Mana pirmā iepazīšanās ar Šanhaju bija tālā bērnībā. Ciemojoties pie radiem, šķirstīju rūpīgi glabātos pirmskara žurnāla Atpūta numurus un ieraudzīju ilustrācijas par 20. gadsimta 30. gadu traģiskajiem notikumiem.
Atceros fotoattēlu ar dzeloņstiepļu žogu vairākās rindās, kas nodalīja Šanhajas eiropiešu kvartālus no ķīniešu daļas. Iespējams, ka es neesmu vienīgais, kuram pirmā atmiņā palikusī pilsēta Ķīnā bija Šanhaja. Arī tagad Šanhajas pieminēšanai ir iedarbīgs spēks. To var novērot kaut vai radu un draugu pulkā. Paskaidrojumam: «Šeit es esmu Pekinā» ir mazāks iespaids, nekā rādot attēlu un piebilstot: «Te fonā ir Šanhajas debesskrāpji». Varbūt tas ir tāpēc, ka Pekinā centrālā fotografēšanās vieta ir Tjaņaņmiņa laukums, kur nav iespaidīga fona, bet Šanhajā tā ir Bunda krastmala ar nu jau klasisko debesskrāpju puduri fonā.
Naudas varas lielpilsēta
Jebkurā gadījumā Šanhaja ir viseiropeiskākā Ķīnas lielpilsēta. Par to liecina gan koloniālais mantojums – eiropiešu uzceltā vecpilsēta, gan tas, ka Šanhajā pastāvīgi dzīvo vairāki simti tūkstošu eiropiešu un tikpat liels ārzemnieku skaits vidēji nedēļā apmeklē Šanhaju kā tūristi. Tāpēc Šanhajā ir liels tradicionālo eiropiešu preču piedāvājums. Kontinentālajā Ķīnā eiropiešiem visvairāk pietrūkst labas kafijas, bet Šanhajas centrā atrast labu kafiju nav nekādas problēmas. Ne tikai kafiju, – eiropiešiem domātajās viesnīcās un veikalos pat visizsmalcinātākās vajadzības tiks apmierinātas.
Šanhaja vienmēr ir fascinējusi ar savu atšķirīgumu. Pekina ir valsts varas centrs. Komunistiskie līderi ir pārmantojuši impērijas majestātiskumu un oficiālo procedūru nozīmi. Pekina ir varas citadele, kur oficiālu pasākumu laikā svarīgākais ir nepieļaut, lai kaut mazākā protokola neatbilstība aptumšotu oficiālā pasākuma norisi. Ķīnas vidienē var sastapt vēl formālāku attieksmi. Savukārt Šanhaja fascinē ar savu vieglumu un nepiespiestību. Šanhajas vara ir ekonomiskajā potenciālā. Šeit ir sakoncentrējusies Ķīnas finanšu bagātība, dzīvo tie, kas rada bagātību, bagātību, kuru Pekinas valdība pēc tam var izmantot valsts vajadzībām un nevienlīdzības samazināšanai ar citām Ķīnas daļām. Naudas varai ir cita aura. Tai nav obligāti jāizpaužas ideoloģiski ieturētās ceremonijās. Apziņa, ka tu esi svarīgs un bez tevis nevar iztikt, ļoti iedrošina. Tāpēc Šanhajā mazāk atskatās uz galvaspilsētu, kā trāpīgi izteicās kāds mans kolēģis, – Šanhajā jūties kā Puseiropā. Taču vienlaikus brīvākam dzīves ritmam ir savas ēnas puses. Netikumi, kas konservatīvajā Pekinā vai vēl konservatīvākajā Ķīnas vidienē nav pamānāmi vai nekavējoties tiek apturēti, Šanhajā pat netiek īpaši nomaskēti.
Šanhajas ielasmeitas
Vientuļi ārzemnieki tiek apbērti ar seksuālo pakalpojumu (šad tad lietojot eifēmismu – masāža) piedāvājumiem. Kamēr eiropieši iet grupā, tikmēr uzbāzības līmenis tikai nedaudz pārsniedz to, kāds ir vērojams attiecīgajos Hamburgas, Briseles vai Amsterdamas kvartālos.
Taču, kad pa galveno ielu nesteidzīgi slāj eiropiešu izskata vīrietis ar dārgu fotoaparātu plecā, ielasmeitu uzmācība var pārsniegt jebkuras pieklājīgas robežas. Tiesa, ielaišanās dēkās ir ar zināmu risku. Ķīnā seksuālu pakalpojumu pirkšana par samaksu ir kriminālnoziegums, «pret kuru policija nav toleranta (China Daily 16.09.2014.)». Pagājušā gada septembrī par prostitūcijas pakalpojumu pirkšanu tika arestēts viens no Ķīnas slavenākajiem kinorežisoriem – Vans Kvans, kurš 2007. gadā saņēma Berlīnes kinofestivāla galveno balvu par filmu Tuya’s Marriage. 2014. gada maijā aktierim Huangam Haibo par līdzīgu noziegumu tika piespriests sods – reāla brīvības atņemšana uz sešiem mēnešiem (Global Times 16.09.2014.). Prostitūtai augstākais iespējamais sods ir 15 diennakšu arests. Tāpēc atliek tikai zīlēt, kas ir vilinātāju patiesais bizness, sniegt seksuālus pakalpojumus par samaksu, vai arī tās ir lamatas, seksuālo pakalpojumu pirkšana tiek nofilmēta, lai pēc tam piedāvātu atpirkties – samaksāt zināmu naudas summu vai izbaudīt Ķīnas cietuma priekus.
Tikai Šanhajas ielasmeitu uzmācības dēļ nav jākļūst par nelaipnu monstru. 99% gadījumu vietējie ļaudis ir atvērti, atsaucīgi un laipni. Ārzemnieks ar dārgu fotokameru ir zināma garantija, ka šādam cilvēkam ķīniešu tūrists var uzticēt savu fotoaparātu, lai palūgtu viņu nobildēt, piemēram, uz Šanhajas tirgus ņudzekļa fona.
Šanhajas tirgus
Tirgus pilsētas centrālajā daļā Yuyuan Market on Shanghai Old Street (Yuyuan Bazaar) ir objekts, kas noteikti ir jāiekļauj Šanhajas apskatē. Tie ir vairāki kvartāli, kuros ir nopērkami jebkāda veida suvenīri, kur veikaliņi mijas ar ēstuvēm, kur tūristu pūļi vēro, kā norisinās tirgošanās. Suvenīrus vai atrast ikvienai gaume un makam, pērles esot daudz lētākas nekā Eiropas veikalos, digitālās spoguļkameras piedāvāja par pusi no Eiropas veikalu cenas utt. Apkārt Yuyuan tirgum ir izveidojies alternatīvais tirgus, kurā savas preces piedāvā tie, kas netiek vecajā tirgū. Cenu līmenis starp abiem tirgiem ir kā izdalot ar divi. Tiesa, smalkākās lietas šeit vairs nevar atrast. Manas grupas gide ļoti uztraucās, ka Šanhajas tirgus ieliņu labirintos mēs varētu viegli apmaldīties. Tagad, ņemot vērā digitālo laikmetu, orientēšanās metode ir vienkārša. Mūs atveda pulcēšanās vietā, parādīja blakus esošo restorānu un aicināja nofotografēt tā nosaukumu (ķīniešu hieroglifu kombinācija), tad pateica, cikos ir jāsatiekas, un aizrādīja, ka apmaldīšanās gadījumā foto ar restorāna nosaukuma hieroglifiem ir jāparāda jebkuram tirgus kārtībniekam un tie parādīs ceļu.
Pilsēta tiecas augšup
Šanhajai vairāk nav kur izplesties. Iedomājieties, ka teritorijā, kura pēc platības ir kā Latvijas starp Siguldu un Jūrmalu, dzīvo 25 miljoni cilvēku. Pilsētas centrālā daļa izplešas augšup un pazemē. Šanhajas ejošākais suvenīrs – Pudong piekrastes debesskrāpju siluets uz magnētiņiem, grāmatzīmēm vai visādiem niekiem tika piedāvāts par pāris juaņām (20 eirocentiem). Ja siluetā nav redzams būvējamais Šanhajas tornis, tad vecais siluets ir neglābjami novecojis. Šā gada aprīlī Šanhajas tornis tika pilnībā pabeigts, bet vecajos pilsētas siluetos tāds nav atrodams. No vecās produkcijas ir strauji jātiek vaļā. Tagad ejošajos suvenīros jau ir jābūt 128 stāvus un 632 metrus augstajam Šanhajas tornim, kurš ir augstākais debesskrāpis Ķīnā un otra augstāka celtne pasaulē, atpaliekot tikai no Dubaijas Burj Khalifa. Tiesa, Šanhajas tornis ilgi nebaudīs augstākās Ķīnas celtnes titulu. 2016. gadā plānots pabeigts Šeņdžeņas finanšu centru, kurš apsteigs Šanhajas visaugstāko ēku.
Šanhaja ir vieta, kur fantastiska dārdzība mijas ar nabadzību. Viens no jautājumiem, kuru uzdevu pilsētas varas pārstāvjiem, – kā pie tik augstām dzīvokļu cenām, kādas ir vērojama Šanhajā, vispār ir iespējams piesaistīt zemākā līmeņa jaunos speciālistus valsts un pašvaldību sektorā? Algas taču ir nepietiekamas, vai arī ir jādzīvo tik tālu no pilsētas centra, ka braukšana kļūst par dzīves galveno daļu. Atbilde nebija vienkārša. Algas patiešām ir mazas, bet sadzīves jautājumus valsts sektorā nodarbinātie atrisina, pat neskatoties uz milzīgo dārdzību. Recepte katram ir sava. Vieglāk ir tiem, kuru vecākiem jau ir mājoklis Šanhajā. Vairāki jaunie speciālisti varot kopīgi izīrēt vienu dzīvokli. Prasība, ka pašam ir jābūt savam dzīvoklim, kļūst obligāta vienīgi tad, ja ir vēlēšanās apprecēties. Šanhajā tipiska ķīniešu ģimene neļaus meitai precēties ar potenciālo znotu, ja viņam nebūs sava dzīvokļa. Līdz precību laikam jaunie ļaudis var izmantot ekonomiskus un vienkāršus risinājumus.
No otrs puses – naudas vara skaudri sadala Šanhajas ļaudis atbilstoši to ienākumiem. Šajā ziņā sociālistiskajā Ķīnā ir daudz vairāk kapitālisma nekā jebkurā Eiropas Savienības galvaspilsētā.