TŪRISMS: Pastaiga pa Vecrīgu, meklējot iemūrētos mūkus

 
Franciskāņu ordeņa brāļi bija askētiski ļaudis, atdarinājuši Jēzu Kristu. Viņus Rīgā dēvēja par ubagotājiem un skolotājiem. Mūki sludināja kristīgo mācību, strādāja un (tiešām, tiešām!) ubagoja, tādējādi iegūstot sev iztiku. Ikdienā viņi tērpās bez liekas greznības un staigāja basām kājām. Biedrība Cita Rīga piedāvāja arī mediju pārstāvjiem iejusties mūku ādā, uzvelkot raupjo vilnas tērpu ©F64

Tāpat kā Rīga nekad nebūs gatava, arī viens cilvēks diez vai spēs atklāt visus Rīgas glabātos noslēpumus. Rīgas svētki ir labākais laiks, kad ielūkoties Latvijas galvaspilsētas aizkulisēs, kā varētu dēvēt Vecrīgas noslēpumainās ieliņas un velvētos pagrabus. Jā, arī tādi ir saglabāti, attīrīti, atjaunoti un ne vienmēr visu acīm uzreiz atklāti.

Šoreiz gan stāsts par vecpilsētas noslēpumiem būs jāsāk ar dzīvu cilvēku iemūrēšanu.

Maskas dievnama sienā

Vecrīgā aizvien ir vietas un būves, kurām paskrienam garām, daudz neskatoties. Piemēram, Svētā Jāņa baznīca. Rakstos tā pirmo reizi minēta jau 1297. gadā. Šajā vietā pirms dievnama ēkas parādīšanās atradās Dominikāņu klostera kapela.

Ar šo baznīcu saistīta kāda leģenda, kas varbūt nemaz nav leģenda, bet gan patiesība. Divi mūki 15. gadsimtā tik ļoti tīkojuši iekļūt svēto kārtā, ka izvēlējušies mokošu nāvi – lai viņus dzīvus iemūrē dievnama sienā. Laikam jau abi vīri sirguši ar lepnības garu, jo svēto kārtā varēja iecelt vai nu par īpašiem sasniegumiem dzīves laikā, vai nu šādi – mirstot iemūrētiem sienā. Rīdzinieki abus mocekļus baroja pa sienā atstāto lodziņu, taču, kad iestājās ziema, mūki nosala. Viņu mokas bija veltas, godkāre – tā arī neapmierināta, jo svēto kārtā šos mūkus neiecēla. Mirstīgās atliekas esot atstātas baznīcas sienā, bet mūku piemiņai ārsienā izveidots krustveida caurums.

Iemūrētais Indriķis zīda biksēs

Arī Svētā Jēkaba baznīcas sienā esot iemūrēts it kā kāds mūks. Viņš no brīva prāta izvēlējies šādu dzīves noslēgumu. Tomēr šo rindu autore ir atradusi citu stāstu par iemūrēto vīru. Kad 1774. gadā Jēkaba baznīcā pie ziemeļu sienas nojauca Meku dzimtas kapenes, tieši pie pašas sienas tika atrasts apmēram pusotru metru augsts pilastrs. Kad mūrnieks sāka jaukt nost arī to, skatam atklājās miroņa galvaskauss. Vēlāk izrādījās, ka tur redzams stāvošs cilvēka skelets zīda apģērbā ar violeti zilu samta beretīti, kas bija izrotāta ar tresēm. Viņa apģērbs bija brūnā krāsā, spāniska piegriezuma: vamzis ar kuplām, iešķeltām piedurknēm, rotāts ar platām uzšūtām lentēm, bikses līdz ceļiem. Bikšu rotājumi bija izoderēti ar plānu zīdu.

Kas un kāpēc varēja būt noticis šajā gadījumā? Nodzeltējušos foliantos esot atrasts stāsts par kādu vīru, vārdā Indriķis. 1455. gadā ap debesbraukšanas dienu, tātad – maija vidū, Rīgas rātē ieradies kāds vīrs Indriķis. Viņš bijis pazīstams ar krietnu, kārtīgu dzīvesveidu, arī kā ļoti ticīgs cilvēks. Indriķis gribējis, lai viņu pielūdz gan šajā, gan viņā saulē, tāpēc vēlējies to apliecināt pagalam savdabīgi, prasot sevi iemūrēt. Tādējādi ticīgais rīdzinieks savu dzīvi dievnamam par godu beigtu, pārtiekot no ļaužu žēlastības dāvanām. Rātskungi devušies pie franciskāņu klostera brāļiem un abata, darījuši zināmu Indriķa vēlmi un saņēmuši brāļu atbalstu. Viņi solījuši atvēlēt Indriķim dzīvi absolūtā vientulībā, ja vien Rīgas arhibīskaps piekritīšot. Rīgas rāte lieki nekavējusies, rakstījusi arhibīskapam un prasījusi arī, kurā vietā Indriķim vislabāk būtu īstenot savu nodomu par kalpošanu dievam šādā veidā.

Tā kā nekur citos rakstos nav atrodama ziņa, ka arhibīskaps būtu atteicis, atliek vien pieņemt pretējo – Indriķis ticis dzīvs iemūrēts klostera baznīcas sienā. Tur nu viņš stāvējis šaurā spraugā pie baznīcas sienas. Jādomā, ka svaiga gaisa piekļūšanai bijusi atstāta neliela sprauga sejas līmenī. Tur varēja saņemt arī dievlūdzēju pasniegtus barības kriksīšus. Taču cilvēks šādā veidā bija spiests nekustīgi stāvēt kājās un ilgi neizturēja. Kad iemūrētais vairs ēdienu nepieņēma un neizrādīja dzīvības pazīmes, spraugu aizmūrēja.

Ar zvanu – uz soda izpildi Rātsnamā

Jēkaba baznīca ir interesanta ar to, ka visās pārbūvēs ticis saglabāts īpatnējais jumtiņš dievnama tornī. Tajā atradies arī pilsētas trauksmes zvans, kas pilsētniekus aicināja noskatīties soda izpildi Rātsnamā. Zvans pirms daudziem gadiem – 1915. gadā – noņemts un aizvests uz Krieviju.

Kurš apraka zīdainīti?

Noslēpumains atradums uziets Minsterejas ielā pagājušā gadsimta 70. gados. Netālu no kādreizējā Mārstaļu torņa ir saglabājies neliels pilsētas nocietinājuma fragments. Kad arheologi šo vietu sāka pētīt, viņi ieraudzīja nelielu aizbērtu bedri. Nepilna metra dziļumā viņi atraka koka bluķī izdobtu silīti ar jaundzimuša bērna mirstīgajām atliekām. Līdzās apbedījumam zemē bija iedzīts 1,2 metrus garš nosmailināts egles koka miets. Arheologi secināja, ka bērns apbedīts īsi pirms nocietinājumu sienas celtniecības sākuma. Jautājums, kāpēc bērns aprakts tieši tādā vietā, radīja secinājumu par celtnes upuri. Taču tādā gadījumā šis varētu būt īpašs upuris, jo citviet nekas līdzīgs uziets neesot.

Pilsēta pilsētā

Bet nu – atpakaļ Vecrīgas ielu dziļumā. Vecpilsētā atrodas viens no vissenākajiem pilsētas kvartāliem – Konventa sēta, kas veido pilsētu pilsētā – ieliņas, daudz māju, pagalmiņi. Konventa sētas pirmsākumi meklējami 13. gadsimta sākumā, kad Zobenbrāļu ordenis šeit uzcēla ordeņa pili, ko rīdzinieki 1297. gadā nopostīja. Kad ordenis 1330. gadā sāk būvēt jaunu rezidenci, bijušo ordeņa pili iegūst Svētā gara konvents, kas šeit ierīko patversmi Mazās ģildes locekļu atraitnēm. Tā radies Konventa sētas nosaukums.

Konventa sētā var uzmeklēt Pelēko Māsu māju jeb klosteri. No kādreizējā klostera laika saglabājusies viena oriģināla detaļa – plāksne. Tā iemūrēta sienā. Šeit uz laiku nonāca bagāto tirgotāju meitas, kas tika sodītas par saviem grēkiem. Kādi tie bija? Kāre pēc smukiem puišiem, nekas jau vairāk. Klosterim bija savi dārzi, kuros audzēja ārstniecības augus, un tirgoņu meitas mācījās gatavot zāļu tējas. Bet mēra epidēmijas laikā klosterī paslēpušies cilvēki izdzīvoja. Noslēgto un nepieejamo ēku mēris nespēja iekarot.

Kunces brīnumdzēriens Vecrīgas pagrabā

Pasperot dažus soļus no Konventa sētas, gadās iemaldīties pagalmiņā, kas sagaida ar balzama krūku krāvumu. Aptiekārs Abrahams (arī Ābrams) Kunce Rīgas melno balzamu radīja no 32 sastāvdaļām. Dziedniecisks zāļu balzams bijis baudāms pa mazam mēriņam, pa pilītei vien. Tas tirgots tikai aptiekās. Mūsdienās melno balzamu gatavo no 24 augiem, jo daudzus vairs nedrīkst izmantot. Aizsargājami! Ar melno balzamu esot izārstēta slimā Krievijas ķeizariene Katrīna Lielā.

Labi, ka vismaz Kunces brīnumdzēriena tapšanas laikā nebija vajadzīgs cilvēka upuris – iemūrēšana kādā sienā.

Ubagotāju piemiņai

Šķūņu ielas 9. nams no ārpuses neliecina, ka tajā varētu būt kaut kas ievērības cienīgs. Jā, pie sienas novietota plāksnīte ar uzrakstu, ka reiz šeit bija Katrīnas baznīca. Nokāpjot pagrabstāvā, acīm atklājas franciskāņu mūku sadzīve. Arheoloģiskie izrakumi veikti gan 18. gadsimtā, gan 20. gadsimta 50. gados. Tad arī uziets tas, ko slēpusi vecpilsētas pazeme.

Rīgā franciskāņi ubagoja un mācīja. Šo ordeni dēvēja arī par ubagotāju ordeni, jo tādējādi mūki pelnīja sev iztiku. Sešas reizes dienā viņi lūdzās, divas reizes – ēda. Cēlās pulksten četros. Bet šmaukušies jau ar’– bebru uzskatījuši par zivi, lai vismaz reizumis tiktu pie gaļas. Pamatojums: kāpēc lai bebrs nebūtu zivs, ja jau abi peld ūdenī?

Izrādās, arī šeit sētā iemūrēts kāds mūks Heinrihs – ar arhibīskapa atļauju.

Ekskursantiem dziļajā pazemē piedāvā malku Rīgas melnā balzama un iespēju ieģērbties mūku tērpā. Iemūrēto Heinrihu šoreiz atrast neizdodas.



 

Ko Tu domā par citu lasītāju komentāriem? Izsaki savu viedokli!