TŪRISMS: Ne tikai Šervudas mežs

Pateicoties Robinam Hudam, reti kurš arī ārpus Apvienotās Karalistes robežām nebūs dzirdējis par Šervudas mežu. Tomēr Šervudas mežs nav vienīgā iespēja atpūsties zaļi. Šoreiz ar to domāts – dabā, dabiskā vidē. Par ālēšanos parkos varat aizmirst. Pirmkārt, briti ir likumpaklausīga nācija (vismaz tikmēr, kamēr nenotiek kāda futbola spēle), otrkārt, novērošanas kameras ir tik tiešām visu redzoša acs.

Tāda ir tradīcija

Piemēram, Liverpūle, kur dzīvo apmēram pusmiljons iedzīvotāju un kas iekļuvusi Karalistes lielāko pilsētu septītniekā, jau krietnu laika strēķi vairs neskaitās rūpnieciska pilsēta. Kādreiz tā bija nozīmīga tirdzniecības, tajā skaitā vergu, ostas pilsēta, bet nu liverpūlieši to ir pārvērtuši par tūristiem pievilcīgu vietu. Tūristi acīmredzot ienes vairāk naudas, bet pat viņu dēļ netiek aizmirsta vietējo iedzīvotāju labsajūta.

Karalistes iedzīvotāji daudz laika pavada ārpus telpām. Viņi dodas piknikos, vēro un spēlē sporta spēles – un to visu taču nedarīs uz asfalta vai mūsdienu bruģakmens imitācijas. Tikai pie dabas, tikai uz tipiskā angļu mauriņa. Anglijā katrā atpūtas vietā ir iekārtotas īpašas piknika zonas. Vari sēdēt pie galdiņiem, vari nomesties zālītē. Vari ēst, vari lasīt, vari rotaļāties ar bērniem vai vienkārši zvilnēt saulītē. Svarīgākais – netraucē pārējiem un sakop aiz sevis.

Dabai dabas daļa

Liverpūlē parku, skvēru, dažādu zaļu atpūtas vietu ir ļoti daudz. Pilsētas centra zaļā zona tādi skvēriņi vien ir, īsto pilsētas zaļumu var iepazīt apmēram pusstundas braucienā no centra. Liverpūlē tiek saglabāta visai mežonīga flora. Un arī fauna, ko gan aci pret aci neizdevās ieraudzīt un iepazīt.

Piemēram, lapsas. Kaut kur jau šie rudie dzīvnieki šiverē un droši vien pat pavisam tuvu cilvēkiem, jo Liverpūlē kokiem apaugusi teritorija netiek pārlieku izpucēta. Kur nu kokiem, pat krūmiem un savvaļas augiem apaugusi teritorija lielākoties ir atstāta savā vaļā, tik vien kā civilizēta taciņa izveidota staigāšanai un braukšanai. Un tādos brikšņos, kur nav iespējams spert kāju, var dzīvot die’s zina kas.

Atgriezties 400 gadu senā pagātnē

Dabas pirmatnīgums tiek saglabāts apzināti. Piemēram, gar Liverpūles upes Mērsijas krastiem.

Lai to apskatītu, ir vērts aizdoties līdz Spīkas muižai, kas pirmām kārtām atklāj 16. gadsimta Anglijas gaisotni. Tā ir vecā, labā Anglija ar baltmelni svītrotiem koka namiem un statusu apliecinošu angļu dārzu. Muižiņas komplekss atrodas līdzās Liverpūles Džona Lenona lidostai, netālu no ielas ar intensīvu satiksmi, un tieši tāpēc tā šķiet negaidīti klusa un mierīga saliņa vietām tik skaļās Liverpūles malā.

Apmeklētājiem tiek piedāvāta ļoti plaša rīcības brīvība. Var aplūkot ēku ar tajā iekārtotajām ekspozīcijām. Var vispār neiet neko skatīties (jo par apmeklējumu ir jāmaksā), bet noklāt savu piknika sedziņu muižas teritorijas maliņā un uzkost līdzpaņemto maizi. Var doties arī pastaigās. Pastaigu maršruti ir vairāki (ir norādes). Var mierīgā solī izmest līkumu pa parku, var iziet daudz garāku maršrutu gar Mērsijas krastiem, un nevienu neizbrīnīs, kad ceļā pēkšņi gadīsies vārtiņi – atver un dodies tālāk starp brikšņu brikšņiem.

Lidosta gandrīz iebūvēta muižā

Interesanti, ka muižas apmeklētājiem par lielāko atrakciju ir kļuvusi lidmašīnu vērošana, jo izstieptas rokas attālumā atrodas Džona Lenona lidosta. Visticamāk, par lidmašīnu vērošanu nevajadzētu brīnīties, jo kur vēl tām varētu piekļūt tik tuvu. Liverpūles lidosta tika uzbūvēta 20. gadsimta 30. gadu otrajā pusē uz kādreizējās muižas lauksaimniecības zemes. Jauno termināli uzcēla tikai 1986. gadā – bet jau citviet, otrpus senās muižas zemēm. Tagad apmeklētājiem ir ekskluzīva iespēja pastaigāties pa lidostas vecajiem skrejceļiem un aizstaigāt līdz pašai Mērsijas upei.

Angļu mauriņš joprojām vislabākais

Muižiņā apmeklētāju acis priecē ne tikai tipisks angļu stila dārzs un labirints, bet arī mežs. Spīkas muižas dārzos ir ko redzēt visu gadu. Anglijā jau īstas ziemas nav (vismaz latvieša izpratnē), bet, protams, vasara ir labākais laiks, lai apstaigātu un novērtētu to skaistumu, ko dēvē par angļu stila dārzu.

Šī varētu būt viena no tām vietām, kas ļauj saprast, kāpēc briti tā rūpējas par savu slaveno mauriņu un kāpēc viņiem netīk katru brīvo zemes ielāpiņu apstādīt ar puķēm vai dillēm. Mauriņš kļuva populārs tikai 18. gadsimtā. Tas ir speciāli veidots, blīvs, izturīgs, pa to var droši staigāt un sēdēt, un arī sportot, ko briti dara. Tik plašas teritorijas, kāda ir Spīkas muižā, apkopšanu vidējais statistiskais Karalistes iedzīvotājs uzskatīs par katorgas darbu, bet pāris metru plašo privātmājas durvju laukumiņu lielākā daļa iedzīvotāju apsēj ar zāli – īpašo britu mauriņa maisījumu – un iestāda kādu ziedu krūmu. Šāda kompozīcija miniatūrā atgādina angļu dārzu.

Ne tikai īstenam latvietim, bet arī īstenam britam patīk rušināties pa zemi. Velsas princis Čārlzs ir labākais piemērs. Vismaz britiem – noteikti. Viņš ir aizrāvies ar dārzkopību un veselīgas pārtikas ja ne gluži ražošanu, tad audzēšanu gan.

Angļu dārzs un putnu paradīze

Spīkas muižas centrālais objekts ir angļu stila dārzs, kam jāliecina par Viktorijas laika vērtībām. Tā robežas nosaka ziedoši krūmi, piemēram, hortenzijas un ceriņi, un papildina koku grupas. Mazliet pastaigājot, apmeklētāji ierauga arī tradicionālo rožu dārzu, bet, sekojot norādēm pastaigu takā, var uzkulties simtgadīgam grāvim un citām simtgadu vēstures liecībām. Šajā teritorijā dzīvojot daudz sikspārņu.

Dārza vienam sānam piekļāvies mežs. Tas šķiet drēgns. Kaut arī bērniem tur iekārtotas rotaļu vietas, ātri vien pārņem sajūta, ka laiks doties tālāk, saulītē. Neliela atkāpe – mežos parasti ir iekārtotas atpūtas vietas, bērnu rotaļu laukumi un aktīvās atpūtas vietas. Vismaz līdz šim redzētajās tiek respektēta daba – visādi rāpjamie, lienamie, vingrojamie rīki un citādas uzpariktes nav vis sakrāsotas Eiropas standartiem ierastajās košajās krāsās, bet gan veidotas no «normāla» koka tā dabiskajā krāsā. Tāds rotaļu laukums vai aktīvas un sportiskas darbošanās vieta nebojā kopējo vietas noskaņu ar negaidītu spilgtumu.

Starp citu, putnu vērotājiem Mērsijas krasts šajā Liverpūles rajonā ir īstena paradīze. Pie upes dzīvojoties starptautiski nozīmīgas putnu populācija, piemēram, jūras kraukļi, bet par citiem putniem neņemšos teikt. Upē ar savu aso sānu ielauzies kāds metāla veidojums. Ja esmu sapratusi pareizi, tad tas naktī tiek vai ir ticis apgaismots, lai lidmašīnas var piezemēties pareizā vietā. Tagad šo metāla balstu iecienījuši jau pieminētie jūras kraukļi.

Arī augu pazinējiem Mērsijas aizaugušais krasts patiks. Zāle netiek pļauta, kas nu aug, tas arī izaug, un vasaras saule augus sakarsē tā, ka tie smaržo – gribas teikt – kā Latvijā.

Aizaudzētais dzelzceļš

Vēl viens no lielākajiem Liverpūles parkiem ir noslēpumainais Halvudas parks. Kādreizējais dzelzceļa atzars nav pamests izlaupīšanai un sagrūšanai, bet pārveidots par parku. Tas ir izstiepts kā elipse un savas plašās teritorijas dēļ kājāmgājējam var būt nogurdinošs. Parku iecienījuši riteņbraucēji un motorizētu braucamrīku īpašnieki, tāpēc apkārt jāskatās ar abām acīm.

Bet, tā kā arī šeit ir izpļautas un iekārtotas piknika zonas un aktīvās atpūtas vietas, tad ilgo pastaigu var iekrāsot ar atpūšanos un uzēšanu, lai gan daudzviet vienīgā vieta, kur gribas spert kāju, ir asfaltētie celiņi.

Dzīvniekiem šeit ir laba dzīvošana, tiek saglabāti arī biotopi, jo zāli gar taciņu malām nepļauj. Latvijas izpratnē šis parks varētu būt dabas liegums. Lai cik urbāna būtu Liverpūle, tajā sava vieta atvēlēta arī dabas aizsardzībai.

Parkā esot pieci dīķi. Bet! Karalistē zivis makšķerēt drīkst, bet stiept uz mājām – ne. Ar dažiem izņēmumiem. Arī Halvudas parkā pie dīķiem novietotas videonovērošanas kameras un krāpšanās netiek pieļauta. Tā viņi dara – sēž dīķīša malā pārītis makšķernieku, pacietīgi vēro, līdz pieķeras karpa, izvelk to, papriecājas un atlaiž atpakaļ. Briti uzskata, ka karpas vispār nav ēdamas – smird pēc dūņām. Tāpēc viņi pirkstos nekož par mūsu izpratnē tik dīvainu makšķerēšanu. Sak, tik smirdīga zivs tik un tā nav ēdama, lai nu dzīvo tālāk.