējām, cikos saimnieks ienesīs palagus.

Nokrustījām šo vietu par Volanda dzīvokli. Pēterburgas variantā, protams. Jo pēc dienas blakus istabā uzradās nerunīga sieviete ar jaunu puisi. Cerams, tas bija viņas dēls.

Tikko izgājām ielās, dzīvoklī nemitīgi kāds cepa un šmorēja. Nav saprotams, kā cilvēki var tik bieži un daudz ēst. Slēdzamajā kāpņu telpā iemaldījās apreibinājies jauneklis, kurš sakņupa tieši pie mūsu trešā stāva dzīvokļa durvīm un lūdzās, lai ielaiž mājās. Gods kam gods, saimnieks Kostja ar viņu tika galā. Ar civilizētām metodēm.

Toties «smenščiks», kā Kostja viņu pieteica, dzīvoklī atradās visu laiku un atgādināja dzīves nogurdinātu cietēju – mati izspūruši, treniņbikšu stara uzrauta līdz ceļgalam, bet otra nošļukusi. Turējās viņš braši, kaut arī visu laiku izskatījās neizgulējies vai paģirains.

Intriģējoša šķita nejauši noklausīta Kostjas un «smenščika» saruna, kurā viens jautāja otram: «Vai tu šonakt uz kapiem iesi?» Par laimi, tikai prombraucot uzplaiksnīja doma par maniakiem un tamlīdzīgiem «fruktiem» (piekrītu, esmu ietekmējusies no krimiķiem) – ja mūs tur nožmiegtu, tad gailis pakaļ nedziedātu.