TŪRISMS: Tuvāk dzīvniekiem, tuvāk karalienei

Tā arī neesmu sapratusi, kāpēc Anglijā ir populāri tā dēvētie pērtiķu parki. Lai gan ko tur daudz brīnīties, arī Latvijā tiek rīkotas ekskursijas uz strausu parkiem, un šie putni nepavisam nav raksturīgi Latvijas faunai un klimatam. Ja Lielbritānijā gribas redzēt kaut ko citu, nevis muzejus, veikalus, koncertus vai piedzīvot izbraukumu pa Temzu ar gana nedrošo dzelteno zemūdeni, turklāt ja ceļojat kopā ar bērniem, tad pārmaiņas pēc var aizbraukt uz dažāda kalibra zoodārziem.

Dažas vietas ir patiešām unikālas, piemēram, Trenthemas pērtiķu mežs, Česteras zoodārzs un Vestmidlendas safari parks, kuros tiek saglabātas aizsargājamās sugas un notiek pētniecības darbs, nevis dzīvnieki un putni tiek vienkārši savākti un salikti būros.

Pērtiķus nebarot!

Kad dosieties uz pērtiķu parkiem, strikti jāievēro noteikumi. Dzīvnieki šeit drīkst visu, bet cilvēki – nebūt ne. Ja makaks izdomā šķērsot celiņu, tad jāļauj, lai viņš iet, bet aiztikt nedrīkst, pakaļ skriet nedrīkst un kaitināt nedrīkst. Barot – arī ne. Toties var vērot, kā makakus baro kopēji. Kāpēc makaki? Tie ir visvairāk izplatīti un pacieš Anglijas klimatu.

Tā kā Anglijā ir tikai divi gadalaiki, kā vietējie joko – pavasaris un rudens, tad pērtiķu parkos var ilgstoši baudīt dabu, vienlaikus atrodoties dzīvnieku tiešā tuvumā. Viņi nav norobežoti aiz stikla sienas, bet skraida brīvā dabā, ļaujot iepazīt savu sadzīvi.

Trenthemas pērtiķu mežs ir unikāls visā Lielbritānijā. Tur skaistā, apmēram 60 hektāru plašā mežā brīvi dzīvo aptuveni 140 berberu makaku. Apmeklētāji, ja paši to vēlas, var iegūt izzinošu informāciju, jo gidu parka teritorijā ir ļoti daudz. Viņi neuzbāzīgi piedāvā savus pakalpojumus, cilvēki netiek raustīti no vienas skrejošas ekskursijas uz citu. Tāpēc daudzas ģimenes ar bērniem izraujas no pilsētas, lai izbrauktu zaļumos kaut uz dažām stundām. Trenthemā bērniem, kas jaunāki par trim gadiem, ieeja ir bez maksas, pieaugušajam jāmaksā astoņas mārciņas. Katras brīvdienas, visticamāk, šurp nebrauksi, taču kopumā ieejas maksa nav augsta.

Trenthemā tāpat kā līdzīgās atpūtas vietās apmeklētāju ērtības ir otrajā vietā, jo pirmajā ir dzīvnieku komforts. Ja ir nepieciešams, var braukt ar motorratiņiem, un vietām izvietoti brīdinājumi uzmanīties, ja nogāze kļūst pārāk slīpa. Suņus ir aizliegts ievest, lai nesatrauktu šā parka aborigēnus – makakus. Informācija ir izvietota arī daudzviet mežā, tomēr gidi ir labākā opcija, ja gribēsiet uzzināt berberu makaku dzīves fineses.

Privāts un slavens zoodārzs

Česteras zoodārzs ir jāapskata tāpēc vien, ka tas ir viens no lielākajiem Lielbritānijā, un daudzi simti sugu, kas eksponēti šajā zoo, ir iekļauti apdraudēto sugu sarakstā. Kopumā ir 60 pieturas punktu, un šeit aplūkojama īsta Noasa šķirsta izlase: rāpuļi, putni, dzīvnieki, arī tauriņi un kukaiņi. Mani favorīti bija sikspārņi, kas iepinās matos un dažu labu ar vājākiem nerviem pārbiedēja.

Britiem patīk lepoties ar savu karalisko ģimeni, tāpēc tiek uzsvērts, ka 2012. gadā karaliene Elizabete savas valdīšanas 60 gadu jeb Dimanta jubilejas svinību laikā devusies ekskursijā uz Česteras zoodārzu. Viņai par godu tika īpaši pārkrāsoti zoodārza vilciena vagoniņi.

Joprojām privātā zoodārza radītājs Motersheds ir miris 1978. gadā 84 gadu vecumā, bet, pateicoties viņam, ir tapusi vieta, ko gadā apmeklē gandrīz pusotra miljona cilvēku. Vecais Motersheds gribēja dzīvniekus izmitināt pa jaunam – nevis būros aiz dzelzs stieņiem, bet tuvāk to dabiskajiem dzīves apstākļiem. Par norobežojumu kalpoja ar ūdeni pildīti grāvji, bet laika gaitā nācās dzīvniekus iegrožot arī ar žogiem un tīkliem.

Ieejot zoodārzā, man šķita, ka tas ir mežonīgāks nekā Rīgas zoodārzs. Nevarēju saprast, kā precīzāk raksturot pirmo iespaidu, varbūt – nekoptāks? Bija jūtams spēcīgs dzīvnieku smārds. Mani ceļabiedri oponēja, un es ar savu vērtējumu paliku mazākumā. Salīdzinoši Rīgas zoodārzs šķita tāds kā nolaizīts, dikti sterils. Iespējams, te vietā atziņa, ka viss ļaunums rodas no salīdzināšanas. Visi tomēr bijām vienisprātis, ka Rīgas zoodārza Tropu māja ir iespaidīgāka un tajā ir daudz vairāk ko redzēt.

Kājām un ar vilcienu

Lai varētu orientēties un izvēlēties maršrutus, ieteicams pie ieejas paņemt karti. Zoodārza ģeogrāfija nav sarežģīta, bet bez kartes var sanākt riņķot un nonākt vietā, kur jau bijāt. Serviss šeit ir labs, vārda tiešā nozīmē uz katra stūra ir kāds darbinieks, kuram var jautāt informāciju, un saņemsiet ne tikai prasīto, bet arī atsaucīgu un laipnu attieksmi.

Redzams, ka zoodārzs nekad nebūs gatavs, jo visu laiku kaut kas tiek būvēts klāt. Šovasar dažas no mākslīgi veidotajām eksotiskajām salām nevarējām lāgā apskatīt, jo tās vēl tika būvētas un iekārtotas. Lielāko daļu maršruta var izbraukt arī ar vilcienu apmēram 15 minūtēs un dzīvniekus vērot no dažu metru augstuma. Interesantāk ir staigāt.

Nāksies apgāzt iepriekš rakstīto par salīdzināšanas ļaunumu, jo, salīdzinot ar Rīgas zoodārzu, bija interesanti apskatīt, kā iekārtotas dzīvnieku mītnes. Pērtiķi vaļojas šūpuļtīklos, dažam pat aste nav redzama, cik labi noslēpies. Viņiem ir arī savs labiekārtots vairākstāvu debesskrāpis ar kokiem dabiskā lielumā, lai var izskraidīties. Ziloņiem savukārt ir duša zem klajas debess. Starp diviem akmens stabiem līst ūdens, un lielie dzīvnieki stāv zem ūdenskrituma apmeklētājiem par prieku. Putnu mājā dažādiem eksotiskiem eksemplāriem ir atļauts lidināties pēc sava prāta un gribēšanas, bet ar apmeklētājiem viņi kaut kā teritoriju sadala. Dažiem dzīvniekiem uzbūvētas mājiņas, citiem – alas, bet pie mājvietām piestiprinātas savdabīgi noformētas plāksnītes ar informāciju un zīmējumiem.

Iespējams, nedaudz naivā veidā, bet apmeklētājus izglīto par senāko laiku vēsturi. Piemēram, ar pūķu mulāžām. Bērniem patīk.

Vismaz brīvdienās šeit nekāda relaksējoša pastaiga nesanāk. Parastā brīvdienā cilvēku ir ļoti daudz. Ēkā, kur aiz stikla sienas dzīvojas pērtiķi, reizēm prasās pēc satiksmes regulētāja un ne vienmēr var apskatīt visus dzīvniekus, tāpēc jāapbruņojas ar pacietību un jāpagaida, kad noskrien cilvēku bari vai pērtiķiem labpatīk izlīst no savām slēptuvēm.

Nogurušajiem ir vairākas piknika vietas. Ja visi galdiņi ir aizņemti, tad mauriņā vietas pietiek.

Uz ceļa blakus kamielim

Vestmidlendas safari un atpūtas parks ļauj izbaudīt nebijušas sajūtas, ja vien tu neesi nožēlojami slavenais amerikāņu zobārsts, kurš pusē pasaules apšāvis savvaļas dzīvniekus. Šajā safari parkā dzīvnieki pastaigājas starp automašīnām, viņus drīkst barot un paglāstīt, un pat bīstamākos plēsoņas no cilvēkiem atdala niecīga diametra elektriskie vadi. Cilvēki te kājām nestaigā, lai nemaisītos pa kājām dzīvniekiem. Viņi viens otru apskata caur automašīnas logu, bet sajūtas ir – uh! Piestāj un ieskaties lauvam acīs. Pabrauc pārsimt metrus un priecājies par to, ka degunradzis laiski veic savu rīta tualeti. Un sagatavojies, ka kāds četrkājainis noteikti iebāzīs savu ziņkārīgo purnu mašīnas salonā un paprasīs, lai uzcienā.

Safari un atpūtas parks tika atvērts 1973. gada pavasarī. Tajā mitinās vairāk nekā 165 sugu dzīvnieki no 40 valstīm, šeit izveidota Lielbritānijā lielākā surikatu, nīlzirgu, gepardu kolekcija. Viens no safari parka lielākajiem lepnumiem ir baltās lauvas. Pirmie Lielbritānijā nebrīvē dzimušie baltās lauvas mazuļi pasaulē nāca 2007. gadā Vestmidlendas safari parkā. Lauvas, ne tikai baltās, šeit neiespringst par cilvēku klātbūtni. Lauvu harēma priekšnieks gan uzmana savas dāmas, bet viņu neuztrauc, ka ģimeniskajās rotaļās no dažu metru attāluma noskatās cilvēki.