VAKARA ZIŅAS: Turcijas vēderdejotājs, putu masāža un mans čangaļa temperaments

Numeroloģijas eksperte un kaislīga ceļotāja Antra Gabre pērnā gada nogalē no Turcijas atgriezās ne tikai ar zeltaini brūnu iedegumu, bet ar piedzīvojumiem bagātu ceļojuma stāstu. Lūk, arī jūs varat iepazīties ar brauciena spilgtākajām epizodēm un neklātienē paviesoties Turcijā.

«Turcijas ceļojuma dokumentus nokārtoju pirms tam, kad turki notrieca krievu iznīcinātāju. Taču arī pēc tam nešaubījos, ka lidošu uz Turciju, jo bīstamākā situācija ir valsts austrumos, kurp normāli tūristi nebrauc,» paskaidro Antra.

Ja gribi redzēt Turciju, brauc decembrī

Decembris nav labākais laiks, kad Turcijā laiskoties pie jūras, jo tad arī tur ir ziema. Norūdītie baltieši Turcijā decembra vidū var peldēties jūrā, jo ūdens temperatūra ir tikpat silta kā Baltijas jūrā vasarā. Kālab nepeldēt, ja ūdens bija siltāks nekā āra gaiss? Mūsējie peldējās, un neviens nesaslima. Lai tā dēvētajā kultūras tūrismā iepazītu vismaz viena – Antālijas – reģiona interesantākās vietas, labāka laika par ziemas mēnešiem nav. Tūristu maz, nav jāgrūstās, jāstumdās un jāskrien, grupām apdzenot citai citu, lai ieraudzītu vēsturiskas drupas, sarkofāgus vai antīko tualeti.

Sekojot pārliecībai, ka gaidas nomāc, ilgas cilvēku nogalina un jo retāk ļaujies cerībām, jo biežāk notiek šis un tas interesants, dižus plānus nekalu. Pavirši apskatīju prognozēto gaisa temperatūru, bet nelasīju informāciju par tām vietām, kurās bija plānots būt, jo nebraucu uz vēsturnieku saietu. Tāpēc arī šajā stāstā nebūs vēsturisku vietu aprakstu atreferējums, bet piedzīvotais un izjustais. Brīdinu – ļoti subjektīvs skatījums.

Ne vienmēr tūrists ir dievs

Tātad. Nolēmu – kas būs, to kristīsim jeb ļaušos notikumiem! Šo nosacījumu pārkāpu vienu reizi, kad juvelierizstrādājumu centrā darbiniece pāris grupas biedrēm norādīja uz izeju – ja neko nepērkot, lai ejot ārā. Skaidrs, ka tūrists–skatītājs biznesam nav izdevīgs. Bet tie, kuriem ir vidusmēra latvieša izpratnē daudz naudas un gribēšana tikt pie unikālām rotām, tur jutīsies kā paradīzē.

Mans 50 procentu čangaļa temperaments neizturēja, un sarīkoju dumpi uz kuģa, jo tāda attieksme šķita netaisnīga – tūristiem nav pienākums pirkt rotas tikai tāpēc, ka viņi ir ievesti juvelierizstrādājumu centrā. Aizgāja ne tikai tās divas sievietes, kurām rupjais aizrādījums bija veltīts, bet arī bariņš citu mūsu grupas biedru.

Bauda un nauda

Nolēmu «piedzīvot» visu programmu – gan to, par ko samaksāju, iegādājoties ceļojumu, gan to, kas bija par papildu samaksu, – Sv. Marijas baznīcas apmeklējums, brauciens ar kuģīti uz Kekovu, turku pirts un Turcijas nakts šovs. Vai bija vērts maksāt?

Brauciens ar kuģīti un turku pirts nožēlu neizraisīja. Pirtī putu masāža bija – ohoho, kāda bauda! Taču arī tur papildus mūsu apmaksātajiem pēršanās un masēšanās pakalpojumiem, protams, centās piedabūt uz papildu masāžām par atsevišķu samaksu. Vēlāk, braucot uz viesnīcu, izrādījās, ka vairākumam no mums pirts masētāji bija «atklājuši» vienas uz tās pašas vainas – limfas sastrēgumu kājās un punus (!) zem lāpstiņām. Iespējams, ka tur aug spārni... Par spīti visam, turku pirti ir vērts apmeklēt!

Par ko otrreiz nemaksātu

Turcijas nakts šovs ir gaumes lieta un – kā paveicas. Dažreiz tas var sajūsmināt, bet var arī atstāt vienaldzīgu. Nākamreiz nešķirtos no 35 eiro par lielākoties amatieru līmenī izpildītiem dančiem. Toties dervišu virpuļošana jeb sūfiju griešanās turku dejotājas izpildījumā bija aizraujoša, jo sieviete griezās, šķiet, vismaz desmit minūtes, veidojot gaismas šovu ar lampiņām apvītajiem smagajiem svārkiem. Iespaidīgi. Skaisti. Vēderdejotājs, kurš zibināja actiņas un tricināja vēderiņu  – eksotisks piedzīvojums, bet laikam neesmu īstā auditorija, kuru šāds dejas veids spētu novest līdz bezsamaņas sajūsmai. Interesanti? Jā. Aplausu vērts? Noteikti! Aizkustinošs bija priekšnesuma noslēgums – dejotāji uz skatuves uznesa Turcijas karogu.

Ja reiz par naudu, tad nevaru nepieminēt ekskursiju uz Sv. Marijas baznīcu. Baznīca ir tik neliela, ka ilgāk par minūti vai divām nav iespējams uzturēties. Katra no trim telpām nav plašāka par blokmājas virtuvi. Un ko gan tur darīt? Ja kāds vēlas, tad paņem svētītās sveces, pasper septiņus soļus, un turpat arī izeja. Ārā, nokāpjot dažus pakāpienus, no četriem krāniem var padzerties vai pasmelt tā dēvēto svētīto ūdeni un pie vēlmju sienas piestiprināt lapiņu ar vēlēšanos. Tas viss ir novērtēts ar 45 eiro no katra tūrista.

Mūsu gidi pie vienām sāpēm piedāvāja braucienu uz netālu esošo Širindže ciematiņu, uz īstu turku tirgu. Atļaušos apgalvot, ka tas, nevis Marijas baznīca, bija galvenais brauciena mērķis. Gidiem tur bija savi čomi, kuri ražo un tirgo vīnu (nekādas vainas, labs!), olīveļļu (arī tā ir kvalitatīva), un, lai izbaudītu vietējo kolorītu, tirgus apmeklējums, protams, nebija peļama iecere. Labprāt ticu gidu Elīnas un Avni teiktajam, ka paši mēs diez vai aizdauzītos uz tādu miestiņu, tomēr šaubos, ka viss šis pasākums izmaksāja kaut tuvu 45 eiro.

Lētāk iepirkties sezonas beigās

Par cenām. Bijām pēdējā tūristu grupa, decembra vidū sezona tika slēgta līdz ar mūsu aizlidošanu. Cenām vajadzēja būt stipri lētākām, tomēr ne visur. Pie regulāriem Turcijas apmeklētājiem biju noskaidrojusi, cik maksā mani interesējošas preces, un tad vismaz aptuveni bija skaidrs, kādu summu var un pat vajag nokaulēt. Bet! Lielākais pārsteigums mani gaidīja Rīgā dažas dienas pēc atgriešanās. Nejaušības pēc Brīvības ielā iegriezos kādā veikalā, un tur bija gan turku izslavētie bambusa dvieļi, gan skaistās, krāsainās keramikas bļodiņas.

Kurš var turku aizrunāt

Par nepretošanos notiekošajam un ļaušanos piedzīvojumam atcerējos pirms ādas un kažokādu fabrikas apmeklējuma, uz kuru bija jādodas brīvprātīgā piespiedu kārtā. Nolēmu, vai tad es turkus nevarēšu aizrunāt? Pārdevēju taktika šādos centros ir līdzīga: viņi katru tūristu nošķir no pārējiem un «apstrādā» (šī vārda labā nozīmē) individuāli. Tie, kuriem pietrūkst rakstura stingrības, kaut ko nopērk arī.

Tad nu ar pārdevēju pie tējas krūzes iztriecāmies par visu – patriotismu, islāmu, viņas mirušo vīru un maniem bērniem, par dzīvi Latvijā un Turcijā, sieviešu tiesībām un pat par auseklīšu rakstiem viņas džemperī. Kad viņa trešo reizi iejautājās, vai tomēr nepirkšu TO zamšādas mētelīti, godīgi atbildēju, ka nepirkšu vis. Un pateicu, kāpēc. Viņa neuzstāja. Lai gan decembrī ir pat ļoti izdevīgi iepirkties, jo ādas un kažokādu fabrikā tiek dotas milzīgas atlaides un apģērbs ir moderns un kvalitatīvs.

Ja prec, tad «sievu–porciju»

Pateicoties mūsdienu – modernās, eiropeiskās – Turcijas «tēvam» Ataturkam, islāms netiek uztiepts, reliģija ir šķirta no valsts un dažā labā pilsētā meitenes ģērbjas tik mūsdienīgi, ka konservatīvās mammas mēģina pierunāt dēlus sievu lūkot citviet. Gids Avni smējās, ka īstenam turkam sieva–pusporcija nav vajadzīga, ja prec, tad kārtīgu «porciju», kas vai plīst no veselības un miesas uz kauliem.

Ja vīrs nomirst, viņa algu saņem atraitne vai meita, līdz apprecas. Šķiroties puse visas mantas pieder sievai. Ja sieva nestrādā, tad laulenis viņai maksā 40 procentus no savas algas, bērniem – vēl 40 procentus. Līdz šā gadsimta sākumam mājsaimniece Turcijā bija profesija un valsts sievietei maksāja pabalstu.

Lai pensionētos, vīrietim jānostrādā 25, sievietei – 20 gadu. Pensionējoties uzreiz saņem 18 000 dolāru, pēc tam katru trešo mēnesi pensionāram izmaksā 1500 dolāru.

Visi Turcijas pilsoņi ir apdrošināti, tāpēc medicīnas pakalpojumi ir bez maksas.

Bērniem obligāta ir vidējā izglītība, jāmācās 12 gadu. Skolēnus baro valsts, grāmatas pērk un izvēlas valsts. Skolotājam šajā ziņā izvēles brīvība nepastāv. Jaunam skolotājam minimālā alga ir 1100 dolāru mēnesī, vēlāk viņš saņem 200–250 dolāru lielu piemaksu ik mēnesi.

Arī imāmus jeb garīdzniekus kontrolē un viņiem algu maksā valsts. Tāpēc imāmi mošejās nedrīkst runāt to, ko uzskata par nepieciešamu pavēstīt ticīgajiem, bet tikai to, ko valsts ir norādījusi pateikt. Avni piebilda, ka imāmam minimālā alga ir 700 dolāru mēnesī, bet strādājot viņš tikai 45 minūtes dienā.

Turki ir patrioti

Dienests armijā ir goda lieta. Turcijas armijā visiem gribētājiem pat vietu nepietiek, jāgaida rindā. Ja vīrietis nav dienējis, viņš nevar apprecēties un atrast darbu. Armijā jādien arī tad, ja Turcijas pilsonis dzīvo citā valstī. Gadās, ka vecāki pat piemaksā (nezinu, kam), lai dēls kaut pāris nedēļu izbaudītu armijas dzīvi. Tāpēc Avni pārliecināti sacīja: «Ja sāksies karš, es karošu. Visi turku vīrieši ņems ieročus un karos. Katrs no mums prot šaut.»

Turcijā no kara nebaidās, jo tai ir spēcīga armija, un arī tūristiem nav pamats bīties. Krievijas tūristu skaits 2015. gadā ir ievērojami samazinājies, atzina ādu tirdzniecības centra pārdevēja, bet Avni saka – pēc Krievijas pasludinātā embargo valsts palīdz lauksaimniekiem un, ja būs nepieciešams, atbalstīs arī tūrisma biznesu, bet izputēt neļaus. Vladimirs Putins esot noliedzis Krievijas tūristiem doties uz Turciju, bet krievi šo aizliegumu jau tagad apiet. «Te ir divreiz lētāk nekā Krimā,» Avni paziņo.