TŪRISMS: Uz Alūksni – arī no putna lidojuma
Alūksnei šogad ir pusapaļa jubileja – 95 gadi kopš pilsētas tiesību iegūšanas. Par to, kā tā pa šiem gadiem ir pārvērtusies un augusi, šogad var pārliecināties no vairāk nekā 30 metru augstuma – uzkāpjot skatu tornī. No tā var ieraudzīt gan Alūksnes ezeru, gan cietokšņa drupas, gan Jauno pili, gan citas vietas, ko vērts aplūkot arī tuvumā.
Jāatzīst, ka Alūksne ir krietni pavērsusi seju tūrisma virzienā un ik gadu piedāvā apskatīt ko jaunu. Pastaigu pa pilsētu var sākt ar parku, ko baronu Fītinghofu dzimta izveidoja pie ezera teju 50 hektāru platībā (šobrīd 32 hektāri). No tā pirmsākumiem vēl saglabājušies ozoli rietumu daļā. Taču – lai arī daudz kas ir zudis, tomēr tajā nav pamestības izjūtas, kas nereti rodas šādās vietās, kam ziedu laiki jau aiz muguras. Parks ir gan izpļauts, gan sakopts, tāpēc droši var doties pa to lēnā promenādē. Ja nu negribas to visu kājām mērot vai laika ir mazāk un gribas ne tikai aplūkot, bet dzirdēt ko vairāk par šajā vietā redzamo, tad var izmantot Alūksnes pilsētas muzeja jauno piedāvājumu – velorikšu (labāk pieteikt jau laikus), kas aprīkota arī ar audiogidu. Turklāt muzeja darbinieks, kas stūrē braucamo, pievienos vēl interesantas detaļas par apkārt redzamo.
Mauzolejs, Eola templis un obelisks
Ceļš, visticamāk, sāksies ar baronu kapenēm jeb mauzoleju, kas celts 1831. gadā. Iekšā tajās nevarēs ieiet, bet aplūkot no ārpuses gan. Gids, muzeja darbinieks Uldis Jaunzems pasmīn, ka daudzus vairāk interesējot tas, kas atrodas aiz kapenēm – aiz parka sētas. Tur izvietojusies Latvijas Nacionālo bruņoto spēku Kājnieku skola – teritorijā, kas kādreiz bijusi parka daļa. Vēl viens no pieturas punktiem – granīta obelisks, ko sava tēva piemiņai izveidojis Burhards fon Fītinghofs. Nav gan saglabājusies ne marmora plāksne, kur bijis veltījums «labākajam tēvam», ne Oto Hermaņa fon Fītinghofa medaljons, ne lode pieminekļa augšgalā. Ir vien palikuši divi granīta soliņi, kas veidojuši vienotu kompozīciju ar pieminekli. Ja ir luste, var arī pakāpties uzkalniņā un palūkoties uz ezeru un Cepurītes salu. Jo – savulaik tur bija tā aizaudzis, ka neko lāgā cauri redzēt nevarēja, bet tagad acīm paveras tiešām īsts pastkartītes cienīgs skats. Mums esot paveicies ar labu laiku, jo skats ir īpaši spilgts, norāda gids.
Pēc tam var piestāt pie Eola tempļa, kas veltīts sengrieķu vēja dievam. Tagad gan tas prasīties prasās pēc remonta, jo, kurš nu vien spējis tikt klāt, tas atstājis uz tā sienām un pat griestiem savdabīgus literāros vēstījumus. Taču izdzīvojis tas ir – ar visu zeltīto aplivirs kupola, kālab savulaik dēvēts arī par Saules templi. Diemžēl vairs nav vairs paša Eola uz postamenta, ne vējā dziedošo četru arfu. Savulaik pat taisnās līnijās izcirsti koki, lai vējš labāk varētu ieskrieties un ieķerties tajās. Izrādās, vēja kokles nav noņēmuši mūslaiku garnadži, bet tās aizvāktas jau baronu laikā – tik žēlīgi un stipri vaimanājušas, ka dižciltīgajiem ļaudīm traucējušas naktsmieru. Starp citu, templim veikta arī izpēte, un tā liecinot, ka tempļa dzīves laikā būvei uzklātas teju vai 12 kārtas krāsas. Vajadzētu atjaunot, bet bez projekta naudām paceļams tas viss neesot, noplāta rokas gids.
Aleksandra paviljons, Jaunā pils un drupas
Tieši šādā veidā – piesaistot Eiropas Savienības finansējumu, izdevies Pārrobežu sadarbības projekta ietvaros (tajā piedalījās arī Krievija un Igaunija) atjaunot Aleksandra paviljonu (nosaukums ir dots par godu Krievijas caram, kas savulaik ceļojis no Vidzemes uz Pēterburgu un piestājis arī Alūksnē) – senāko parka apgleznoto koka celtni. Alūksnieši paviljonu dēvē arī par tējas vai kafijas paviljonu, jo nostāsti vēsta, ka baroniem te paticis dzert rīta kafiju un istabenei nācies mērot tālo ceļu no Jaunās pils līdz paviljonam vairākas reizes, līdz izdevies atnest pietiekami karstu kafiju. To sākuši palēnām atjaunot jau pirms 15 gadiem, bet nav pieticis naudas, lai to pabeigtu. Nu tas reiz ir izdevies, un pirms pāris mēnešiem ar košu atklāšanas pasākumu paviljons atklāts. Priecējot, ka no tā līdz šim saglabājušies pat lambrekeni jeb dekoratīvie aizkariņi. Iespējams, ka atturot videonovērošana, kas ar vērīgu aci seko te notiekošajam, pieļauj U. Jaunzems. Cerot, ka arī mauzoleju un Eola templi izdosies atjaunot tādā pašā veidā. Vai varbūt pat zudušos uzcelt no jauna, kā Putnu paviljonu, kas atradies pie Jaunās pils un kura pamati liecina par to, ka tas tur bijis.
Pati Jaunā pils gan ir skaisti atjaunota no ārpuses, bet tagad esot jāķeras klāt iekšdarbiem. Ir plānots otro stāvu atstāt muzejam, bet pirmo stāvu izmantot prezentācijām. Vienā daļā telpu iecerēts veikt restaurāciju, kas gan ir ļoti dārgs prieks. Pērn pirmais solis pretim šīs idejas īstenošanai jau sperts – veikta pils izpēte projekta ietvaros, piesaistot šim darbam Rundāles pils speciālistus, kas atklājuši skaistas lietas zem vēlāko laiku uzslāņojumiem.
Stāvot pie Jaunās pils ar skatu pret ezeru, vērīgi tūristi noteikti ievēros parka stūrī padomju laika pieminekli, ko alūksnieši dēvē par Lujāna pilsdrupām – tā tās nodēvētas kādreizējā izpildkomitejas priekšnieka uzvārdā, kas tur (iepretim universālveikalam) bija ieplānojis uzcelt sporta centru. Paguvis uzcelt vien pagrabstāvu, kad šo cilvēku noņēma no amata un arī projektu nobremzēja. Tā tās drupas stāv jau vairāk nekā pusgadsimtu. To vietā novads iecerējis uzbūvēt veselības centru, kur būs arī spa daļa ar procedūrām un četrceliņu peldbaseinu, kā arī viesnīca, kas Alūksnē ir ļoti svarīgs jautājums.
Pilssala un cietoksnis
Arī Pilssalu ir vērts apskatīties, un varbūt tur izdodas aplūkot, kā notiek arheoloģiskie izrakumi cietokšņa drupās. Izrādās, pašvaldība ik gadu ap 20 000 eiro velta šā vēsturiskā pieminekļa izpētei. Šogad atrakuši bruģi, pa kuru pirms vairāk nekā trīssimt gadiem staigājuši tā iemītnieki. Pētnieki piestrādājuši arī pie konservācijas. Taču pilsētai esot lieli plāni, kuru iesākums būtu – atjaunot vienu no torņiem tā, lai tas būtu piemērots kādas ekspozīcijas (arī izrakumos atrasto priekšmetu) iekārtošanai un būtu arī tāds augstāks skatu punkts, no kura paskatīties uz salu.
Ar Alūksni saistās ne tikai Ernsta Glika (pirmais latviski iztulkojis Bībeli tālajā 17. gadsimtā), bet arī Krievijas ķeizarienes Katrīnas vārds. Kāpēc gan šo te brendu neizmantot? Tagad esot izsludināts metu konkurss, lai noskaidrotu, kā varēja izskatīties cietoksnis viņas laikā. Pasaulē ir divi veidi, kā šādas pilis tiek atjaunotas – tā, kā tiešām bija, vai arī atjauno tikai daļu no tā, kas bija. Protams, būtu labi, ja varētu atjaunot visu pili, bet tad vajadzētu milzīgas summas, spriež pašvaldības vadītājs Arturs Dukulis, piebilstot, ka, visticamāk, vispirms būs jāatjauno viens stūrītis, kas būtu rādāms plašākai publikai. Un tad lēnā garā varot turpināt – jo, ja ir skaidrs, ko grib, un ir arī kāds plāns, pie kura pieturēties, tad arī vieglāk piesaistīt projektu naudu. Un tad – kāpēc gan lai pēc pārdesmit gadiem te neuztaptu viss cietoksnis?! Starp citu, ūdens arheologi atklājuši ezerā viduslaiku tiltu, kas ved uz salu. Varbūt arī to kādreiz izdosies atjaunot.
Patlaban gan nekas no tā vēl nav redzams, bet savesta kārtībā estrāde gan ir. Starp citu, kad tā celta, viss kultūras slānis sadzīts pa cietokšņa stūriem, par ko pārliecinājušies, kad divu metru dziļumā atrakuši lūpukrāsu un mūslaiku kortelīti, teic U. Jaunzems.
Skatoties pāri ezeram, acis aizķeras arī pie laivu novietnēm jeb būdām, kā tās dēvē paši alūksnieši un kas ir sava veida eksotika. Tās tagad esot tieši priekšā nule atjaunotajam kultūras centram, tāpēc pilsētas vadība lauza galvu, ko ar tām darīt.
Jaunais tilts un skatu tornis
No Pilssalas ar roku var padot līdz šā gada jaunumiem. Viens no tiem ir jaunais tilts, kas ved no salas uz Tempļa kalna pusi. Ideja nav bijusi gluži jauna un apsvērta jau 60. gados. Kad to atkal pacēluši, izraisījušās asas diskusijas – sak, sabojās tik vidi un iznīcinās ainavu. Taču, kad projekts realizēts, izrādījās, ka tas ļoti labi iederas ainavā. Šīs ieceres realizēšanai krājuši naudu vairākus gadus – kopumā tam iztērēti 300 000 eiro. Šo ceļu labprāt izmanto arī tie, kas grib uzkāpt 34 metrus augstajā skatu tornī, ko uzbūvējis Valsts mežu dienests ugunsdrošības novērošanai un vēlīgi atļāvis izmantot arī alūksniešiem un viņu viesiem. Ja eiro ir kabatā, var uzkāpt pašā augšā un paraudzīties uz Alūksni no putna lidojuma. Šāds tornis gan jau reiz te bijis – to Latvijas pirmās brīvvalsts laikā uzcēlis Siguldas 7. kājnieku pulks (tad gan tornis bijis vēl trīs metrus augstāks), bet – tā kā padomju laikā nevienam nav bijis vēlmes to uzturēt kārtībā, tas galu galā nolīdzināts līdz ar zemi. Vēl minētais pulks pie Tempļa kalna, kas ir valsts nozīmes kultūras piemineklis, atstājis pilsētai par piemiņu Saules tiltu, kurš izdzīvojis visus šos gadus un atjaunots pirms 20 gadiem.
Vispār jau Alūksnes ezers, kas ir 11. Latvijas lielākā dabiskā ūdenskrātuve, ir viena no tām vietām, ar ko alūksnieši tiešām lepojas, un, ap to staigājot, var ieraudzīt lielu daļu pilsētas skaistāko vietu. Arī tās četras salas: Cepurīti, Garo, Tīklu un Pilssalu. Te noteikti ir vērts iegriezties ne tikai skaisto skatu baudītājiem, bet arī copmaņiem. Jo kurš gan nav dzirdējis par slavenajiem Alūksnes ezera brekšiem! Taču, ja ir vēlme ezeru tikai aplūkot, bet ne tikai no tā krastiem, var iznomāt laivu un pairties pa ūdeņiem. Ja negribas sevi apgrūtināt, tad labāk izmantot plosta Kaija pakalpojumus. Labākajās dienās puisim, kas apkalpojot plostu, nācies pat desmit reizes mērot maršrutu. Jo sevišķi šādu pārvietošanās veidu iecienījušas tūristu grupas, un arī laulību ceremonijām tas tiekot ik pa laikam izmantots. Starp citu, kopš laulāties var ne tikai «zagsā» vai baznīcā, jaunie pāri ir teikuši jāvārdu arī Aleksandra paviljonā un pat augšā skatu tornī.