CEĻOJUMS: Mikronāciju utopiskās idejas un realitāte
 
Nimis torņu augstākais punkts ir 15 metru virs jūras līmeņa ©Kristīne Klauze

Dumpošanās pret pastāvošo kārtību, traku ieceru īstenošana un tūristu piesaiste – tādi visbiežāk ir mikronāciju izveides iemesli. Mikronācijas pasludina savu neatkarību no esošām valstīm, taču citi parasti tās neatzīst. Viena brauciena laikā izdevās apmeklēt divas šādas mikronācijas – slaveno hipiju un zālītes pīpētāju pulcēšanās vietu Kristiāniju Dānijā un mazāk zināmo Ladoniju Zviedrijā, ko nodibinājis skandalozais latviešu izcelsmes zviedru karikatūrists Lāšs Vilks (Lars Vilks).

Vilka radītā Ladonija – tiesvedības rezultāts

Mikronācijas Ladonija (Ladonia) izveides vēsture ir tikpat pompoza kā tās dibinātājs – latviešu izcelsmes zviedru mākslinieks, karikatūrists Lāšs Vilks, kas savulaik uzzīmēja skandalozo karikatūru, kurā attēlots suns ar Muhameda galvu. Par šādu pravieša zaimošanu teroristu grupējums Al Qaeda par Vilka galvu piesolīja ievērojamu naudas summu. Lai arī karikatūra uzzīmēta jau pirms astoņiem gadiem, tomēr musulmaņi to Vilkam joprojām nav piedevuši. Šā gada februārī Dānijas galvaspilsētā Kopenhāgenā notika uzbrukums kafejnīcai, kurā notika mākslai, zaimošanai un vārda brīvībai veltīts pasākums. Uzbrukumā ievainoti trīs policisti, kā arī nošauts viens dānis. Policija ir pārliecināta, ka uzbrukuma mērķis bija tieši Vilks, kurš piedalījās šajā pasākumā.

Lāšs Vilks ir dzimis Zviedrijas pilsētā Helsingborgā. Viņa vectēvs ir tīrs latvietis, bet tēvs puslatvietis, kurš Zviedrijā ieradies kā kara bēglis.

Nelikumīgi būvējas

1980. gadā apmēram 30 kilometru attālumā no dzimtās pilsētas Helsingborgas Vilks kādā akmeņainā jūras krastā sadomājis izpaust savas mākslinieciskās idejas un sācis būvēt milzu torni, ko nodēvējis vārdā Nimis, kas tulkojumā nozīmē – pārmēru. Tornis tapis no kopumā 75 tonnām koka sprunguļu, kas pamatā izskaloti un jūras. Savdabīgo instalāciju Vilks būvējis grūti aizsniedzamā nostūrī – Kullabergas dabas rezervāta teritorijā, kas atrodas uz pussalas Zviedrijas dienvidos. Nomaļā vieta nav izvēlēta nejauši – skulptūra būvēta bez attiecīgiem saskaņojumiem, tātad bez atļaujas, un bija svarīgi, lai to pēc iespējas ilgāk neatklāj. Tā arī bijis – torni vietējās varas pārstāvji atklāja tikai pēc diviem gadiem.

Vēlāk Vilks turpat uzbūvējis otru, cietokšņa tipa veidojumu no akmens materiāla, ko nosauca par Arx. Šie abi objekti tad nu ir Ladonijas pilsēta.

Nebeidzamās tiesvedības

Tā kā dabas rezervātā patvaļīgi būvdarbi ir aizliegti, vietējā vara pēc Nimis atklāšanas uzsāka tiesvedību, lai panāktu torņa nojaukšanu. 1983. gadā apgabaltiesa pasludināja Vilku par vainīgu, taču skulptūru Nimis no Vilka nopirka kāds Džozefs Beviss, un apelācijas tiesa Vilku attaisnoja. Kamēr tiesvedības vēl turpinājās, 1991. gadā Vilks paralēli sāka veidot akmens skulptūru Arx, kas drīz vien kļuva zināms arī policijai. Atkal sākās jaunas tiesvedības, kas nu jau saistītas arī ar Arx.

Lai tiktu vaļā no atbildības un mūžīgās tiesvedības, tika nolemts nodibināt neatkarīgu valsti ar visai latvisko nosaukumu Ladonija. Viltīgais plāns tika īstenots 1996. gada 2. jūnijā ar šādu domu: tā kā Zviedrijas valsts iestādes nepārvalda Ladonijas teritoriju, tad attiecīgi nevar notikt arī tiesvedības, jo Ladonijas teritorija ar visiem torņiem atrodas ārpus Zviedrijas jurisdikcijas.

Tas gan īpaši nepalīdzēja, un vietējā pašvaldība – Skones lēņa administrācija – 1998. gadā jau otro reizi ierosināja tiesvedību, pieprasot lai abas skulptūras tiktu demontētas. 1999. gadā tapa vēl viena akmens konstrukcija Omfalos, taču attiecībā uz šo būvi pašvaldībai tomēr izdevās panākt, lai to novāc.

Cīņa tiesas zālēs joprojām turpinās – nu jau vairāk nekā 30 gadus. Šobrīd Ladonijas teritorija ir izslēgta no rezervāta teritorijas.

Parastie un augstdzimušie

Viena kvadrātkilometra lielajā Ladonijas teritorijā pastāvīgu iedzīvotāju nav, taču valstij ir apmēram 17 tūkstoši pilsoņu no vairāk nekā 100 valstīm. Par pilsoni var kļūt jebkurš, reģistrējoties valsts mājaslapā www.ladonia.org. Kļūšana par pilsoni ir bez maksas, toties, lai iegūtu valsts augstmaņa titulu ir jāšķiras no 30 ASV dolāriem. Un daudzi to arī izmanto, kļūstot par Ladonijas grāfiem un baroniem. Tikmēr valsts galva ir karaliene Karolīna I, kuras dzīvesvieta ir ASV.

Arī valsts aparāts ir visai iespaidīgs. Ministru skaits pārsniedz simtu. Viņu atbildības lauciņi ir gan nopietni, gan arī nenopietni, piemēram, kāda argentīniete ir akmens–šķēres–papīrs spēles ministre, francūzis ir neiespējamo ceļojumu ministrs, krievs – iracionālās politikas ministrs un tamlīdzīgi. Ministru kabinetā ir arī viens Latvijas iedzīvotājs – Aleksandrs Kozirevs, kurš ir ārzemju pilsoņu ministrs. Viņa uzdevums ir palīdzēt cilvēkiem kļūt par Ladonijas pilsoņiem un nezaudēt šo statusu. Par Ladonijas pilsoņiem līdz šim ir kļuvuši pārdesmit cilvēki no Latvijas.

Slepenības intriga

Ladonijas atrašana ir visai interesanta. Nekur nav norāžu, jo vieta ir nelegāla un Zviedrijai nepieder.

Uzrunātie zviedri katrs rāda uz savu pusi, līdz beidzot atrodam meklēto ceļgalu ar zīmīgo koku, uz kura ar dzeltenu krāsu uzšņāpts burts N (Nimis). Tālāk jau kļūst vienkāršāk – uz kokiem un akmeņiem ir redzams N burts, atliek vien sekot norādei. Līdz 2,5 kilometru attālajai vietai nokļūt ir ļoti grūti – ja vēl sākumā taka ir viegla, tad vēlāk tā pārvēršas par stāvu, akmeņainu kāpumu. Zviedri, paskatoties uz mūsu apaviem, raustīja plecus – būs grūti. Taču latvietim tāds sīkums nav šķērslis. Pa Nimis torņu labirintu ejām var staigāt, tomēr jāuzmanās. Zviedri brīdina, ka koka konstrukcijas neesot īpaši drošas, tādēļ jāskatās zem kājām. Gadu gaitā Nimis mainās, jo to ir centušies dedzināt vandāļi, arī vētras pieliek savu roku. Šā gada janvārī vētra pilnībā iznīcinājusi vienu no Nimis torņiem.

Ik gadu Ladonija piesaista aptuveni 40 tūkstošus tūristu. Arī mūsu apmeklējuma laikā manījām japāņu grupu. Tādēļ vietējās tūrisma organizācijas pamatoti baiļojas, ka pašvaldībai šo tūristu magnētu tomēr izdosies likvidēt.

Zālītes pīpētāju paradīze – Kristiānija

Pašā Kopenhāgenas centrā atrodas vieta, kas piesaista tūristus, bet tracina vietējos – Kristiānijas Brīvpilsēta. Dānijas varas pārstāvjiem Kristiānija ir kā dadzis acī, jo tā pilnībā izkrīt no apkārtējās sakārtotās vides, piesaista huligānus, brīvdomātājus, bomžus un zālītes cienītājus. Tai pašā laikā Kristiānija, līdzās karaļpils sardzes maiņai un slavenajai nāriņai ir viens no Kopehnāgenas galvenajiem apskates objektiem.

Anarhija un brīvība

Kristiānijas Brīvpilsēta apņem veselu Kopenhāgenas kvartālu nepilna kvadrātkilometra teritorijā. Brīvpilsētas vēsture sākās 1971. gadā, kad hipiju un brīvdomātāju grupa ieņēma pamestas kara barakas un nolēma tajās izveidot brīvu, anarhistisku sabiedrību. Proti, šeit nav neviena priekšnieka, mēra vai prezidenta, nav deputātu vai administrācijas darbinieku. Tas ir piemērs tam, ka anarhija ir iespējama kā pārvaldes forma.

Šodien Kristiānijā patstāvīgi dzīvo ap tūkstotis iedzīvotāju. Daļa no viņiem apmetušies nelielās dārza tipa mājiņās, kā arī pārvietojamās būdiņās. Daļa no mājiņām ir izkrāsota spilgtās krāsās, tās izdaiļotas ar grafiti vai vienkārši apķēpātas. Katrs dzīvo kā grib.

Skriešana raisa paniku

Aktīva uzdzīve, alternatīvās mūzikas koncerti, performances un citas aktivitātes šeit kūsā kā ziemā, tā vasarā. Brīvpilsētas apmeklētājus visvairāk piesaista tā sauktā Kristiānijas zaļā zona, kur notiek visdzīvākā rosība un tirgošanās.Pie tās stāv stends, kas vēsta par trīs noteikumiem, kas jāievēro zonā: izklaidējies; neskrien – tas raisa paniku; nefotografē – zālītes pirkšana un pārdošana joprojām ir nelegāla. Zaļajā zonā manījām arī kādas septiņas astoņas mazas būdiņas jeb kioskus, kas apklāti ar maskējoši raibiem kamuflāžas sietiem, kādus parasti lieto armijnieki. Pie letes novietoti uz visām pusēm pavērsti spoguļi, lai uzraudzītu apkārtni. Uz letes stāv mazi sainīši ar zaļu saturu. Zālītes tirdzniecība iet uz nebēdu. Atsevišķi tirgoņi uz sejām uzvilkuši aizsargmaskas – mute un acis vien ārā spīd. Tādā veidā viņi pasargā sevi no policijas. Visur izvietotas zīmes, ka fotografēt aizliegts. Dzirdēti nostāsti, ka nepaklausīgajiem tiek bez žēlastības atņemti fotoaparāti un telefoni. Tādēļ pat slepus fotografēt neriskējām. Rosīšanās visapkārt ir ievērojama, neskatoties uz drēgno un lietaino laiku. Praktiski pie visiem kioskiņiem iepērkas pa kādam klientam, apkārt staigā aizdomīgi, padrūma izskata tipi un bezpajumtniekiem līdzīgas personas, kas nēsājas ar ratiem. Bāriņi un tamlīdzīgas iestādes pilnas ar vairāk vai mazāk iereibušiem cilvēkiem. Miermīlīgus puķu bērnus, pankus un māksliniekus tā īsti nemanījām. Iespējams, viņi tur vairāk apgrozās saulainajā laika periodā.

Cenšas normalizēt

Ik pa laikam Kristiānijā uzvējo zālītes aromāts. Var tikai pabrīnīties, ka Kopenhāgenas likumsargi pašā pilsētas centrā pieļauj tik atklātā veidā tirgoties ar valstī nelegālām vielām. Runā gan, ka tirgotāji ir izveidojuši operatīvu apziņošanas sistēmu un, tiklīdz kāds pogainais tuvojas, tā tirgojamā prece pazūd bez vēsts.

Visus šos gadus Dānijas varas pārstāvji cenšas šo brīvdomīgo veidojumu iznīdēt, taču bez rezultātiem. Ar pārāk drakoniskām metodēm pie likvidācijas ķerties klāt atturas, jo baidās no iespējamām nekārtībām un plašiem protestiem. Šobrīd Dānijas valdība cenšas ieviest tā saukto normalizācijas plānu, kas paredz Kristiāniju pakļaut apkārtējās pilsētas noteikumiem. Arī nekustamo īpašumu attīstītāji uz Kristiāniju lūr ar kāru aci. Rajons atrodas ekskluzīvā pilsētas vietā, pie ūdeņiem. Tādā vietā varētu izveidot superdārgu īpašumu rajonu.

Kristiānijas dibinātāji jau kļuvuši veci, un šobrīd ir aktuāls jautājums, vai viņu vietā nāks tikpat enerģiski un brīvības ideju alkstoši aktīvisti, vai arī viņi pakļausies Dānijas varasvīru spiedienam un būs gatavi normalizēties.

Interesentākās pasaules mikronācijas

  • Užupis Republika (Užupio Respublika). Dibināta 1997. gada 1. aprīlī tepat kaimiņos – Lietuvas galvaspilsētas Viļņas pašā centrā. Autonomo veidojumu izveidoja radoši, mākslinieciski noskaņoti cilvēki. Užupis Republikai ir pašiem sava konstitūcija, Neatkarības diena un savas robežzīmes. Republikā, kas aptver 0,6 kvadrātkilometru lielu teritoriju, dzīvo aptuveni septiņi tūkstoši iedzīvotāju. Brīvdomīga, mākslinieciska noskaņa Užupis rajonā valdījusi jau kopš padomju laikiem.
  • Gliemežvāka Republika (The Conch Republic). Dibināta 1982. gadā kā protesta akcija pret ASV varas iestāžu plāniem uzcelt kontroles punktu Floridas dienvidos starp Floridakisu un kontinentu. Caurlaižu punkta mērķis bija ierobežot nelegālo emigrantu un kontrabandas plūsmu no Kubas. Taču šāds kontroles punkts traucētu tūrisma un preču apritei. Tādēļ Kīvestas mērs atbalstīja protestētājus un kļuva par neatkarīgās republikas premjerministru. Pēc laika republika izjuka, taču 1994. gadā tā izveidota no jauna.
  • Minervas Republika (Minerva). Dibināta 1972. gadā, kad lietuviešu izcelsmes amerikānim Maiklam Oliveram radās ideja izveidot utopisku valsti, kurā nebūtu nodokļi un citas klaušas. Viņš iegādājās Minervas rifu, kas atrodas Tongas teritoriālajos ūdeņos. Uz rifa sagāzti smilšu kalni, lai izveidotu apdzīvojamu salu. Tonga gan nebija saprotoša un nosūtīja armiju, kas iedzīvotājus no salas izveda ar varu. Kad viņi vēlāk atgriezās, viņus padzina no jauna. Šobrīd Minervas valdība pastāv kā trimdas valdība.
  • Rietumarktikas Lielhercogiste (Westarctica). Dibināta 2001. gadā. Kāds apsviedīgs amerikānis Treviss Makhenrijs piefiksējis, ka Antarktīdas rietumos ir teritorija, uz kuru savas īpašumtiesības nav pieprasījusi neviena no valstīm. Tad nu viņš sadomāja to pasludināt par neatkarīgu valsti, kuras valdnieks ir viņš pats. Valstī gan nav neviena iedzīvotāja.