TŪRISMS: Bella Italia ar auto
Redzot Itālijas daudzveidīgo piedāvājumu tūristiem, saproti, kāpēc itālieši ir kūtrāki ceļotāji. Skaisti un daudzveidīgi dabas skati, kalni, ielejas, ūdenskritumi, vīnogulāju lauki, jūra, piejūras kūrorti, Gardas ezers ar tā gleznainām piekrastes ainām, dzidro ūdeni un mīlīgajām pilsētiņām ezera krastā, senās, vēsturiskās pilsētas, saule, vīns, ziemā slēpošanas iespējas... Viss pašiem ir.
Lai redzētu šo skaistumu, Itāliju ir vērts apceļot ar auto. Pirms ceļojumu baudīšanas der ņemt vērā dažas tehniskas nianses. Itālijā vairāki ceļi ir maksas. Ja nav mērķa baudīt gleznainās dabas ainavas, maksas bāņiem nav ne vainas, jo, braucot pa mazajiem ceļiem, brauciens būs teju divas reizes ilgāks un garāks un nekāda dižā ekonomija nesanāks. Iebraucot Austrijā, benzīna uzpildes stacijā mūs brīdināja: obligāts nosacījums Austrijā ir divas atstarojošās vestes uz automašīnu, bet Itālijā – viena uz katru pasažieri, pretējā gadījumā var sodīt ar 1200 eiro. Neviens gan neapstādināja un par vestēm nejautāja, bet, ja tās ir, kāpēc nepaņemt?
Vēl – nožēloju, ka pirms ceļojuma nesanāca pamācīties itāliešu valodu kaut pāris noderīgāko frāžu līmeni, – vairākums itāliešu svešvalodās nerunā, turklāt itāliešu valodas skanīgums neatstāj vienaldzīgu.
Brauciena galamērķis Itālijā ir Eiropas strādājošo sporta spēles Emīlijas–Romanjas reģiona Rimini kūrortpilsētā pie Adrijas jūras.
Pirms brauciena ir tikai aptuvens plāns, kur vēl gribētu doties, un skaitliski nelielais ekipāžas sastāvs un savstarpējā sapratne ļauj elastīgi mainīt ceļojuma plānus, atrast izdevīgas, iepriekš nerezervētas naktsmītnes.
Gardas ezera un šopinga piedāvājums
Iebraucot Itālijā no Insbrukas puses, pirmās ainavas jau dod gaidītās izjūtas – kalni, vīnogulāji, kalnu upītes un pirmajā stāvvietā vīna autlets ar vīna uzpildes pistolēm kā degvielas uzpildes stacijā! Vietējie vīni atkarībā no šķirnes – 1,65–2,40 eiro litrā. Nākamais pitstop neatstāj vietu šaubām – atvaļinājums ir sācies, Itālija sasniegta, skaties un brīnies! Esam piebraukuši pie tūristu daudz apjūsmotā Gardas ezera ziemeļu gala – Riva del Garda. Kam ir laiks, te var ar kuģīti izbraukt visu ezeru tā garumā līdz pat tālākajam dienvidu punktam, bet mēs apskatām gleznainās piekrastes ainavas, vecpilsētas mūrus un dodamies tālāk. Izvēlamies braukt gar Gardas ezera mazāk komercializēto un mazāk zināmo rietumu krastu. Ceļš ved gar pašu piekrasti, tuneļu sānos daudzviet arkas, lai braucēji varētu pamielot acis ar burvīgo ainavu. Nemaz negribas steigties!
Nākamā pieturvieta – autlets Brešas tuvumā. Vēlāk, raugoties uz norādēm, saprotam, ka lieki esam izmetuši līkumu, meklējot konkrētu autletu, kādu te netrūkst. Autletu pilsētiņās cenas un kvalitātes starpība ar Latvijā nopērkamo – ap 20–30%.
Pēc tam pa autostrādi rullējam uz apmēram 500 km attālo Terni pilsētu Umbrijas reģionā. Normālā tūrisma braucienā šāds pārskrējiens bez citu vietu apskates būtu neloģisks, bet mums ir mērķis vēl pirms sacensībām pabraukt lejpus Rimini uz tur esošajām vecpilsētām un dabas objektiem, bet ceļa posmā starp Gardas ezeru un Rimini esošās vietas apskatīt atpakaļceļā.
Marmoras ūdenskritumu veldze
Booking.com atrodam akcijas piedāvājumu nakšņošanai Terni, lai nākamajā rītā pirms pulksten 11 paspētu uz netālo Marmoras ciemu, kura galvenais tūristu objekts ir ūdenskritumi.
Tur ir noteiktas tūristu iekšā laišanas stundas (11.00–13.00, 16.00–18.00, vasarā arī 21.00–22.00), jo Marmoras ūdenskritumi nav dabas veidoti. Augstāko (165 m) Marmoras ūdenskritumu Eiropā radījuši romieši pēc pāvesta Pija VI pasūtījuma 1787. gadā, atrisinot upes Neras pārplūšanas problēmas vietējiem ielejas iedzīvotājiem un vienlaikus radot skaistu vides objektu. Vēlāk šo ūdens plūsmu sāka arī izmantot elektrības ražošanai.
Dodoties ūdenskritumu apskatē, ieteicams vilkt sportiskus apavus, jo takas vijas caur mežiņiem, kas atgādina pasakās redzētas ainas, gar upes krastiem jākāpj pa krītošā ūdens saslapinātiem dēlīšiem. Arī lietus jaka neskādētu, ja vien nav mērķa karstumā atveldzēties. Pa straujās upītes daļu var izbraukt arī raftingā.
Pēc šāda dabas skata ceļā uz Rimini laiks kādai pilsētai.
Vecpilsētas, kalnu ainavas un jūra
Izvēle krīt uz apmēram 60 km attālumā esošo nelielo, romantisko Spoleto, kura pa gabalu vilina ar 80 metru augstu akvaduktu – 13. gadsimta Torņu tiltu un pamatīgu cietoksni. Spoleto apmetnes konstatētas jau 5. gs.p.mē., šodien te ir daudz seno romiešu laiku liecību, katedrāļu, baznīcu, romiešu amfiteātris... Bruģētas ieliņas gar nocietinājumiem un viduslaiku ēkām ar šodienas dzīves elementiem, šauras ieliņas ar suvenīru un mākslas preču bodītēm, mazām, cieši kopā saspiestām mājiņām kalnā, kurās joprojām dzīvo cilvēki. Rodas izjūta, ka te bez īpašas vides pārveidošanas varētu uzņemt filmas par viduslaikiem.
Kam lielāka interese par vecpilsētiņām, ieteiktu iebraukt netālu esošajā svētceļotāju mekā Asīzē un Umbrijas galvaspilsētā Perudžā, kas vīd pa gabalu, jo ir augstākā pilsēta virs jūras līmeņa Itālijā.
Laižamies tālāk elpu aizraujošā braucienā pa kalnu ceļiem uz Rimini. Tas gan ir jāredz! Nekāda bāņa! Kalni, iekoptas ielejas, ceļš, kuram ik pa laikam neredz turpinājumu, latviešiem tik valdzinošie magoņu lauki, kalnos redzamas arī pilsētas, cietokšņi, zemnieku saimniecības, nekurienē ceļmalā atrasts restorāniņš...
Tā, neatraujot acis no ainavām aiz auto loga, esam Rimini reģiona kūrortpilsētiņā Ričonē. Diena pirms sacensībām saules un siltuma izslāpušajiem latviešiem, protams, pie jūras. Pludmale smilšaina, protams, ne ar tādām mīkstām smiltiņām kā Jūrmalā. Mūs, bumbotājus, labiekārtoto pludmaļu uzraugi nepārtraukti dzen tālāk, līdz nākamās krāsas zviļņiem, bet pa miniatūrā izmēra pludmales volejbola laukuma karstajām smiltīm paskraidīt nav iespējams. Adrijas jūrā – arī pa kādai medūzai, bet mierīgi var peldēties bez speciālajām peldčībām.
Rimini ir viens no pašu itāliešu, arī vāciešu, austriešu iecienītākajiem kūrortiem ar 15 kilometru garu smilšainu pludmali un viesnīcām, kafejnīcām pilnu piekrasti.
Kompaktā Sanmarīno
Atceļā grēks būtu neiebraukt Sanmarīno – vecākajā, joprojām pastāvošajā republikā pasaulē, kas dibināta 301. gadā un ir trešā mazākā valsts Eiropā aiz Vatikāna un Monako. To no visām pusēm ieskauj Itālija. Republiku dibinājis kāds aizbēdzis mūrnieks Marīno ar savu draugu, rodot patvērumu no vajāšanas 800 metru augstajā Titāno kalnā, kur uzcēla baznīcu un kur pamazām viņiem piebiedrojās citi trūcīgi ļaudis. 1631. gadā pāvests atzina Sanmarīno neatkarību. Republika palika neitrāla abos pilsoņu karos, tomēr 1944. gadā angļu gaisa flote to bombardēja. Tagad Sanmarīno dzīvo ap 30 000 iedzīvotāju, lielākoties zemāk esošajos ciemos, bet pašā kalngalā, kur tūristi var tikt vienīgi ar funikuleru, atrodas valdības ēka un tipiska tūrisma zona ar skatu laukumiem, veikaliņu un kafejnīcu pārpilnām ieliņām, baziliku. Tautas pils ieeju, kas ir arī valdības māja, sargā uniformēti sargi, ar kuriem nekautrīgāki tūristi var arī nofotografēties. Šaurās ieliņas kalnā augšā un lejā pilnas ar veikaliņiem, kur preces gaumīgas par pieņemamām cenām. Lai gan Sanmarīno nav Eiropas Savienībā, līdz ar Itālijas pievienošanos eirozonai, kopš 2002. gada te ieviests eiro. Sanmarīno vienojusies par neliela skaita eiro monētu kalšanu ar savu simboliku. Palaimējās, iepērkoties kādā bodītē, atlikumā saņemt Sanmarīno 2 eiro monētu ar tās valdības ēku Palazzo Pubblico.
Boloņā – ne tikai mērce
Piestājam arī Ravennā, kur atdusas slavenais rakstnieks Dante, kas te pabeidza savu Dievišķo komēdiju. Dažādi agrīnās kristietības un romiešu laiku objekti te nav vienkopus, bet izkaisīti pa pilsētu, ko var apbraukāt ar speciālu tūristu autobusu. Mūsu pastaiga pa Ravennu 32 grādu karstumā beidzas pēc senā pilsētas mūra apskates un daļas vecpilsētas, līdz nolemjam, ka saprātīgāk būtu nopeldēties. Ūdens ir kā vannā, duļķains un silts, un cilvēku biezs kā siļķu mucā. Laiks ceļam uz Boloņu!
Visa Itālijas brauciena laikā jau bija tā pierasts pie Itālijas mazpilsētu un dabas ainavu šarma, ka pirmajā brīdī Boloņa nespēj savaldzināt. Tomēr soli pa solim atklājas arī tās patība. Platās kolonnu ietves, zem kurām var patverties ēnā, daudzveidīgās pasāžas, kas mijās ar šaurām ieliņām, vecākā universitāte Eiropā (dibināta 1158. gadā), skūteri, brīvdomīgie studenti, korintes centrālajā laukumā, veikalu skatlogi, divi torņi, no kuriem viens šķībs... Piesaista arī vairākas ēku, vārtu, logu, jumtu detaļas. Mani savaldzināja un uzkavēties aicināja 11. gadsimtā celt sākta un vēlāk pārbūvēta Boloņas katedrāle baroka stilā ar vairāku itāļu gleznotāju freskām. Trīs stundās esam izstaigājuši tikai daļu no pilsētas centra, un zinu, ka daudz kas paliek neredzēts un nesajusts, bet laiks mājup.
Un atkal Gardas ezers!
Nevaram neapstāties Gardas ezera krastā esošajā Lacizē. Kam ir vairāk laika, ieteiktu pabraukt līkumu uz rietumiem, uz sirmo Sirmioni, bet, spriežot pēc redzētā, ikviena pilsētiņa ezera krastā pakairinās estētikas kārpiņas. Aiz Lacizes biezā mūra vārtiem slēpjas dzīvelīgas ieliņas ar veikaliņiem, kafejnīcām, modernākām ēkām, kas mijas ar senajiem mūriem, palmām, ziediem, promenāde gar ezeru ar tajā peldošiem gulbjiem. Peldēt te gan nedrīkst, to izdarām pāris kilometru no pilsētas, – ūdens dzidrāks nekā dažviet no krāna, vēss un spirdzinošs. Pēc nepilniem 60 km skaistās ezera piekrastes ainas ar vietumis redzamām burulaivām beidzas, vēl tikai Itālijas kalni, vīnogulāji, pasta, un Ciao, bella Italia!