Tagadējā Igaunijas pilsēta Narva ir savu nepiepildīto iespēju katalogs: varēja kļūt par Krievijas impērijas galvaspilsētu, attīstīties par pasaules mēroga industrijas centru vai palikt par krāšņāko arhitektūras pērli Eiropas ziemeļaustrumos.
Grūti saņemties braucienam uz Narvu, ja brauciena mērķis ir tikai Narvas cietoksnis. Jā, tas neapšaubāmi ir jebkuram normālam tūristam ļoti pievilcīgs objekts. Tūristus ne mazākajā mērā neaizskar fakts, ka šis cietoksnis diemžēl ir pats sava kopija, ko īstais cietoksnis tika sagrauts 2. pasaules karā. Apmeklētājiem pilnīgi pietiek ar to, ko iespējams redzēt un sajust, kāpjot pa daudzus metrus biezājas pils sienās iemūrētajām kāpnēm no stāva uz stāvu un pakavējoties pils telpās, kuru izkārtojums un aprīkojums ļauj saprast, kā cilvēki ir spējuši simtiem gadu šo cietoksni sargāt un ik pa laikam nosargāt, spējuši izdzīvot un vienkārši dzīvot.
Kas ir kas
Līdzīgi kā Narvas pilsētas vietā tās apmeklētāji mēdz iedomāties tikai Narvas cietoksni, pats cietoksnis var izskatīties pēc piebūves cietokšņa tornim, no kura paveras skats nevis tikai uz Narvu, bet arī uz tās kaimiņvalsti Krieviju ar kaimiņpilsētu Ivangorodu. Tā Narvas cietoksnim liek pretī pati savu, ne mazāk iespaidīgu, kaut mazākā mērā kārtībā savestu cietoksni. Diemžēl viena cietokšņa pārvēršana par daiļu apskates vietu un otra cietokšņa pārvēršanās drupās nenozīmē draudzības veidošanos starp divām ģeopolitiskajām vienībām. Tās savā starpā karojušas, cik jaudājušas, bet ja nav jaudājušas karot, tad vismaz draudējušas ar karu un gatavojušas karu, kas neizbēgami sarīkots. Tagad, protams, ir miera laiks, kad netrūkst gājēju un braucēju uz tilta starp abiem cietokšņiem pāri Narvas upei. Tomēr neatmaksājas sagādāt atļauju tilta lietošanai tikai tādēļ, lai spertu savu kāju Ivangorodas cietoksnī un tālāk līdz Pečoru klosterim. Daudzi tagadējie Latvijas iedzīvotāji vēl varētu atcerēties klosteri kā galveno tūristu piesaistes punktu uz līnijas starp Latviju un Ļeņingradu padomju laikā pirms Narvas cietokšņa atjaunošanas. Tagad klostera vietā nācis cietoksnis ar torni, no kura palūkoties, kas vēl apmeklēšanas vērts atrodas tā apkaimē tajā Narvas upes krastā, kas pieder Igaunijai jeb Eiropas Savienībai. Paldies Narvas pašvaldībai par palīdzību, lai varētu aplūkot tās aizbildnībā esošos tūrisma objektus gan no torņa, gan no to iekšpuses.
Kur kas atrodas
Narva atrodas sava apriņķa, visas Igaunijas un visas ES galējā ziemeļaustrumu punktā. Narva ir lielākā pilsēta Austrumviru apriņķī (igauņu valodā IdaViru maakond, latviskojumā arī Ida – Virumā), bet ne apriņķa centrs. Šis statuss atdots Jehvi pilsētai kilometrus piecdesmit uz apriņķa ģeogrāfiskā centra pusi. Apriņķa forma ir greizs četrstūris, kam trīs malas ir ūdensmalas, kas tagad vienmēr tiek uzskatītas par mantu ar paaugstinātu vērtību. Šīs malas ir Peipusa ezera un Somu jūras līča krasti un Narvas upe, kas veido dabisku robežu starp Igauniju un Krieviju. Austrumviru apriņķis kā sauszeme ir izvirzījums uz Krievijas pusi. Tā sauszemes robeža ar pārējo Igauniju izskatās pēc Peipusa ezera rietumu krasta līnijas turpinājuma.
Pat no samērā netālās Latvijas raugoties, grūti pamanīt aiz vārda dēļ pazīstamās Narvas vēl arī Narvu – Jēsū kilometrus divpadsmit uz ziemeļiem, kur Narvas upe ietek Somu jūras līcī. Narva – Jēsū turienes mērogā ir tas pats, kas mums Jūrmala. Mēs teiksim, ka tie drīzāk varētu būt Saulkrasti ar vairākām apmešanās vietām, kas balsta savu pastāvēšanu uz SPA procedūru piedāvājumiem. Viena no tām ir pielāgojusi tagadējai cilvēku gaumei padomju laiku ēku un sanatorijas tradīcijas, divas citas sola padarīt jebkuru sievieti par Ēģiptes ķēniņieni Kleopatru, uz ko padomju sievietes nevarēja cerēt. Sievietes, vīrieši un bērni tiek laipni gaidīti arī baseinos ar dažādiem temperatūras, burbuļošanas un mākslīgo straumju režīmiem un tāpat visās iespējamās somu un slāvu, grieķu un turku, sāls un ziedu aromātu pirtīs.
Divi ceļi ved uz Narvu
Austrumviru apriņķa un Narvas attīstības plānotāji un uzņēmēji ļoti gribētu tādus viesus, kuri apriņķī uzkavējas pēc iespējas ilgāk. Proti, lai vakaros bauda un apmaksā SPA procedūras, bet pa dienu apjūsmo apriņķī atrodamās Igaunijas dabas un vēstures vērtības. Diez vai kāds apstrīdēs Narvas un tās cietokšņa pretenzijas uz goda vietu savā apriņķī, bet tā saimnieki ir gādājuši, lai būtu kur piestāt un uz ko pavērties arī tajos apmēram simt kilometros, kas jānobrauc apriņķa teritorijā pa sauszemes ceļu uz Narvu vai no tās.
Trasē Rīga – Valka – Tartu – Narva Austrumviru apriņķis sagaida braucējus ar izkārtni «Avinurmes dzīvesveida centrs», aiz kuras var iepazīties ar galdnieku darba rīkiem un prasmēm. Ja laika pietiekami, tad iespējams netraukties uzreiz uz Narvu, bet pagriezties uz Peipusa ezeru, kur pludmale un dabas taka tiek piedāvāta Kauksi ciemā. Pa lielāku loku uz Narvu ved ceļš garām Pihtitsas Dievmātes aizmigšanas sieviešu klosterim, kura iemītnieces drīkst pa dienu apciemot. Tālāk jau seko Jehvi pilsēta, kur tradicionāli tūrisma objekti ir vairākas baznīcas un vienkārši atpūtas un ēdināšanas vietas.
Jehvi ir ceļu krustpunkts, kurā jānonāk arī tad, ja atskaites punkts ceļam uz Narvu ir Tallina. Šā ceļa ieiešanu Austrumviru apriņķī iezīmē Kertsialuses apmeklētāju centrs ar visai vienkāršu, bet varbūt tieši tāpēc pievilcīgu piedāvājumu: izsalkušie lai paēd, sagurušie lai apmetas visu mājā. Kad spēki apgūti, iespējams palūkoties uz vienu un uz otru malu ceļam uz Narvu, kur tādi objekti kā Purtses cietoksnis, Liganuses Jāņa Kristītāja baznīca, Ontikas stāvkrasts ar 32 augsto Valastes ūdenskritumu, Kohtla – Jarve ar degakmens muzeju un tālāk Sillamē ar Staļina laika arhitektūras pieminekļiem, kas atjaunoti to spožumā un godībā.
Kāpēc pilsētu iznīcināja?
Diemžēl visa Narva ir Staļina un vēlāko laiku arhitektūras piemineklis jeb pati arhitektūra, kas šobrīd nekādu interesi neizraisa. Pietiek ar to, ka kādreiz stādīti un tagad salapojuši koki, kas šo arhitektūru ieskauj un aizsedz. No Narvas vecpilsētas pāri palikušas pāris ēkas, no kurām viena ir bijušais rātsnams ar šobrīd minimālu izmantojumu un otra – bijusī noliktava, kur tagad gleznu galerija ar vēl citiem eksponātiem, kas ļauj dzīvot līdzi notikumiem Pēterburgā – tajā 18. gadsimta galvaspilsētā, kurai Narva bija piepilsēta.
Esošajai Narvai paralēla pilsēta mīt divos maketos Narvas pilī un rātsnamā, kur pilsētas vēstures entuziasti atjaunojuši pilsētas ēkas kaut no kartona. Ēkas tika iznīcinātas 1944. gada rudenī cīņā starp vācu un padomju karaspēku. Vācieši bija iedomājušies izveidot praktiski nepārvaramu aizsardzības līniju gar ūdensmalu no Narvas upes ietekas jūrā līdz tās iztekai no Peipusa ezera, tālāk uz dienvidiem gar Peipusa ezeru, vēl tālāk pa Pleskavas ezeru un Veļikajas upi. Šāda līnija stiepās simtiem km garumā un 25 km dziļumā. Padomju armijas komandieri bija iedomājušies pretējo – parādīt, ka nepārvarama aizsardzība ir pārvarama tieši visvairāk nocietinātajās vietās, kāda dabiski bija arī Narvas pilsēta. Zināms jau, kurš nodoms uzvarēja, bet tik un tā nav saprotams, kāpēc padomju pusei vajadzēja vispirms iekrist vācu demonstratīvi izveidotajās lamatās un tad izrauties no tām ne jau tikai ar Narvas vecpilsētas pilnīgu iznīcināšanu, bet arī ar nepilnu pusmiljonu nogalinātu vai ievainotu karavīru. Vieglāk saprast vāciešus, kuru pusē nogalināto un ievainoto kopskaits tiek rēķināts līdz 70 tūkstošiem. Visus divdesmit tūkstošus Narvas un tās tuvākās apkārtnes iedzīvotāju vācieši bija piespiedu kārtā aizvākuši, tāpēc tieši no kaujām viņi necieta, toties nākamie okupanti viņiem atgriezties vecajās dzīves vietās neļāva. Narva kļuva pa tādu Igaunijas PSR sastāvdaļu, kur igauņu bija mazāk par desmito daļu, par ko igauņiem tika vairākos piegājienos atgādināts.
Būtu par daudz balstīt Narvas likteni uz patiešām noslēgtas vienošanās starp padomju diktatoru Staļinu un vācu diktatoru Hitleru, bet kaut kādi saskares punkti viņu domu un darbošanās gaitā tomēr bija. Narvas aizstāvēšana un ieņemšana bija kā radītas, lai Staļins varētu pārbīdīt Igaunijas robežu atpakaļ uz rietumiem vismaz līdz Narvas upei, likvidējot igauņu 1920. gadā iegūto placdarmu upes pretējā krastā.
Gadsimti griežas uz vietas
Narva kopš 1223. gada ir bijusi vieta, kur Eiropas ķīlis atsitas pret slāvu akmeni vai otrādi. Pirmie eiropieši tur bija dāņi, kas noturēja līniju gar Somu jūras līci pusotru gadsimtu. Kopš 1347. gada dāņus nomainīja pamatā no vāciešiem komplektētais Livonijas ordenis. 1558. gadā vāciešus uz rietumiem atspieda krievi, 1581. gadā Eiropas varu līdz Narvas upei un uz brīdi pat aiz tās atjaunoja zviedri. Krievijas cars Pēteris I ar uzbrukumu Narvai sāka Ziemeļu karu. Pirmo aplenkumu 1700. gadā zviedri atsita, tomēr tā izrādījās tikai, kā tagad pieņemts teikt, komunikācijas kļūda. Proti, nevarēja taču ne ar krieviem, ne ar zviedriem nekādas grandiozas izmaiņas notikt līdz 1704. gada 9. augustam, kad Pētera I karaspēks ieņēma Narvu kā nieku un devās iekšā Vidzemē, nopietnu pretošanos tā arī nesastopot ne pie tālākajiem cietokšņiem, ne tad, kad karojošās puses mēģināja vismaz imitēt kaujas uz lauka. No tā Narvas entuziastiem atkal sāpīgs stāsts, ka tikai kaut kādu nejēdzību dēļ Narva nekļuva par Krievijas impērijas galvaspilsētu Sanktpēterburgas vietā. Pēterim I nebūtu bijis vajadzības celt jaunu pilsētu turpat pie Somu līča, ja 1700. gadā viņš būtu ieguvis jau gatavu pilsētu, kurā viņam paticis un kurā viņš iespējami bieži un ilgi uzkavējies pēc tam, kad bija to iekarojis.
Eiropa, atsaucies un piedalies!
Varens būvapjoms Narvā ir Krenholmas manufaktūras ēkas, kas nekādi neiekļaujas tajā mērogā, kādā tagad saimnieko ne tikai Narva, bet visa Igaunija. Šīs būves savām acīm neredzējušiem varētu lūgt iedomāties, kas būtu tad, ja vislielāko bijušā VEF korpusu pavairotu piecos, sešos vai septiņos eksemplāros un tad noliktu tos vienu aiz otra. Ēkas celtas 19. gadsimtā un lietotas atbilstoši savam sākotnējam mērķim līdz 2008. gadam, kad bankas un patērētāji vairs nespēja finansēt tik lepnas izdarības kā ražošanu Eiropā. Kā zināms, pasaules krīze piespieda iztikt ar lētākiem Ķīnā vai kaut kur citur Tālajos Austrumos taisītiem izstrādājumiem. Tekstiluzņēmumu grupas pārvaldīšanu līdz krīzei bija uzņēmušies zviedri, kas tagad kopā ar Igaunijas robežsargiem pasargā ēkas no izdemolēšanas. Proti, cauri uzņēmuma teritorijai tekošā Narvas upe tagad sadala uzņēmuma teritoriju pa divām dažādām valstīm, tāpēc šī teritorija pelna īpašu pieskatīšanu; metāla zagļi vai atkritumu izgāzēji uzņēmuma teritorijā iekšā netiek. Ar to vien nepietiek 19./20. gadsimta lielrūpniecības pieminekļa pastāvēšanai bezgalīgu ilgu laiku, bet varbūt tomēr notiek brīnums un ES kopā ar NATO un visiem labas gribas cilvēkiem pasaulē atrod ideju un naudu, kas padarītu ēkas izmantojamas arī 21. gadsimtā.