Jasmuiža ir vienīgais Raiņa muzejs Latgalē. Un vienīgais no Memoriālo muzeju apvienībā ietilpstošajiem muzejiem, kas Raiņa 150. jubilejas gadā atvērts apmeklētājiem. Tadenava, Raiņa un Aspazijas māja, kā arī vasarnīca šobrīd slēgtas rekonstrukcijas darbu dēļ.
Protams, ir vēl Raiņa māja Berķenelē, tur Raiņa tēvs Krišjānis Pliekšāns no 1872. līdz 1881. gadam bija nomnieks. Deviņus gadus Berķenele bijusi Jāņa Pliekšāna dzīvesvieta, bērnības, kas pagājusi Laucesas upītes krastu pakalnos, zeme. Savukārt Jasmuiža ir Raiņa «jaunu dienu zeme». Jasmuižu no 1883. gada līdz 1891. gadam nomāja un tajā saimniekoja Raiņa tēvs Krišjānis Pliekšāns, tur topošais dzejnieks pavadīja savus ģimnāzijas un universitātes brīvlaikus, mācoties Rīgas pilsētas ģimnāzijā un studējot Pēterburgas universitātē. Interesanti, ka Rainis šajā vietā tā arī nekad nav atgriezies, tieši tāpat kā savās citās bērnības vietās. Vienīgais izņēmums – Randene, kur ģimene dzīvojusi no 1869. līdz 1872. gadam. Tur Rainis iegriezies tikai tāpēc, ka no trimdas Šveicē atgriezās caur Daugavpili, kur bija plaša sagaidīšana un kurā ietilpa arī bērnības dienu māju apmeklēšana.
1964. gadā, īsi pirms dzejnieka simtgades atklātais muzejs pusgadsimta laikā ne tikai piedzīvojis paplašināšanos uz rekonstruētu ēku rēķina. Pāris gadu pēc Jasmuižas muzeja atklāšanas bija samazinājies apmeklētāju skaits, un bija nolemts tur veidot Latgales keramikas kolekciju. 1973. gadā turp pārvesti izcilā keramiķa Andreja Paulāna (1896–1975) ceplis un darbnīca, kas tur stāvēja līdz pat 1998. gadam, savukārt 1999. gadā uzcēla šā cepļa kopiju. «1896. gadā Paulāns dzimis. Latgales viens no slavenākajiem vecmeistariem. Silajāņos, kas kādreiz bija ļoti liels podniecības centrs, neviens nav palicis, keramiķi pārcēlušies tuvāk pilsētām. Bijām ekspedīcijā, tur pat ceļu un taciņu nav, jo cilvēki tur nedzīvo, mājas sabrukušas,» saka Raiņa un Aspazijas muzeja vadītājas vietniece Solvita Brūvere.
Pirms mēneša atklāta atjaunotā Latgales tradicionālās kultūras un amatu māja, kurā var aplūkot Latgales keramikas kolekcijas ekspozīciju. Izstāžu zāle atjaunotajā muižas govju kūtī tika atklāta pirms vairāk nekā 30 gadiem, šobrīd tur aplūkojama plaša Latgales keramikas izstāde, kurā eksponēti vairāk nekā 200 novada podnieku darinātie saimniecības trauki un dekoratīvā keramika.
Ēka, kurā šobrīd ierīkota ekspozīcija par dzejnieka jaunības laikiem, patiesībā ir uzcelta no jauna uz vecās ēkas pamatiem, bet tieši tāda pati, kāda tā bijusi Raiņa laikos. Kā jau padomju laikos tas mēdza gadīties ar daudzām ēkām, arī tajā savulaik saimniekojis kolhozs, te bija ierīkoti kolhoza kantoris, bibliotēka, dzīvokļi. Tā kā ēka bijusi ļoti sliktā stāvoklī, tā pilnībā nojaukta un uzcelta no jauna. «Raiņa tēvs šo muižu nomāja tāpat kā Tadenavu, Berķeneli, Vasiļovu. Līgums beidzās, un tēvs meklēja jaunu vietu, viņš nepalika vienā vietā divus līguma laikus, vidēji – astoņus gadus. Tā viņš no sava Stelpes pagasta nonāca līdz Latgalei, meklēja lētākās un labākās nomas vietas. Raiņa tēvs pats gribēja iegādāties muižu pie Krāslavas, bet nesanāca,» stāsta Solvita Brūvere. «Saimniecība bija diezgan liela, apmēram 200 hektāru. Līgumā bija noteikts, ka jābūt ne mazāk kā 85 govīm, nedrīkstēja turēt kazas. Bija zirgi – gan šķirnes zirgi, ar kuriem piedalījās izstādēs, gan darba zirgi, kas bija vajadzīgi saimniecībai. Starp citu, Rainis jaunībā bijis labs jātnieks. Nomas maksa – 3150 sudraba rubļu gadā, un tiem laikiem tā bija liela nauda. Ja Raiņa tēvs varēja atļauties to maksāt, tad bija turīgs cilvēks, turklāt vēl bērnus varēja skolot. Tajā laikā Rainis mācījās Pēterburgā un regulāri lūdza atbrīvot no mācību maksas ģimenes apstākļu dēļ. Protams, visu laiku no Jasmuižas uz Pēterburgu ceļoja podiņi ar lauku labumiem, Rainis vēstulēs raksta – desas gājumi, gaļas gājumi, sviests... Pliekšāni te ienāca tad, kad Rainim bija 18 gadu, un nodzīvo līdz 25 gadu vecumam, tēva nāvei, pēc tam ģimene no šejienes aizgāja. Šajā mājā Raiņa tēvs 1891. gada sākumā mira.»
No laika, kad te dzīvoja Pliekšāni, protams, nav saglabājušies ne priekšmeti, ne mēbeles. Nav arī ziņu, kurās istabās dzīvoja Raiņa vecāki, kur māsas Līze un Dora. «Autentiski ir bijušo saimniecības ēku – govju kūts un zirgu staļļa – mūri. Rainis šeit bija parasts jauns cilvēks, un pat nebija nojausmas, ka viņš vispār ko raksta, jo pats Rainis to turēja noslēpumā. Rainim Jasmuiža bija miera osta. Saimniecības darbi viņam nav patikuši, tomēr dienasgrāmatā ik pa laikam raksta, ka apņēmies papiņam palīdzēt, mācīties visu, ko viņš māca. Saimnieciskie darbi viņam nav patikuši ne tikai vecumā, bet arī jaunībā. Jasmuižā viņš sapņoja, mīlēja, cieta. Pirmās mīlestības jūtas Rainim saistās ar kalponi Tekliņu, viņu diezgan bieži piemin dienasgrāmatā. Katram radošam cilvēkam vajadzīga mūza, iespējams, ka tajā laikā Tekliņa bija mūza. Toreiz Rainis bija diezgan pesimistiski noskaņots, to var spriest pēc viņa dienasgrāmatām, visu laiku bijušas šaubas, nedrošība. Viņš juta, ka grib dzejot, bet šaubījās par talantu, uzskatīja, ka nekas neiznāks...» Nav zināms, no kurienes Tekliņa nākusi, kur pēc tam palikusi. «Lai gan Preiļu muzejā darbinieces zina stāstīt, ka viņu muzejā ir dažas lietas no Aizkalnes iedzīvotājas Teklas Casno. Viņa ir Raiņa vienaudze, dzīvojusi netālu no Jasmuižas, un var pieļaut, ka viņa varētu būt bijusi Raiņa simpātija. Kamēr nav pierādīts pretējais, tikmēr ir skaista leģenda.»
Jasmuižas periodā Rainim bijusi arī interese par folkloru, īpaši par latgaliešu folkloru, no vietējām teicējām ir pierakstījis kāzu, apdziedāšanās dziesmas, arī uzrakstījis apcerējumu par Višķu pagasta kāzu ieražām, bijis arī latgaļu kāzās, pierakstījis sadziedāšanās dziesmas.