Stereotipi par Gruziju liek domāt, ka vīrieši tur dzer vīnu, karstasinīgi dejo un, piedienīgi izsakoties, pievērš uzmanību sievietēm. Protams, ne savējām. Ir laiks šos priekšstatus lauzt. Arī Rīgā ir parādījušās reklāmas, kurās aktīvi aicina doties uz Gruziju. Atpūsties.
Šis ir stāsts par sajūtām, lai uz šo zemi paraudzītos citādāk, nevis tikai iepazītu no glancētos ceļvežos sastādītiem maršrutiem. Kaut arī skan banāli, bet Gruzijā nevar neiemīlēties. Tieši to viņi, gruzīni, vēlas panākt – lai mēs iemīlamies un atgriežamies. Un mēs sakām: «Jā! Gamardžoba, Gruzija!» Esi sveika, Gruzija!
Pirmais iespaids
Mazliet apgrūtinoši ir tas, ka ielidošana un aizlidošana notiek naktī. Lai gan, ja apdomājas, ielidošanai Tbilisi diennakts tumšākajā daļā ir savi plusi. Gruzijas galvaspilsēta naktī ir pārpasaulīgi skaista. Dievnami izgaismoti, televīzijas tornis un panorāmas rats mirdz, interesantākās ēkas ir saskatāmas no liela attāluma. Paradīze acīm. Ir jāatzīst, ka Tbilisi naktī atgādina gaumīgu skaistuli.
Gruzīni neslēpj, ka viņiem pašlaik ir trīs prioritātes: armija, policija un tūrisms. Tūristi atved naudu, lai valsts varētu attīstīties. Patīkami, ka tūristi ir ne tikai vistiņa, kas dēj zelta oliņas, bet arī jauki cilvēki, ar kuriem gruzīniem gribas aprunāties, sadzert vīnu un apskauties, jo viņi tādi ir – vēsajiem baltiešiem biedējoši sirsnīgi. Atliek tikai ļauties.
Dienas gaismā Tbilisi ir ne mazāk skaista un iespaidīga. Dīvainas formas ēkas rada jautājumus, bet ir arī atbildes. Kāda ēka atgādina sēni. Vietējie tā arī to dēvē. Tas ir Iekšlietu ministrijas nams. Gruzijā visas ar iekšlietām saistītās ēkas ir caurspīdīgas (stiklotas) un dīvainas formas būves. Tām jāsimbolizē darbinieku caurspīdīgums un godīgums. Tad nu arhitekti cenšas, lai viss spīdētu cauri. Pat Miera tilts Tbilisi atgādina stikla ceļu. Dienā tas ļauj izbaudīt gaismas saspēles ūdenī, naktī – sajūtas kā Šeherezādes pasakās.
Visticamāk, tūristi (ja vien nebrauksiet uz savu galvu) tiks vesti pa visai universālu maršrutu. Šajā reizē piestāsim dažās vietās. Visu tik un tā nepārstāstīt.
Tbilisi valdzinājums
Tātad Tbilisi. Vecpilsēta ir jāredz, jo ļauj sajust pilsētas garšu. Ieliņu līkumos ir ieslēpušās itin omulīgas un interesantas vietiņas. Grāmatu tirdziņš, piemēram. Kafejnīcas, krodziņi. Ēkas ar balkoniņiem, kas nedaudz atgādina Maltas klačotavas. Tā tur dēvē balkonus, uz kuriem sēž cienīgas matronas un aprunā(jas). Kopā ar gidu Tbilisi bez steigas var apgūt dienas laikā. To, kas interesants, izstāstīs un parādīs – Tbilisi kā vienas no Zīda ceļa pilsētām arhitektūra ir raiba. Diemžēl arī Tbilisi maksā par kļūdām. Ja kādreiz pilsētā ēkas tika būvētas tā, lai iedzīvotāji redzētu kalnus, tad tagad modernā arhitektūra ir ietūcīta pēc principa – tā vajag!
Pietura – panteons
Vajag palūgt, lai vietējie parāda ceļu uz funikulieri. Ar vagoniņu pa sliedēm stāvā kalnā augšā, pa ceļam piestājot panteonā – slavenu kultūras, sabiedrisko un politisko darboņu apbedījumu vietā. Dzejnieki, aktieri, mākslinieki, arī Staļina māte un Gruzijas pirmais prezidents Zviads Gamsahurdia – viņi visi atdusas vienuviet. Gide Aleksa stāsta, ka Gamsahurdias pīšļi esot ceļojuši no vienas apbedījuma vietas uz citu septiņas reizes. Toties par bijušo valsts prezidentu Mihailu Saakašvili jo īpaši jaunajai paaudzei ir viedoklis. Viņu familiāri uzrunā par Mišu, bez pietātes rāda pompozo prezidenta pili un citas būves, atceras, ka Miša no Pirosmani muzeja esot uz laiku aizņēmies gleznas augstu viesu sagaidīšanai, kuras muzejā nav atgriezušās. Tiekam aizvesti uz vietu, kur Mišam paticis atpūsties un paēst. Tiesa, ārpus Tbilisi. Ar sargu, šlagbaumu un iepriekš pieteiktu vizīti. Panteonā ir arī dievnams un pazemes avotiņš, kuru vietējie iedzīvotāji dēvē par svētu. Ūdeni var droši padzerties, jo, visticamāk, pēc garajiem pārgājieniem slāps. Ja gadās panteonā nokļūt laikā, kad dievnamā gruzīnu vīri dzied, sajūta ir tāda, ka garu uzrauj debesīs.
Mazliet arī no sētas puses
Bez gida būs grūti atrast Tbilisi tirgu. Jābrauc ar metro. Tur jau tas ir – Eiropas prasību neizkropļots vietējais kolorīts. Nekādu ledusskapju, nekādu saldējamo vitrīnu. Nekādu sanitāri higiēnisko prasību. Zivis guļ uz šķībi, greizi sanaglotiem galdiem, no garšvielu kalniem tiek pagrābts vai nu ar lielo, vai mazo glāzi. Iztiek bez svariem. Lielā glāze maksā divus larus, mazā – vienu. Mūsu naudā smieklīgas cenas – divi lari sanāktu stipri nepilns eiro. Nopirkt var visu. Arī pašdarinātu alkoholu – vīnu un čaču. Medu. Augļus. Sieru. Pat saimniecībā noderīgas lietas. Ceļabiedre Kristina no Lietuvas meklē slotu. Un atrod! Visjautrāk ir tad, kad viņa ar slotu pie rokas dodas uz lidmašīnas biznesa klasi.
Pašā Tbilisi centrā pie tā dēvētā sausā tilta (jo tas ved pāri ielai, nevis upei) ir krāmu tirdziņš. Parka viducī ir ieviesušies mākslinieki – vietējā Monmartra. Toties tam apkārt apvijies gruntīgs utenis. Visi pārdod visu. Lielākoties izbijušo godību. Izstaigājot krāmu tirdziņu, iepazīstos ar gruzīnu ģimeni, kura izpārdod sievas pūru – rotaslietas, galda piederumus, servīzes. Viss ir sasodīti skaists un sasodīti lēts. Runājam par Rīgu, kur viņi ir bijuši (kad vēl bija nauda), par pašreizējo situāciju Gruzijā. Ģimenei vajag naudu, lai uzturētu bērnus, bet viņi pārāk nesūkstās. Jāiztiek, kā ir. «Atbrauc rudenī atkal, vislabāk augustā,» gruzīniete piekodina vairākas reizes. Vēlāk šīs sajūtas man Rīgā pietrūkst – ka esmu savējā gandrīz katram sastaptajam cilvēkam. Ikviens tevi var uzrunāt, piedāvāt iedzert mājas vīnu, un tu pēkšņi pazaudē savu baltietes atturību. Un piekrīti šai avantūrai – parka mauriņā baudi vīnu, uzsauc tostus un klausies, kā Georgijs (diplomēts filologs, tagad – gids un šoferis vienā personā) runā savu dzeju par mīlestību. Kad lūdzam gidei pārtulkot, viņa saķer galvu, smejas un atsakās vārds vārdā šo tekstu pārcelt. Latvijas drūmie cilvēki ir noglabāti atmiņu failos. Sirsnība Gruzijā pludo aumaļām.
Depresiju nepazīst
Nav sajūtas, ka Tbilisi slīgtu depresijā. Gruzīni neslēpj, ka pēc 2008. gada kara viņiem atkopties palīdzēja Vācijas nauda. Tagad valstī kara pēdas pamanīs tikai zinātājs. Piemēram, par to liecina bēgļu ciemats mūsu maršrutā – glītas baltas mājiņas ar sarkaniem jumtiem. Lai cilvēkiem (arī tiem, kuri Gruziju, iespējams, ne pārāk mīl) nebūtu jādzīvo necilvēcīgos apstākļos. Toties šāviņu noslaucītie vīnogu lauki atkal zaļo. Vidējā alga esot 250 eiro. Maksa par dzīvokli mēnesī – par kādu simtiņu lielāka nekā vidējā alga. Gruzīnu ģimenē viens pelna komunālajiem maksājumiem, otrs – iztikšanai. Gruzīniem ir svarīga laba izglītība. Topā ir Igaunija. Tur uz katra stūra varot sastapt pa Gruzijas studentiņam.
Aiz galvaspilsētas robežām ekonomiskā depresija ir izteiktāka, bet cilvēki ķepurojas. Ne velti viņi izdzīvoja arī 90. gados, kad bads bijis tik nežēlīgs, ka nācies izkaut gandrīz visas slavenās Gruzijas govis. Senajā cietokšņa pilsētā Signagi vakariņojam privātā restorānā. Tipisks lauku variants, un saimniece stāsta, ka jau septiņus gadus uztur savu restorānu, maksā telpu nomu, visu izaudzē saviem spēkiem, bet veikalā nopērk tikai miltus, sāli un laikam cukuru. Pelņa? Nekāda dižā. Toties ir darbs un kaut nedaudz naudas. Ar to, ko nopelna, viņa palīdz pieciem mazbērniem. Signagi darbs esot ne vairāk kā 50 cilvēkiem no visiem 2000 iedzīvotājiem, viņa saka. Tiem, kuri strādā pašvaldības iestādēs. Pārējie iztiek, kā prazdami. Šī ir pilsētiņa, kurā dzimtsarakstu nodaļa strādā visu diennakti, un ārvalstniekiem nav dižu problēmu Gruzijā apprecēties. Ne tikai šajā Gruzijas Lasvegasā, bet kopumā. Kāds pāris ieradies no Ukrainas, jo vēlējušies kāzas dzert tieši Gruzijā.
Interesanti, ka jaunlaulātie joprojām dodas uz Staļina muzeju, kur pagalmā novietots vadoņa ceļojumu vagons, traušas uz tā kāpnītēm un fotografējas. Starp citu, Staļina piemineklis esot saglabāts tikai pie muzeja, citviet valstī visi Josifa Visarionoviča krūšutēli un lielākie monumenti ir aizvākti.
Gastrobaudas – kā nu bez tām!
Vēl tikai nedaudz par ēšanu un dzeršanu. Sāksim ar bīstamāko – čaču. Tas ir stiprs alkoholisks dzēriens – var sasniegt ap 75 grādus. Mājās čaču gatavo, izmantojot vīnogu kauliņus un miziņas, tāpēc tajā ir vairāk tanīnu nekā rūpnieciski ražotajā. Nu jau jāsludina kā Pēterim Apinim, bet – čača jādzer prātīgi! Ja organisms sāk signalizēt, ka čačas baudīšanai gaidāmas nepatīkamas sekas, tad nonstopā jāizdzer divi litri boržomi vai jāapēd nezināms daudzums skābeņu stiebru (nevis mīkstuma). Pasakiet, kurš gan tādā stāvoklī spēs lupināt skābenes?
Katrā krodziņā esot sava alus darītava, bet miestiņš paredzēts tikai vietējam tirgum. Tāpēc ārpus valsts par Gruzijas alu nav zināms tikpat kā nekas. Viņi paši tumšo alu nedzer, labāk patīkot gaišais. Bet alus ir tiešām gards. Un lēts, vērtējot pēc restorānu cenām. Kauss maksā aptuveni 1,50 eiro. Hinkaļi esot jāēd ar alu, bet tos neliek uz galda kopā ar citu ēdienu. Gruzīni rauc degunus un saka – īsteni izcilus hinkaļus var baudīt tikai Mchetā. Tie jāēd ar pirkstiem, pieturot aiz astītes. Ar baudu jāietecina mutē buljoniņš, un tad var apēst visu lielo mīklā ietērpto pelmeni. Astīte gan jāatstāj uz šķīvja.
Vīns – galvenokārt pussaldais. Sausos vīnus Gruzijā ieviesa tikai 19. gadsimtā. Katrs sevi cienošs gruzīns audzē vīnogas un gatavo vīnu pats. Arī veģetārietim Gruzijā ir ko baudīt. Baklažānus vien gruzīni prot sagatavot tik dažādos veidos un tik interesanti, ka mēli var norīt. Par hačapuri pat nerunāšu – tas ir lielisks un katrai saimniecei atšķirīgs. Vēl tikai piezīme par sieru. Gruzīniem tas ir vai nu ellīgi sāļš, vai skābens. Gaumes lieta, protams. Tāpat kā deserts čurčela. To pārdod uz katra stūra, bet ne visiem šis no vīnogu sulas, miltiem un riekstiem gatavotais našķis iegaršosies uzreiz.