TŪRISMS: Baronu izklaides Leišmalē

Grezni tērpi, izjādes ar zirgiem un balles līdz rīta gaismai – varētu domāt, ka tas ir vienīgais, par ko pirms vairākiem gadsimtiem domāja muižas baroni. Pakrojas muižas ēku komplekss, kas ir iekļauts Lietuvas kultūras mantojuma objektu reģistrā, ir saglabājis liecības, ka arī toreiz cilvēku prātos tāpat kā mūsdienās valdīja bizness un kaislības.

Klasiskajā stilā ieturētā Pakrojas muižas ēka ir Lietuvā lielākais muižas ēku komplekss, kas saglabājies līdz mūsdienām. Tas aizņem teju 50 hektārus un ir ierakstīts Lietuvas rekordu grāmatā kā lielākā aizsargājamā muižas viensēta. Pakrojas muiža un pils parks ir pieejami apmeklētājiem ik dienu, taču vislabāk šo vietu apskatīt brīvdienās, kad muižā atgriežas baronu laiki – viesus sagaida barons un baronese ar savu svītu, barona rikšotāji sniedz paraugdemonstrējumus, un viesus izklaidē teatralizētas izrādes.

Dzīvais muzejs

Pakrojas muižas pārvaldnieks Ģiedrus Klimkevičs šo kompleksu sauc par dzīvo muzeju, jo tā ir vieta, kur apmeklētāji var ne tikai apbrīnot, bet arī pieskarties eksponātiem. Šeit nav novilktu sarkanu lentīšu uz uzrakstu, kas brīdina – tālāk ne soli. «Pakroja nav klasisks muzejs. Tā ir vieta, kur pagātne satiekas ar šodienu, aicinot apmeklētājus izbaudīt dzīvi, kāda tā bija pirms vairāk nekā simt gadiem, kad šeit dzīvoja fon Ropu dzimta,» teic Ģ. Klimkevičs.

Vieta, kur šobrīd slejas dižā Pakrojas muiža, bijusi apdzīvota jau sen – par to liecina pirms pāris gadiem veiktie izrakumi. Fon Ropi šajā vietā sāka saimniekot 18. gadsimtā. Vēsturiskos avotos teikts, ka 1780. gadā Vilhelms fon Rops apprecējis grāfieni Miunsteraiti un pūrā saņēmis Pakrojas muižu. Lepno, klasicisma stilā būvēto pili 1820. gadā uzbūvēja Vilhelma dēls Teodors, paplašinot gan saimniecību, gan arī pils parku. Eiropā noskatījis ziemas dārzu modi, viens no fon Ropiem lika iestiklot daļu pils fasādes.

No 48 kādreiz muižas teritorijā uzbūvētām ēkām līdz šim ir atjaunotas 43 ēkas. Staigājot pa kompleksu, var nojaust, ar kādu vērienu kādreiz šajā vietā saimniekojuši fon Ropi – ūdensdzirnavas darbināja zāģētavas, miltus mala vējdzirnavas, muižai bija savs spirta brūzis un alus darītava. Staļļos dīžājās zirgi un kumeļi, pļavās ganījās 600 govju, bet aizgaldos rukšķēja sivēni. Muižai piederēja 30 tūkstoši hektāru zemes un meža.

Atjaunojot šo kompleksu, pils pārvaldnieks centies it visā saglabāt vēstures elpu un parādīt, kā baroni šeit dzīvojuši pirms vairāk nekā 100 gadiem.

Programma dienas garumā

Sestdienas un svētdienas Pakrojas muižā ir īpašas, tad vēsture atdzimst pilnā tās krāšņumā ar teatralizētām ekskursijām, iespēju ietērpies greznos tērpos, vizināties karietē vai rikšotāja mugurā. Baronu laiku apģērbos vai vismaz elegantās galvassegās (tādas ir dabūjamas uz vietas) tērptos viesus iemūžina galma fotogrāfs. Turklāt viņš to dara ar aizvēsturisku aparātu, kura priekšā bildējamajiem jāsastingst vismaz uz pāris minūtēm. Pēc tam fotolaboratorijā var redzēt, kā uzņemtās bildes iegūst taustāmu veidolu. Bērniem, kas piedzimuši digitālā laikmetā, tas ir īsts brīnums.

Pils puspagrabstāvā, blakus fotolaboratorijai, iekārtota parfīmu meistara Žaka smaržu laboratorija. Stāsta, ka Teodoram fon Ropam paticis ceļot un daudzas idejas muižas pārbūvei viņš smēlies tieši ceļojumos pa Eiropu. Arī parfīmu darināšana noskatīta ārzemēs.

Tā kā fon Ropi nesmādēja arī ņiprākus dzērienus, viesiem tiek piedāvāta alus degustēšana. Pakrojas aldara Žaldoka apmeklēšana ir viena no muižas populārākajām izklaidēm. Kamēr aldaris viesus cienā ar pašbrūvētu miestiņu un stāsta joku stāstus no aldara dzīves, sieva uzkodām cep pankūkas no miežu miltiem un alus. Aldara ģimene ir lieli dziedātāji. Kad pie Žaldoka viesojas lietuvieši, dziesmas jau skan daudzbalsīgi un nenorimst.

Ja ir vēlme pašausmināties, ir vērts ielūkoties muižas moku rīku muzejā. Stāsta, ka šajā vietā pat lielākie dauzoņas kļūstot rāmi.

Muižā apskatāms arī, kā baronu laikos dzīvoja vaļinieki. Vaļiniece Ezelmunde ir gatava pamācīt, kā kaza slaucama, parādīt, kā vistas barojamas, bet bērniem nebeidzams prieka avots ir sivēnu dzīšana. Tiesa, ar Āfrikas cūku mēra parādīšanos Baltijā šī izprieca ir liegta. Taču Ģ. Klimkevičs cer, ka Lietuvas pārtikas un veterinārais dienests atļaus muižas teritorijā turēt Vjetnamas cūkas, kurām šī slimība nelīpot. Tad sivēnu dzišanas prieki atkal būs pieejami.

Sestdienās un svētdienās muižā notiek teatralizēti priekšnesumi pieaugušajiem un bērniem, kā arī kamermūzikas koncerti un dzejas lasījumi romantiskajā Mīlestības salā.

Sešu stundu programma šobrīd maksā aptuveni 8 eiro vienam pieaugušajam, ieskaitot alus degustāciju un citas izklaides.

Ja izklaides programma ir nogurdinājusi, muižas traktierī ir iespējams ieturēt maltīti, ļauties SPA relaksācijai un atpūsties viesnīcā, kas iekārtota kādreizējā ūdensdzirnavu ēkā.

Rīga tuvāk nekā Viļņa

Pakrojas muiža no Rīgas atrodas aptuveni 2 stundu brauciena attālumā, jo Latvijas galvaspilsētu un šo muižu šķir aptuveni 148 kilometri. Baušķeniekiem braukšana ir vēl tuvāka – jāpārvar vien 46 kilometri. Savukārt Viļņa ir 184 km attālumā. Tāpēc Latvija vienmēr ir bijusi svarīga arī Pakrojas muižā dzīvojošajiem. Senos laikos satiksme notika ar karietēm, mūsdienās – ar automašīnām.

Lai viesi no Latvijas justos ērti, latviski pieejama informācija gan muižas mājaslapā, gan arī bukletos. Ģ. Klimkevičs ir iecerējis uzrunāt vienu latvieti, kas varētu vadīt ekskursijas arī latviski. Šobrīd tās pieejamas lietuviski un krieviski.

Starp citu, viens no fon Ropiem līgavu savulaik bija noskatījis Rīgā. Diemžēl rīdziniece nepieņēma fon Ropa bildinājumu.

Atjaunošanā ieguldīti 10 miljoni

Pakrojas muiža šobrīd ir Lietuvas valsts īpašums un, visticamāk, tāds arī paliks vismaz tuvākos 100 gadus. Pēc neatkarības atjaunošanas Lietuvā, līdzīgi kā Latvijā, uz īpašumiem pieteicās mantinieki. Arī Pakrojas muižu vēlējās atgūt viens no fon Ropu pēctečiem. Taču Lietuva īpašumus bija gatava atdot tikai ar vienu nosacījumu – īpašniekam ir jāpārceļas uz dzīvi Lietuvā. Fon Ropu atvase to nevēlējās, un muiža palika valsts īpašumā. Šobrīd tā uz 99 gadiem ir iznomāta apsaimniekotājam.

Redzot muižas atdzimšanu, nevilšus rodas jautājums, cik tas viss ir izmaksājis. Ģ. Klimkevičs neslēpj, ka ieguldījumi ir milzīgi. Atjaunošana ir prasījusi aptuveni 10 miljonus eiro. Tiesa, lauvas tiesu – 75% – sedza ES. Muiža šobrīd nodarbina aptuveni 40 darbinieku, vasarās šeit strādā pat 60 cilvēku. Pēc Ģ. Klimkeviča aplēsēm, atjaunošana prasītu vēl 7 miljonus eiro. Arī ideju, kā padarīt šo vietu arvien populārāku, viņam netrūkst. Jau par tradīciju kļuvuši alus svētki augustā, kas pulcē aptuveni 20 aldarus un daudzus simtus apmeklētāju. Nākotnē ieplānots svinēt arī teatralizētas kāzas, kurās viesu lomā iejustos muižas apmeklētāji.