Man Ķīnas ceļojuma tālākais punkts bija Duņhuanas pilsēta Gaņsu provinces Gobi tuksneša daļā. Kartē pilsētu atrast bija viegli. Lielāko daļu Ķīnas rietumu teritorijas klāj kalni un tuksneši. Pilsētas gluži kā krelles ir izkārtotas cita pēc citas, iezīmējot vissenāko globālās tirdzniecības maršrutu – Zīda ceļu. Mūsdienās seno karavānu ceļu gan ir nomainījušas maksas ātrgaitas šosejas. Duņhuana atrodas tikai 300 kilometrus uz dienvidiem no Mongolijas robežas, 100 kilometrus uz austrumiem no Siņdzjanas Uiguru autonomā reģiona un tikai 100 kilometrus uz dienvidiem no Duņhuanas, aiz Atintaga kalnu grēdas jau atrodas Tibetas autonomais reģions.
Pēc vairākām Pekinā pavadītām dienām ielidojām Duņhuanā un no globālas megapoles nokļuvām Ķīnas mērogiem nelielā pilsētā, kurā mīt tikai 200 000 iedzīvotāju.
Citāda Ķīna
Gobi tuksnesis ir citāda Ķīnā nekā tā, kas ir galvaspilsētas tuvumā vai Ķīnas austrumu piekrastē. Viss it kā ķīnisks – uzraksti, nosaukumi u.c., bet vienlaikus cilvēku apģērbā, ēku iekārtojumā, ielu izskatā ir jaušamas strāvas no Indijas un līdzības ar tikai 1000 kilometru attālumā esošo Kazahstānu un Kirgizstānu. Tieši tas pats bija jaušams arī viesnīcas restorānā. It kā ķīniešu virtuve, bet ar milzīgu Centrālās Āzijas piedevu. Kā augļi tiek pasniegtas svaigas dateles. Vietējā ķīniešu maize vizuāli neatšķiras no citviet Ķīnā tvaikos sagatavotas raudzētas mīklas ēdiena, bet garšas ziņā jau ir tuvu tai mīklas plāceņu maizei, kādu lieto Kaukāzā vai Tuvajos Austrumos. Visticamāk, ka tuksnešainā apkārtējā vide ir tā, kas nosaka dzīves ritmu, apģērbu, uzvedību un, iespējams, arī reliģisko izvēli. Atšķirībā no austrumu Ķīnas, kurā katrai zemes pēdai ir augsta komerciālā vērtība, šeit zeme ir bezvērtīga – tūkstošiem kilometru ir ar māliem un smiltīm pārklāti tuksnešu klajumi. Pilnīgi pretēja aina ir oāzes, kurās pat mazākā zemes strēle tiek izmantota lauksaimniecībai.
Duņhuana ir dabiska oāze, kurai no dienvidu puses draudīgi tuvojas smilšainas barhānu grēdas. Auglīgā oāze Gobi tuksneša vidienē arī kļuva par pilsētas vēsturisko specializāciju. Duņhuana bija vieta, kur tirgotāju karavānas varēja atpūsties, kur varēja uzkrāt spēkus, lai šķērsotu nākamos tuksnešainos ceļa posmus. No Duņhuanas jau sākās nocietinātā Ķīnas robeža – Lielais Ķīnas mūris. Mūsdienās ir saglabājušies vairāki mūra torņi, bet tuvākie Lielā Ķīnas mūra fragmenti ir atrodami 300 kilometru attālajā Dzjajuguaņā. Duņhuanā kādreiz krustojās divi svarīgi Zīda ceļa atzari – ceļš, kas savienoja Centrālo Āziju ar Ķīnas austrumiem, un tirdzniecības ceļš no Mongolijas uz Tibetu un tālāk uz Indiju. Līdz ar to pilsēta vēsturiski bija jaunu ideju un reliģisku strāvojumu apmaiņas punkts.
Mogo alas
Pirmās tūkstošgades vidū Duņhuana kļuva par vienu no lielākajiem budisma centriem tā laika pasaulē. 25 kilometru attālumā no pilsētas tika izveidots klintīs izkaltu budisma tempļu komplekss, kas kartēs apzīmēts kā Mogo alas. Mogo tempļu komplekss līdz mūsdienām saglabājās praktiski neskarts. Laikā, kad Ķīnas imperatori vērsās pret budismu, Duņhuanas apkārtni īslaicīgi bija iekarojis Tibetas valdnieks. Savukārt, kad Ķīna norobežojās no pārējās pasaules (no 14. gadsimta, Mingu dinastijas laikā) un Zīda ceļš zaudēja savu nozīmi, Mogo alas tika aizmūrētas un pamestas. Tempļu vieta tika ieputināta smiltīs. Aizmirstība paglāba tempļus gan no reliģiskās neiecietības, gan no izlaupīšanas. Mogo tempļu komplekss tika atklāts par jaunu tikai 1900. gadā, kad vienā no alām atrada labi saglabājušos bibliotēku ar 16 000 manuskriptu, kas bija radīti laikā no 5. līdz 10. gadsimtam. Krātuvēs tika atrasti lielākoties budisma reliģiskie traktāti, taču bija arī rokraksti par tā laika lielāko reliģiju ticības jautājumiem, tostarp kristiešu (nestoriāņu) reliģiskie traktāti ķīniešu valodā. Kopumā tika atrasti vairāk nekā 50 000 manuskripti, grāmatas vai to fragmenti. Tieši šeit tika atrasta vēsturiski vissenākā zināmā tipogrāfiski iespiestā grāmata – Dimanta Sutra, kas datēta ar 10. gadsimta vidu. Ķīnieši tipogrāfijas principu un grāmatu iespiešanu atklāja un lietoja daudzus gadsimtus pirms tam, kad Johans Gūtenbergs (1398–1468) 15. gadsimta vidū ieviesa metāla burtu tehnoloģiju grāmatu iespiešanā.
Mogo alu atklāšana kļuva par 20. gadsimta arheoloģisko sensāciju. Eiropas pētnieki un kolekcionāri devās uz šo visai grūti pieejamo vietu, un manuskripti tika uzpirkti par smieklīgi mazām summām. Vienu izcilā kvalitātē saglabātu 10. gadsimta iespieddarbu vai 5. gadsimtā ar roku rakstītu budisma Sutru komentāru varēja nopirkt par sīknaudu – par diviem līdz divarpus angļu penijiem. Tolaik Ķīnas centrālā vara bija vāja, bet zemē plosījās pilsoņu karš. Daudzas freskas un skulptūras tika izzāģētas, lai pārvietotu uz Japānas vai ASV muzejiem. Rezultātā britu bibliotēkā un Francijas nacionālajā bibliotēkā glabājas daudz lielāka Mogo manuskriptu kolekcija nekā tā, kas ir saglabāta Nacionālajā muzejā Pekinā.
Klintīs izkaltie tempļi
Mogo tempļi ir izkalti klintīs. Katra tempļa centrā atrodas Budas vai ar budisma reliģisko praksi saistītas skulptūras. Kad kalšanas darbi tika pabeigti, tempļa iekšpuse tika apmesta, skulptūras ieguva detaļas, bet pēc tam tempļa iekšpuse tika izgleznota, piešķirot skulptūrām košas krāsas. Tempļa sienas un griesti tika pārklāti ar sienu gleznojumiem, kas attēloja tempļa pasūtītājus un sponsorus, Budas dzīves vai reliģiska rakstura sižetus.
Mūsdienās apmeklētājiem ir pieejami aptuveni puse no tempļiem, pārējie vēl ir izpētes un restaurācijas stadijā.
Pamatā tempļi tiek saglabāti to dabiskajā izskatā, Pašreizējais izskats nedod priekšstatu par krāsu gammu tempļu izveidošanās laikā, jo sarkanie toņi oksidēšanās dēļ ir nomelnējuši.
Mogo alu muzejs ir aizsargājama teritorija. Uz to var nokļūt tikai gida pavadībā un tikai ar muzeja autobusiem.
Mūsdienās tieši Mogo alas ir pazīstamas kā viens no pasaules izcilākajiem budisma vēsturiskajiem pieminekļiem, taču Duņhuanas apkārtnē ir atrodami vēl vairāki līdzīgi klintīs izkalti budisma tempļu kompleksi, kas datēti ar 5.–7. gadsimtu. Tiesa, tie ir mazāk iespaidīgi, jo piecpadsmit gadsimtus tika pakļauti gan dabas, gan cilvēku postošajai ietekmei.
Pateicoties Mogo alām, Duņhuana ir iekļauta Rietumu tūrismam domātajos Ķīnas ceļojumu maršrutos. Duņhuanai ir izdevies panākt, ka tūristi nevis vienkārši piestāj pie Mogo alu muzeja un dodas tālāk, bet pavada šajā vietā vismaz divas dienas. Bez Mogo alām ir jāredz Dziedošo smilšu kalns un nakts tirgus. Smilšu kalns ir vairākus simtus metru augsta barhānu grēda piecus kilometrus no pilsētas centra. Uz vakara kāpienu smilšu kalnā pulcējas tūkstošiem tūristu. Pa dienu gribētāju nav pārāk daudz, jo pat septembra beigās dienas vidū temperatūra uzkāpj pāri trīsdesmit grādiem ar desmit procentu mitrumu. Tiklīdz saule virzās uz rieta pusi, sākas kāpieni, lai saulrietu sagaidītu kalna virsotnē.
Nakts tirgus
Lai piedalītos nakts tirgū, ir jāpaliek Duņhuanā pa nakti. Dienas laikā tūristiem ir ekskursijas, vakarā jāapmeklē dziedošais barhāns, tāpēc, lai iepirktos, paliek tikai nakts. Nakts tirgus ir Duņhuanas atbilde saspringtam tūristu ceļojumu grafikam. Jau dienas otrajā pusē aiz gaļas, augļu un dārzeņu stendiem atveras suvenīru un vietējo amatniecības izstrādājumu pārdotavas. Saule rietot, sāk darboties naktsklubi un bāri. Ļaužu ir tik daudz, ka tikai ar grūtībām var izspraukties cauri pūlim. Angļu valodu gan prot tikai retais no pārdevējiem. Taču, lai pirktu un pārdotu, lielas valodas prasmes nevajag. Dažkārt var gadīties nelieli pārpratumi. Uzzinot, ka vietējā apvidus izcilākās preces ir saulē kaltētas melones šķēles, dateles un kaltēti asie pipari, devos uz tirgu. Vienam tirgotājam bija vairāki maisi ar kaltētiem pipariem. Rīgā lielveikalos šādi pipari maksā vairāk nekā 40 eiro kilogramā, Rīgas Centrāltirgū var atrast par 35 eiro, kaimiņzemē –Kazahstānas galvaspilsētā Astanā – pie uzbeku tirgotājiem šogad maijā divi lieli kaltēti pipari maksāja vienu eiro.
Kad mēģināju noskaidrot cenu, tā vietā, lai cenu uzrakstītu uz papīra (vai uzspiestu uz kalkulatora), tirgotājs kaut ko klāstīja ķīniešu valodā. Tikai vēlāk es sapratu, ka, visticamāk, viņš gribēja zināt daudzumu. Komunikācijas problēmas es atrisināju, izvelkot 5 juaņu banknoti (aptuveni 70 eiro centi), parādot ar pirkstu uz banknoti, tad ar pirkstu uz kaltētu piparu maisu un iedodot banknoti pārdevējam. Pārdevējs pamāja ar galvu, pievērsās piparu maisam, pagriezās pret svariem un, pēc mirkļa pasniedzis man gandrīz pilnu plēves maisiņu ar kaltētiem pipariem, paklanījās un ķīniski pateica: «Paldies!» un tad pievērsās nākamajam pircējam. To, ka par 70 eiro centiem iegādāšos nevis piparu sauju, bet krājumus, kuru pietiks vairākiem gadiem, noteikti negaidīju, taču neko neizrādīju, pateicos par pirkumu un devos meklēt dateles. Pērkot dateles, jau biju uzmanīgāks, vispirms nomērīju daudzumu, tad lūdzu, lai uz kalkulatora uzraksta cenu. Kilograms dateļu maksāja nedaudz virs viena eiro, bet kaltētās melones bija četrreiz dārgākas.
Gobi tuksneša vīnogas
Septembra beigās kļūst gatavas vietējās vīnogas. Ar tām bija pilns tirgus. Reformas un centralizētās plānošanas aizstāšana ar tirgus ekonomiku ļāva Duņhuanas lauksaimniecības kooperatīvam atteikties no specializācijas kokvilnas audzēšanā un pievērsties galda vīnogu audzēšanā. Tagad 80% oāzes lauksaimniecības zemju klāj vīnogulāji. Tas ļāva četrkāršot zemnieku ienākumus. Otra novada specializācija ir enerģētika. Gobi tuksnesī ar lauksaimniecību var nodarboties tikai oāzēs, jo ūdens resursi ir nepietiekami, bet saules enerģijas pārpārēm. Mākoņainu dienu skaits ir neliels. Saules izkaltētā mālainā tuksnešu zeme jau ir rezervēta saules elektrostacijām. Pirmais komplekss – stacija ar 500 megavatu jaudu – jau darbojas. Pārējās top. Lai alternatīvas enerģētikas iekārtas nebūtu jātransportē tūkstošiem kilometru tālu, tās ražos uz vietas. Gaņsu province ir specializējusies saules un vēja enerģijas iekārtu ražošanā. Jau tagad Duņhuanas apkārtnē elektrību eksportē vairāk nekā patērē, bet ar laiku Gobi tuksneša saules elektroenerģijai ir jāaizstāj akmeņogļu TEC saražotā elektrība.