TŪRISMS: Latvieša svētceļojums gar piekrasti

«Tas mums jāatceras – Latvijā ir daudzus tūkstošus gadu seni pieminekļi, protams, mazāk izpētīti un ne tik plaši zināmi. Piemēram, bedrīšakmeņi ir plaši sastopami kulta akmeņi, kuri Baltijā visvairāk atrodas Igaunijā (apmēram 1750), bet arī Lietuvā un Latvijā zināmi ap 30. Es bieži vien salīdzinu – kad Latvijā veidoja bedrīšakmeņus, Ēģiptē veidoja piramīdas,» saka Andris Grīnbergs, Latvijas Petroglifu centra vadītājs, vēsturnieks un tūrisma gids.

Klāt jaunā tūrisma sezona, un Andris Grīnbergs šajā sezonā aicina ceļot vairāk pa dzimto zemi, kā arī tuvējām ārzemēm – Igauniju, Lietuvu un Poliju. «Turklāt arī ārējie ģeopolitiskie apstākļi mudina ceļot tepat, nedoties pārāk tālu prom no mājām. Ne viens vien, kurš bija ieplānojis doties tālākā ceļojumā, iespējams, šogad izvēlēsies apceļot dzimto zemi un zemes tai blakus.» Gidam ar 20 gadu pieredzi ir savi novērojumi par «vietējo ceļotāju» paradumiem. Vispopulārākie ir vienas dienas, mazāk – divu līdz trīs dienu braucieni, un lielākoties šādos braucienos dodas sievietes vecumā no 50 līdz 70 gadiem. Viņš aicina arī stiprā dzimuma pārstāvjus atrauties no televizora, jo ceļošana ir ne tikai labs veids, kā zinoša speciālista vadībā iegūt jaunus iespaidus, informāciju un labi atpūsties. «Ceļošana stabilizē veselību ne tikai ar būšanu svaigā gaisā. Ceļošana nav iespējama bez kustībām, un tas nozīmē, ka tie cilvēki, kas dodas ceļojumos, daudz mazāk slimo ar dažādiem kustību traucējumiem. Ne velti angļiem ir izteiciens – Travelling is living, kas tulkojumā no angļu valodas nozīmē – ceļošana ir dzīvošana, un to noteikti var attiecināt uz tiem jau pusmūžu sasniegušiem cilvēkiem, kas ir naski iepazīt vietējo reģionu. Ceļojot pa Latviju un tuvajām ārvalstīm, nav jāpielāgojas ne citai klimatiskajai, ne citai laika joslai. Vietējā ceļošana būtībā ir brīvdienu ceļošana, tas nozīmē, ka nav jāgaida vienīgais atvaļinājums gadā, lai atļautos ceļot, bet var ceļot vienu reizi mēnesī vai divos.»

Gids novērojis, ka daudziem ceļošana tūrisma kompāniju piedāvātos braucienos ir savdabīgs socializēšanās veids, jo «ceļojot cilvēki aizbēg no vientulības. Un tas arī nav dārgi. Katrā ziņā individuāls ceļojums maksā dārgāk, jo gan individuāli, gan tūrisma firmās vislielākās izmaksas ir saistītas ar transportu – degviela, ceļu nodokļi... Turklāt sabiedriskais transports, īpaši Latvijā, ir pieticīgs – dzelzceļš ļoti pieticīgs, autobuss daudzviet kursē tikai pāris reižu dienā, un nereti tūrisma firma aizved turp, kur pat ar sabiedrisko transportu nevar aizbraukt. Es aicinātu vairāk ceļot ģimenes ar bērniem, jo, neskatoties uz to, ka daudzas tūrisma firmas tieši bērniem sniedz atlaides, bērnu īpatsvars šajos ceļojumos ir niecīgs. Te svarīgi atcerēties – ieradums ir būtisks, pie daudz kā bērns jāradina no mazotnes, arī pie ceļošanas. Ja ne, pieaudzis būdams, viņš, visticamāk, būs mājās sēdētājs un dzīvi tvers virtuālajā vidē.»

Gids iesaka savos plānos iekļaut Polijas apceļošanu, lai gan cilvēkiem ir maldīgs priekšstats, ka tur daudz nav ko redzēt, bet tā tas nav. «Polijā ir visas iespējamās dabas vērtības – sākot no līdzenumiem un purvājiem un beidzot ar kalniem, gara piekrastes līnija un ļoti daudzveidīga. Vairāk nekā 150 viduslaiku pilis – daudz vairāk nekā visā Baltijas reģionā kopumā. Nav jādodas uz otru pasaules malu, lai redzētu lielus brīnumus.»

Tā kā Andris Grīnbergs specializējas dabas tūrismā, Neatkarīgā aicināja viņu izteikt savus ieteikumus ceļošanai visa gada laikā.

Ziema

Leduskritumi

Ziemas periodā ceļotājiem īpašais sezonālais piedāvājums ir leduskritumi jeb sasalušie ūdenskritumi. Klasiskākās apskates vietas ir pie Braslas Gaujas Nacionālajā parkā, Siguldas un Cēsu apkārtne, un turp dabas tūru mīļotājus ved vairākas tūrisma kompānijas. Mazliet tālāki ir ceļojumi uz Igaunijas ziemeļu daļu, jo, kā uzsver Andris Grīnbergs, «mūsu kaimiņzeme ir bagāta ar leduskritumiem, kas ziemās īpaši daudz veidojas Ziemeļigaunijas stāvkrastos». Tūrisma gids iesaka izmantot ziemas sezonu, lai dotos apskatīt šos pārsteidzošos dabas veidojumus. Tiem, kas izvēlas doties tādos braucienos, jāņem vērā, ka jābūt gataviem noteiktiem «pārbaudījumiem» – iešanai pa sniegu vai slidenu taku, tāpēc jābūt kaut necik labā fiziskajā formā. «Ledus kritumi ir tīri, mirdzoši un iespaidīgi savos izmēros. Tā ir neskarta daba, kur cilvēks nav pielicis savu roku. Leduskritumi atrodas ļoti skaistās vietās, tur, kur ir klintis, alas, pārkares, un šī apkārtne stipri atšķiras no tā, ko turpat var redzēt citos gadalaikos. Gājiens neskartā dabā vienmēr ir vērtība.»

Pavasaris

Ūdenskritumi

«Varbūt pārsteidzoši, bet Latvija ir ūdenskritumiem bagātākā Baltijas valsts. Mums var uzskaitīt vismaz 70 ievērības cienīgus ūdenskritumus, bet kaimiņzemē Igaunijā to skaits ir tikai nepilni 40, Lietuvā – diemžēl neviena,» uzsver Andris Grīnbergs. «Augstuma un iespaidīguma ziņā vairāki Igaunijas ūdenskritumi pārspēj mūsējos. Īpaši jau Baltijas augstākais – Valastes ūdenskritums (pēc jaunākajiem datiem – 30 metrus augsts). Arī Keilas (6 m augsts) un Jegalas ūdenskritums (8 m augsts) neapšaubāmi ir izcili Baltijas mērogā un ikvienā gadalaikā piesaista arī Latvijas ceļotāju uzmanību. Savukārt mums ir Ventas rumba – platākais (270 m) ūdenskritums ne vien Baltijas valstīs, bet visā Eiropā.» Gids uzsver, ka šogad palu laiks, visticamāk, sakritīs ar Lieldienām, kad ir vairākas brīvas dienas, kuras varētu izmantot arī ceļošanai. «Latvijā visiespaidīgākie ūdenskritumi ir Kurzemē, sākot ar Ventas rumbu un Alekšupītes ūdenskritumu, protams, Ivandes upīte, Virsaišu ūdenskritums Virsaišu dabas takā.»

Pali

Pali upju ielejās un zemienēs arī ir īpašs pavasara sezonas piedāvājums. «Noteikti iesaku doties uz Dvietes ieleju Ilūkstes apkārtnē, jo tur ir upīte, kurai vasarā var pārlēkt pāri, bet pavasarī tā ir kilometra platumā, un tā ir lielākā platuma starpība Latvijā, kādu var redzēt. Pavasarī Dvietes senleja ir ļoti iespaidīga. Turklāt ne tikai tāpēc, ka ūdens ir daudz un ainava ir neparasta, bet Dvietes senleja ir arī ļoti iecienīta putnu migrācijas vieta, tur var redzēt ļoti daudz dažādus ūdensputnus, kādus nevar redzēt citos gadalaikos,» stāsta Andris Grīnbergs.

Ļoti skaista pavasarī ir arī Augšdaugava jeb tā sauktie Daugavas loki, īpaši maija sākumā, kad ievas zied un Daugavā joprojām nāk palu ūdeņi no Baltkrievijas un Krievijas, un upes palu straumes ir dabiskas, ne kā citviet Daugavā. Igaunijā viņš īpaši iesaka aizbraukt uz Somā dabas parku, kur arī pārplūst milzīgas platības, un paši igauņi palu laiku dēvē par piekto gadalaiku.

Vasara

Laivošana un velotūrisms

Pavasarī laivošana ir ekstrēms pasākums, bet vasarā var laivot pat tie, kas ar šo nodarbi ir uz jūs. «Laivošanas klasiskās upes ir Gauja, Salaca, Abava, Venta. Vasarā īpaši populārs ir arī velotūrisms, un iesaku latviešiem vairāk apceļot savu zemi, izmantojot velosipēdus.»

Piekraste

Andris Grīnbergs īpaši ierosina padomāt par pārgājienu gar jūru. «Izcila iespēja ceļot un neapmaldīties, un redzēt daudz un labi atpūsties ir gājiens gar jūras piekrasti. No Rīgas līdz Ainažiem vai uz otru pusi – līdz Kolkai un vēl tālāk. Tās ir milzīgi skaistas dabas vērtības. Es aicinu ceļot gar jūru, jo mūsu piekraste nav vienveidīga, kā varētu šķist. Ir gan akmeņainā jūrmala un smilšakmens atsegumi, gan randu pļavas, gan lagūnas, gan niedrāji, gan stāvkrasti, gan piekrastes meži, gan zemes ragi... Gar jūras piekrasti vislabāk iet kājām, jo tad vairāk redz, vairāk sanāk pabūt dabā.» Mūsdienās daudzi izmēģina spēkus dažādos svētceļnieku ceļos, bet katram latvietim vajadzētu noiet gar jūru. «Lietuvieši mūs ļoti apskauž, mums paveicies ar skaistu piekrasti, tāpēc pašiem vajadzētu novērtēt.»

Upju ielejas

Tūrisma gids iesaka arī iepazīt upju ielejas, no kurām populārākās ir Gauja, Brasla un Amata. «Ir interesantas upju ielejas Igaunijā – Ahjas un Vehandu upju ielejas, kas tikpat skaistas kā Gauja un Salaca. Lietuvā īpaši gleznaina ir Nemunas ieleja, kur ir arī izcilas ainavas, kultūrvēsturiskie objekti, un Nemunai atšķirībā no Latvijas upēm ir sava delta – pirms ietekas jūrā tā sadalās mazās gultnītēs, un deltā ieviesusies pilsēta Rusne – vienīgā pilsēta uz salas Baltijas reģionā. Nemunas delta vasarā ir iespaidīga vieta, ko kādreiz vērts redzēt.»

Savvaļas dzīvnieku vērošana

Pēdējā laikā populāra ir savvaļas dzīvnieku vērošana, un tās nav tikai Līgatnes dabas takas, kur ir daudz visādu dzīvnieku. Pēdējos gados populāra kļūst savvaļas taurgovju, savvaļas zirgu vērošana, un tas ir iespējams Dvietē, Jēču dabas takās un daudzās citās vietās Latvijā.

Peldošās salas

Peldošās salas ir vairākos Latvijas ezeros, bet izteiksmīgākās, kuras arī kādreiz vērts apskatīt, ir Alojas novadā Ungurpils dzirnavu ezerā. Tur peld salas peld šurpu turpu, kā nu vējš tās pūš, un lielākās nav tikai mazas niedru čupiņas, bet pat ar bērzu birzīm. Pārējās ir grūtāk pieejamas dabas aizsargājamās teritorijās.

Rudens

Klasiski – jābrauc uz Siguldu, noteikti ir vērts turp doties, bet vajadzētu aizbraukt arī uz Līgatni, jo tikai 132 kilometru attālumā ir pilnīgi citāda daba.

Rudenī vērts doties arī uz Ķoņu kalnu, kas ir izcili skaists rudenī. Arī uz Veclaicenes augstieni, kur pērn Dzērves kalnā atklāja vienu no skaistākajiem skatu torņiem Latvijā. «Tur ainava neizskatās pēc Latvijas, drīzāk šķiet, ka esam nokļuvuši Kanādā – kalnaina ar ezeru, kura krastos ir zaļu egļu meži. Izskatās fantastiski, ne sliktāk kā ārzemēs.».