TŪRISMS: Viesoties Sudetijā ir stilīgi

Čehi uzdrošinās nodauzīt apmetumu un nokasīt krāsu kārtas, aiz kurām Čehijas pilsētā Liberecā atklājas Austroungārijas lielrūpniecības centrs Reihenberga.

Čehi uzdrošinās vārda tiešajā nozīmē apspēlēt baigākās rindiņas no savas senās un nebūt ne senās vēstures. Iepazīšanās ar tagadējo Liberecas apgabalu pie Čehijas robežas ar Vāciju un Poliju sākās par izlaides centru pārveidojamā Detenices pilsētiņā, kur reklāmas plakāti aicina iegriezties tieši sestdienās, jo no pulksten 10 līdz 17 esot atvērta elles filiāle (Detenicke peklo). Lai bez asām izjūtām nepaliktu arī visi citi Detenices apmeklētāji, vismaz bērnus šīs pilsētiņas atjaunotajā pilī baida spoks un turpat blakus atvērtā alus kroga apmeklētājas tiek laipni palūgtas iejusties spīdzināmas raganas lomā; jau pie kroga ieejas šūpojas pakārta cilvēka atliekas, zem tām galvaskausu kaudzīte. Ja tālāk ceļš ved uz Kaulu pili (Cost castle), tur pie vārtiem bende rāda asiņainu cirvi un aicina iepazīties ar spīdzināšanas rīku un instrukciju kolekciju. Šādu rīku ekspozīcijas iekārtotas arī Čehijas galvaspilsētā Prāgā. Turpat reklāmas plakāti vasaras sākumā aicināja nepalaist garām Nacionālā (Narodni) muzeja veltījumu nāvei (smrt).

Māksla Čehijā drīkst visu

Ja nu esam nonākuši Prāgā, pašausmināsimies arī vietās, kur Prāgā izstādīti mākslinieka Dāvida Černija (1967) veidojumi. Lūk, kā divi pliki vara vīri vecpilsētā līdzās Prāgā dzimušā, pasaulslavenā briesmu stāstu autora Franca Kafkas (1883–1924) muzejam čurā, kas jau pats par sevi būtu ne kurā katrā valstī un pilsētā eksponējama nodarbe, bet čurā viņi baseinā, kura forma ir nepārprotama tagadējās Čehijas kontūra. Ja čehi visu to akceptē, tad rezumēsim šeit iepriekš un tālāk stāstīto ar tiem pašiem vārdiem, ar kādiem 2009. gadā toreizējais Čehijas premjera vietnieks Aleksandrs Vondra attaisnojis citu D. Černija skulptūru grupu Entropa, kas sākotnēji tika pieteikta par Čehijas veltījumu Eiropai sakarā ar to, ka Čehija pārņēma ES prezidējošās valsts tiesības. Katra ES dalībvalsts šajā D. Černija veidojumā varēja atrast sev veltītu karikatūrisku fragmentu un apvainoties, ko vairākas valstis nostiprināja ar diplomātiskiem vēstījumiem. Čehijas atbilde A. Vondras izpildījumā tad bija šāda: «Tas ir mākslas darbs, nekas cits. Ja Eiropa nav pietiekami stipra, lai uz to skatītos, tā būtu traģēdija.»

Vācieši bija un izbija

Libereca kā briesmu stāstu objekts ir Reihenberga – galvenā pilsēta Sudetijas apgabalā, kurā līdz 1946./1947. gadam dzīvoja trīs miljoni vāciešu. Pēc Otrā pasaules kara čehi ieguva tiesības viņus visus deportēt uz Vāciju vai Austriju, vai vienalga uz kurieni, vai uz nekurieni. Dažos Sudetijas vāciešu uzturētos interneta avotos par nekurienē nonākušo vāciešu skaitu nosaukti 270 tūkstoši cilvēku. Ja kāds to vēl nav sapratis, čehiem tiek pārmesta šo cilvēku nogalināšana. Čehi neliedzas par nogalināšanu vispār, tikai atzīst desmit reižu mazāku nogalināto skaitu. Tas jau ir kompromisa variants, jo sākotnēji čehi noliedza praktiski visu 1945. gadā un mazliet vēlāk pret vāciešiem sastrādāto. Vēlāk čehi bija spiesti piekāpties, vairākos paņēmienos slēdzot izlīguma dokumentus ar Vācijas Federatīvo Republiku. Pirmajā piegājienā Čehoslovākija vienojās ar VFR kā ar vienu no sadalītās Vācijas daļām, otrajā – Čehija ar to pašu VFR pēc nosaukuma, toties ar jaunām valsts robežām, kas sniedzas līdz Sudetijai. Apmaiņā pret čehu atzīšanos vāciešu kaušanā arī vācieši atzina savu vainu pret čehiem. Otrā pasaules kara finālā čehi bija tik ļoti iejutušies kara uzvarētāju lomā, ka tāpat paspējuši ieriebt kara zaudētāju pusē novietotajām Austrijai un Ungārijai.

Viens no risinājumiem pasaules karā vai divos karos sastrādāto savstarpējo pārestību izlīdzināšanai ir solījumi par mieru un drošību tagad un turpmāk. Valstis ir apmainījušas ar solījumiem respektēt tagadējās savas un citu valstu robežas. Šādas deklarācijas tika parakstītas 1975. gadā Helsinkos un tālāk ar iespējami daudzu Eiropas valstu iestāšanos Eiropas Savienībā. Čehija 2004. gadā pievienojās šai savienībai pēc tielēšanās par garantijām, ka ne vācieši, ne kādi citi neizmantos šo gadījumu, lai sāktu prasīt materiālas un vispār jebkādas kompensācijas par Sudetijā zaudētajiem īpašumiem un cilvēku dzīvībām. Piecus gadus vēlāk tas pats atkārtojās, kaulējoties par ES tagadējās kārtības jeb Lisabonas līguma noteikumiem. Tagad uz papīra viss it kā būtu sarakstīts un valstu vadītāju līmenī parakstīts pēc čehu prāta, ja tikai tagadējo karošanu ap Doņecku neuzskata par brīdinājumu pārāk neticēt tam, kas uz papīra rakstīts. Čehu spēlītes ap nāvi var saprast tā, ka viņi nekam pārāk netic un ir gatavi X stundai.

Izmantosim šo vasaru

Minējumi par robežu maiņas iespējamību ir viens no motīviem izmantot tagadējo brīdi, lai palūkotos uz to, uz ko varbūt nebūs iespējams palūkoties vēlāk. Aktuālā situācija noteikti nav tāda, par kādu pēc katastrofas priekšnojautās veikta ceļojuma pa Sudetiju žurnāla Atpūta 1938. gada 1. jūlija numurā atskaitījās Irēna Pērle: «Greznās villas un hoteļi tukši.» Savu vēstījumu autore pabeidza, citējot kādas vācu zemnieces vārdus: «Pie mums vēl nav beidzies 1914. gada karš.» Proti, karā bija brīdis, kad Sudetija izrādījās no Austrijas pilnīgi nošķirts it kā Austrijas vāciešu, bet varbūt vienkārši vāciešu apdzīvots apgabals. Savu patstāvību tas pasludināja tieši tajā pašā laikā, kad Latvijā to izdarīja Tautas padome, no kā sava pastāvēšanas laika skaitīšanu sākusi Latvijas Republika. Drīz pēc tam 1918. gada pēdējās dienās abām valdībām nācās mukt. Tautas padomi (Kārli Ulmani) no Rīgas aiztrieca komunisti un Sudetijas vāciešu valdību no Reihenbergas – čehi. Pēc tam mēneši, gadi un gadu desmiti šķīra nākamos notikumus, kuros gan te, gan tur uzvarētāji vēl vairākkārt mainījās vietām ar zaudētājiem. Būtu pārdrošība iedomāties, ka tā tas nenotiks arī turpmāk.

Vēstures ritējums nebeigsies

Kā zināms, 1914. gada Eiropas katastrofa ļāva rasties Čehoslovākijai, kas sāka kā karu zaudējušās Austroungārijas sastāvdaļa, bet pabeidza starp uzvarētājām. Bezgalīgu pateicību par šo kūleni čehi velta valsts pirmajam prezidentam Tomāšam Garikam Masarikam (1850–1937, amatā 1918–1935), kura māceklim un pēctecim Edvardam Benešam (1884–1948, amatā 1935–1948) izdevās vai gandrīz izdevās līdzīgu triku atkārtot pēc nākamā kara. Par to šo abu vīru vārdi gozējas Liberecas centrā, kur E. Beneša vārdā nosaukts pilsētas centrālais laukums, T. G. Masarika vārdā – garākā iela. Arī par šo aktuālo faktu čehi izpelnījušies «fui» no Sudetijas izcelsmes vāciešu niknākajiem pārstāvjiem. Proti, vāciešu deportācijas it kā likumību noteica tā sauktie «Beneša dekrēti». Kad tie bija izpildīti, Padomju Savienības sakūdītie čehu komunisti pašu E. Benešu novāca, bet viņa paveikto savāca arī šā vārda tiešā nozīmē, kā, piemēram, Liberecas apkaimē atrodamo Suhrovas pili ar visu tur esošo gleznu kolekciju. Tās īpašnieki bija no Francijas 19. gadsimtā atbēguši aristokrāti, kuri atbilstoši Beneša dekrētiem aizdzīti it kā par sadarbošanos ar vāciešiem. Komunistu režīms tā ticis pie šauram lokam domāta reprezentācijas objekta, bet kopš pagājušā gadsimta 90. gadiem tas pārkārtots publiski pieejama muzeja darbībai. Šeit jau minētās Detenices pili un Kaulu pili komunisti gan mazliet vēlāk atņēmuši to īpašniekiem pēc šķiriskiem, nevis nacionāliem apsvērumiem. Tagad abas pilis denacionalizētas, savestas kārtībā un tiek piedāvātas gan kā materiāls vēstures izzināšanai, gan kā greznums kāzu un citu godību prestiža celšanai, gan kā dažnedažādām filmām piemērotas dekorācijas. Notikumi dzīvē dažkārt mēdz pārspēt filmu autoru fantāziju.

UZZIŅAI

• Tagad Čehijas apgabala centra pilsēta Libereca atrodas 100 km no savas valsts galvaspilsētas Prāgas un 220 km no Vācijas galvaspilsētas Berlīnes.
• Līdz 1. pasaules kara beigām Libereca bija Austroungārijas ziemeļrietumu nomales pilsēta Reihenberga 340 km attālumā no savas galvaspilsētas Vīnes.
• Reihenberga bija nozīmīgākā pilsēta Sudetijā – vienā no Eiropas 19. gadsimta industrializācijas centriem.
• Libereca par čehu pilsētu tika padarīta, drīz pēc 1945. gada padzenot no Sudetijas praktiski visus vāciešus.
• Liberecas virzienā no Latvijas iet airBaltic avioreiss uz Prāgu un Ecolines autobusa maršruts uz Polijas pilsētu Vroclavu, no kuras līdz Liberecai vēl atliek 180 km.