VAKARA ZIŅAS: Piedzīvojums - divas dienas klosterī

Lai brauktu uz klosteri, jābūt motivācijai. Pat ja tā ir tikai interese, nekas vairāk. Kad kolēģe, Latvijā populāra astroloģe Guna Kārkliņa ierosināja – braucam uz Pihticu, labprāt piekritu. Par Pihticas Dievmātes aizmigšanas sieviešu klosteri bija dzirdēts un pa acu galam – arī palasīts, un mani turp aizveda interese. Vēl arī cerība, ka klosterī varēšu piedzīvot mierīgāku dienas ritmu. Tas tiek solīts gandrīz ikkatrā tekstā, ko ceļotājiem piedāvā tūrisma firmas.

Kalevipoegs un Dievmāte vienuviet

Vieta bez leģendas ir garlaicīga. Pihticai tāda ir. Vispirms jau Kuremajas kalns, kura tuvumā ticis apglabāts igauņu leģendārais varonis Kalevipoegs, bet tagad uzcelts klosteris. Šis kalns ticis uzskatīts par svētvietu vēl pirms kristietības ieviešanas, un tas netiek apšaubīts arī tagad. Tālajā 16. gadsimtā gani pie svētavota esot ieraudzījuši skaistu kundzi debeszilā tērpā, kas staigājusi un kaut ko meklējusi. Kundze neko nav atradusi, bet gani birzītē uzgājuši Dievmātes Aizmigšanas ikonu.

Protams, intereses vērts bija fakts, ka Pihticas klosteris ir vienīgais pareizticīgo klosteris Igaunijā, kas joprojām darbojas. Pat padomju laikus pārdzīvojis un netika slēgts. Klosteris ir 124 gadus vecs, bet par tā cienījamo gadu skaitu nekas neliecina. Teritorija ir spodrāka par mūsu Gaismas pils fasādi, ēkas, šķiet, tikko būvētas, un teritorijas iekārtojums ļauj nojaust par ainavu arhitekta pirkstu. Bet, iespējams, par to arhitektu kļūdos. Visticamāk, pašas mūķenes tiek galā.

Klostera arhitektūras ansamblī ietilpst dievnams ar pieciem kupoliem, gluži kā iecukurotas, ar kokgriezumiem rotātas un vienotā stilā būvētas un krāsotas koka mājiņas, kurās dzīvo mūķenes un viesi. Kapsēta un strautiņš, kurā iegremdējas svētceļnieki un ūdeni pilda pudelēs un ved uz mājām. Ir skaidri redzams, ka klosterim klājas labi un par naudas trūkumu tur nesūdzas. Tur pat vaska svecītes nav lētas, bet līdzekļi klostera uzturēšanai jānopelna.

Nodrošina saulainas vecumdienas

Klosterim ir arī savs veco ļaužu nams, kurā saulainas vecumdienas vada tās mūķenes, kam nepieciešama aprūpe. Par saulainām vecumdienām teiktais nav pārspīlēts, jo vecūksnes tiek pieskatītas, ārstētas un aptekātas. Mūķene nav profesija, bet aicinājums, klosterī nonāk dažādu profesiju pārstāves, kuras savas zināšanas liek lietā. Starp viņām ir arī mediķes, tāpēc profesionāla palīdzība bieži vien nemaz nav jāmeklē laicīgajās ārstniecības iestādēs.

Mūķenes ar traktoru nebrauc

Tagad dievnams tiek apkurināts, jo izbūvēta stacionāra apkure, un baznīcas ceremonijas notiek arī ziemā. To panākusi iepriekšējā klostera igumēne jeb priekšniece. Viņa jau labu laiku pirms savas nāves esot nolūkojusi pēcteci – tagadējo priekšnieci, kas tāpat kā visas klostera māsas sākumā strādājusi smagākos darbus. Klosterī pastāv naturālā saimniecība, ir savas lauksaimniecības zemes, govis, bites un maizes ceptuve. Mūķenes pašas cep arī maizi (garšīga!). Bišu dravu var ieraudzīt starp kokiem, ja aizklīst patālāk no centrālajām ēkām. Jaunākās un stiprākās mūķenes kopj lopus, bet vecās un nespēcīgās uz maiņām lasa lūgsnas. Viena maiņa ilgst, šķiet, četras stundas – un tā visu diennakti.

Vispār jau tagad arī pašas klostermāsas vairs negrābj sienu ar grābekļiem un tupus rāpus nelasa kartupeļus. Agrāk gan ir zāli pļāva ar izkapti, ir sienu vāloja ar grābekli, ir ūdeni stiepa ar nēšiem. Klosterim ir iegādāta moderna tehnika. Mūķenes pie traktora stūres nesēstoties, to darot vīrieši.

Katrai tiekot piemeklēta nodarbe, un māsu talanti likti lietā, piemēram, ikonu gleznošanā vai izšujot zeltā.

Viesus nodarbina, bet nenostrādina

Darbs klostera labā tiek uzskatīts par lielu labvēlību. Kad pēc iesēšanās busiņā tas tika izstāstīts visiem braucējiem, nebija skaidrs, kas nu būs jādara. Loģiski, ka palīdzība no malas ir nepieciešama, jo klosteri apmeklē ļoti daudz cilvēku. Tos, kuri ieradušies uz vairākām dienām, izgulda un pabaro. Tāpēc salasīt svecīšu nodeguļus vai sagriezt ābolus nav grūti, lai gan brīžam neatkāpās sajūta, ka visa šī palīdzēšana ir liekas klapatas mūķenēm, kuras lielu daļu darbu saviem spēkiem izdarītu daudz ātrāk.

Par gultasvietu bija jāmaksā pieci eiro par nakti, bet ēdināja par baltu velti. Pateicībā par viesmīlību un pabarošanu klostera viesi tad arī tiek aicināti palīdzēt dažādos darbiņos. Pēc vakariņām astroloģe Guna pieteicās griezt ābolus ievārījumam, bet es aizgāju gulēt. Uzreiz jāteic, ka darbs klosterī nav klaušas. Stundiņu padarbojies ap āboliem, rāmi parunājies un dodies gulēt. Jauna mūķene ābolu griezējiem lasīja lūgšanu. Ievārījumu, kas ir tāds, ka mēli var norīt, māsas vāra pašas. Pats par sevi saprotams, ka vairākas saimnieces vienā virtuvē pie laba gala nenovedīs.

Astroloģe palīdz mūķenei pārvietoties

Tajās divās dienās, ko sabijām Pihticā, ievēroju kādu mūķeni – viņai bija grūti staigāt, tāpēc dieva kalponi parasti balstīja divi cilvēki. Kustējās šī procesija ļoti lēni. Tā tikai šķiet, ka paņemt pie rokas vecu kundzi ir nieka lieta, ja šai dāmai ir savas prasības, kur viņu turēt, kur neturēt, lai būtu ērtāka iešana. Un pienāca brīdis, kad viņa par savu pavadoni nolūkoja Gunu. Viņa pēcāk sacīja, ka mugura bijusi slapja, kamēr sapratusi, kā šo septiņdesmitgadnieci piestutēt un atbalstīt, jo nerausi taču sirmmāmiņu pa gaisu. Dievkalpojuma laikā, kad citi lūdzās, mūķene vēlējās apstaigāt svētbildes, un nācās viņai palīdzēt arī tad. Racionālāk būtu mūķeni iesēdināt braucamkrēslā un aši vien varētu izvizināt visur, kur vajag. Taču vieglākais ceļš acīmredzot klosterī netiek praktizēts.

Kā es klostera virtuvē darbojos

Mani pagalmā uzrunāja «matuška» un apjautājās, vai varu palīdzēt virtuvē. Tas nu reiz ir mans Ahilleja papēdis, tāpēc uzreiz teicu – ja ēst nav jāgatavo, tad piekrītu. Manos pienākumos bija saliet pudelēs pienu un iepakot maizi, lai to varētu pārdot svētceļniekiem. Darbs kaulus nepavisam nelauza, bet tik un tā «matuška» pāris reižu iejoza apskatīties, kā man sokas. Pietrūka pudeļu, un aptrūkās korķīšu, tāpēc to meklējumos paguvu papētīt virtuves labirintus un vēlāk izstāstīt arī «matuškai», kur kas meklējams. Kā es to zinot, viņa brīnījās. Iepakot maizes klaipiņus plastikāta maisiņos vispār bija bērnu spēle. Šiverīgā «matuška» apvaicājās, vai es pēc profesijas neesot pārdevēja, ka tik ātri tikusi galā ar daudzajām maizes kastēm, bet pie tirgošanās nelaida. Mana alga par apmēram pusstundas darbu bija marmelādes konfektes un maizes kukulītis. Nav slikti, ja «ķieģelīša» cena ir 2,50 eiro. Puslitrs piena no klostera govīm maksāja vairāk nekā eiro, bet neliela burciņa medus – no astoņiem līdz desmit eiro.

Vienatnē palikt neizdodas

Vai klosterī izdodas aizmirst par ikdienas stresu? Es teiktu, ka nē. Klosteris atgādina bišu stropu, kur cilvēki spieto bariem vien, un atrast klusu vietiņu nav viegli. Pārdomu vērts arī jautājums, kā klostermāsas «atslēdzas» no laicīgās dzīves, ja nemitīgi atrodas cilvēku virpulī? To, kad un cik daudz viņas strādā, redzējām, bet kad viņas lūdzas?

Pat nedomājiet, ka viesnīcas tā sauktā cellē vismaz uz kādu brīdi varēsiet palikt viens – visi viesi tiek izraidīti laukā un durvis aizslēgtas stundas ceturksni pirms tam, kad baznīcā sākas dievkalpojums. Vien uz dievkalpojuma rēķina iespējams nozagt kādu rāmāku mirkli, izejot pastaigā pa plašo teritoriju. Naktī klostera vārti tiek slēgti un teritoriju sargājot nikni suņi. Pulksten 22 visiem jābūt savās cellēs, citādi suņi darīs savu darāmo – cerams, ka vismaz nekodīs, bet tikai ries. Šo brīdinājumu nevarējām pārbaudīt, jo mums tika ierādīta celle divstāvu viesnīcā aiz klostera vārtiem.

Hamburgeri un alkohols pie klostera vārtiem

Amizanti, ka striktais piekodinājums ceļā uz Igauniju neņemt līdzi gaļu, kur nu vēl ko tādu baudīt klostera teritorijā, tika pārkāpts turpat pie klostera – netālu no svētā ūdens ir uzslieta būdiņa, kurā var nopirkt hamburgerus. Un nebūt ne veģetārus. Tirgot drīkst, bet ēst ne?

Savukārt klostera pievārtē darbojas dīvaina paskata bodīte. Tajā ir igauņu konfektes un citi našķi, bet arī alkohola plaukti nav pieticīgi. Varbūt tas viss tur atrodas ar mērķi pārbaudīt noturību pret kārdinājumiem? Dažs labs svētceļnieku grupas biedrs sagrēkoja ar hamburgeru.