Pirms došanās uz Mongoliju manas zināšanas par to, ko tur varētu sagaidīt, bija visai pieticīgas. No padomju laika perioda šī zeme asociējās vienīgi ar ainām no daudzveidīgām un krāsainām pastmarkām.
Apklaušinot kolēģus un radus, atklājās, ka vecākās paaudzes ļaudis spēj nosaukt Mongolijas galvaspilsētu – Ulanbatora, kā arī zina, ka tā ir visretāk apdzīvotā valsts pasaulē – 1,8 cilvēki uz kvadrātkilometru. Taisnības labad – Grenlandē un Folklenda salās iedzīvotāju blīvums ir vēl mazāks, bet tās nav neatkarīgas valstis. Izņemot ļoti retus gadījumus (2008. gada nemieri), mūsdienās Mongolijas vārds vispār neparādās pasaules ziņu izlaidumu pirmajās pozīcijās. Pirms braukšanas bija cerības, ka, tā kā mongoļi rakstībā izmanto uz krievu alfabēta bāzes veidotu rakstību (kirilicu), orientēties šajā zemē būs vieglāk nekā Ķīnā, Korejā vai Japānā, kur tiek izmantotas no Eiropas radikāli atšķirīgas rakstības sistēmas.
Mongoļu valoda ietilpst atsevišķā valodu grupā, kurā vēl ietilpst burjatu, kalmiku un dažu mazāku tautu valodas. Šīs valodas nianses (par piemēru var ņemt kaut vai dubultās locījumu formas) eiropiešiem ir ļoti grūti apgūstamas. Lietvārdam, kuram ir septiņi locījumi, iespējams attiecīgā locījuma formu locīt vēlreiz jau ar citām galotnēm. Teikuma priekšmets un izteicējs pēc morfoloģiskām pazīmēm neatšķiras utt.
Mongoļu valoda
Mongoļi no 13. gadsimta rakstībā izmanto ļoti specifisku alfabētu, kuru Ķīnas mongoļi lieto joprojām, bet Mongolija no 1945. gada pilnībā pārgāja uz rakstību kirilicā. Pēc PSRS sabrukuma bija idejas atteikties no kirilicas un atgriezties pie senā alfabēta arī Mongolijā, bet reforma neizdevās. Kā skaidroja mongoļi, lielākā problēma ir atšķirīgās fonētiskās sistēmas, kas tiek lietotas vecajā alfabētā un kirilicā. Vecais alfabēts tika veidots, izmantojot uiguru rakstību. Uiguru valodā skaņu bija mazāk nekā mongoļu valodā, bet, pārņemot alfabētu, jauni burti netika ieviesti. Tāpēc vecais alfabēts ir polifonētisks (viens burts var apzīmēt vairākas – parasti divas – skaņas), bet mongoļu kirilica pamatā ir monofonētiska. Mongoļu kirilicā viens burts pārsvarā apzīmē vienu skaņu. Piemēram, mongoļu kirilicas alfabētā katram skaņas i variantam ir savs burts (kopā četri), bet vecajā rakstībā ir tikai viens burts, ar kuru apzīmē četras atšķirīgas i skaņas. Līdzīgi ir vēl ar septiņiem burtiem, kuri vecajā rakstībā apzīmēja vismaz divas dažādas skaņas, bet kirilicas alfabētā katrai skaņai pamatā tika piešķirts savs burts. Tas rada nopietnu problēmu pareizi izrunāt vecajā rakstībā uzrakstītus vārdus. No tā, kādā veidā tiks izrunāts attiecīgais vārds, var mainīties vārda un līdz ar to arī teikuma jēga. Mongoļu valodā, līdzīgi kā latviešu valodā, nomainot īso patskani ar garo, var iegūt pilnīgi citas nozīmes vārdu (pile – pīle, kapu – kāpu utt.). Izrādās, ka pāreja no monofonētiska alfabēta uz polifonētisku ir neiespējamā misija. Turklāt vecajā mongoļu alfabētā katram burtam, līdzīgi kā arābu valodā, rakstībā tiek lietotas trīs formas (atkarībā no tās vietas vārdā, kurā burts atrodas – augšā, vidū vai apakšā). Rakstība notiek no augšas uz leju un no kreisās puses uz labo. Saduroties ar masveida pretestību, valdība atteicās no reformas. Vecajā rakstībā ir lasāmi senie teksti un Mao Dzeduna runas, bet kirilicā ir izdoti tūkstošiem grāmatu, zinātniskā un tehniskā literatūra, skolu un augstskolu mācību grāmatas utt. Skolas programmas nosaka, ka mongoļiem ir jāapgūst abi alfabēti, bet pārsvarā tiek lietota tikai kirilica. Uzrakstu un nosaukumu dublēšana abos mongoļu rakstības variantos ir brīvprātīga. Lai gan mongoļi no krievu valodas pārņēma ģeogrāfiskos nosaukumus, zinātniskos terminus, vārdu saknes ķīmisko elementu nosaukumos, tomēr ikdienā lietojamie svešvārdi tika darināti, veidojot paskaidrojoša tipa salikteņus no mongoļu vārdu saknēm. Valodas nepratējam saprast, ko pārdod attiecīgajā veikalā, ja skatlogā preces nav izliktas, ir ļoti grūti.
Čingishana kults
Padomju laikā Čingishana pozitīva pieminēšana bija aizliegta. Tolaik Krievijas padomju un pirmspadomju vēsturnieki (ar retiem izņēmumiem, Ļeva Gumiļeva darbus atceroties) diženāko mongoļu valdnieku un karavadoni raksturoja kā necilvēcīgas un nežēlīgas ļaunuma impērijas dibinātāju, kura sekotāji slepkavoja, dedzināja un paverdzināja citas tautas, jo īpaši slāvu tautas. Arī Ķīnas vēstures interpretācijā, kas dominēja mongoļu autonomijā Ķīnā, hans, kurš sagrāva Ķīnas armiju un ap 1213. gadu ieņēma Pekinu, aizsākot vairāk nekā simt gadu ilgu mongoļu jūgu, netika īpaši cildināts. Taču, par spīti visiem aizliegumiem un citu tautu nievājumiem, mongoļiem Čingishans bija spilgtākais nācijas diženuma un izredzētības pierādījums. Mūsdienu skolā mongoļu vēsture ir kā varoņeposs, uzskaitot visus diženākos mongoļus, kas savulaik valdīja pār visu zināmo pasauli. Mongoļu līnija vēsturē tiek vilkta pat no huņņu laikiem, pasludinot, ka huņņu vadonis Atila (406–453) bija mongolis. Čingishana nāves brīdī (1227. gadā), neskaitot meitas, viņam bija 5 dēli un vismaz 40 pieauguši mazdēli. Dzimtai izplešoties, jau mūsdienās katrs desmitais no mongoļiem sevi uzskata par tiešo Čingishana pēcnācēju, turklāt ne tik vien uzskata, bet var nosaukt visus savus senčus un ģenealoģiskos atzarus, nonākot līdz dzimtas sākumam 13. gadsimtā. Tagad Čingishans dažādos veidos tiek iemūžināts, viņa portreti rotā naudaszīmes, bet dižā hana skulptūru atveidojumi ir galvenais ārzemniekiem piedāvātais suvenīrs. Arī padomju laiks netiek vērtēts kā melna lappuse vēsturē, kura ir jāizdzēš un nav jāpiemin. Vidusskolas vēstures kursā skolēni apgūst, kā mongoļu karavīri kopā ar padomju karavīriem sakāva japāņu agresorus 1939. un 1945. gadā, jo Mongolija karoja diženās padomju un amerikāņu koalīcijas pusē!
Padomju laika varoņi netiek noliegti. Mongolijas Tautas revolucionārās partijas dibinātāja un partizānu armijas vadītāja (kaujās pret Ķīnas un Krievijas impērijas spēkiem) Damdini Suhebatora (1893–1923) piemineklis stāv kā stāvējis. Tikai laukums ir pārdēvēts un tagad saucas par Čingishana laukumu. Mongolijas Tautas republikas līderi nav izdzēsti no vēstures mācību grāmatām. Viņi izcīnīja un panāca Mongolijas neatkarību no Ķīnas, un, galu galā, Mongolija nekļuva par padomju republiku PSRS sastāvā. Mongoļi izmantoja padomju laiku, lai radītu patiešām augstu kultūras līmeni, lai izveidotu izglītotu nāciju. Skolas mācību grāmatas ģeogrāfijā, vēsturē, matemātikā ir Eiropas valstu līmenī. Grūti pateikt, kā klājas tiem, kuri nedzīvo galvaspilsētā, bet, ieejot Ulanbatoras grāmatveikalos, var redzēt, ka mongoļu valodā ir pārtulkota un tiek izdota gan pasaules klasika, gan tā sauktie kulta romāni, vampīru izdarības un Greja seksuālo rotaļu aprakstus ieskaitot. Ukrainā žurnāls Playboy iznāk nevis ukraiņu valodā, bet krieviski, savukārt mongoļiem ir savs pleibojs – mongoliski un ar aziātiska izskata skaistulēm uz vāka.
Padomju laikā Mongolijai bija plaši un daudzpusīgi sakari ar Baltiju. Lidojuma laikā uz Mongoliju Valsts prezidents Andris Bērziņš, apsveicinoties ar visiem delegācijas dalībniekiem, interesējās, vai kāds jau ir bijis Mongolijā. No gandrīz simt uzņēmējiem, žurnālistiem, ārlietu un valsts aparāta darbiniekiem Mongolijā bija bijuši tikai trīs, turklāt padomju laikā.
Jaunieši, vismaz Ulanbatorā, ļoti labi saprot angliski. Pērn (vērtējot IKP uz vienu cilvēku) Mongolija apsteidza Ukrainu un neapšaubāmi ir veiksmīgākā bijusī sociālistiskā bloka valsts ārpus Eiropas. Mongolijas ekonomikas modelis veidots, lai attīstītu metālu un citu derīgo izrakteņu ieguvi un eksportu, bet par iegūtajiem līdzekļiem iegādātos patēriņam un citām tautsaimniecības nozarēm trūkstošo. Taču cerības, ka Mongolija būs pilna ar eksotiskām Ķīnas precēm, neattaisnojās, lai gan Ulanbatoras centrā bija atrodami veikali, kas specializējušies konkrētas valsts importa preču tirdzniecībā –vjetnamiešu, korejiešu. Pārtikas veikalos dominē imports no Krievijas un pasaules slavenāko zīmolu produkcija – pilni plaukti ar liptoniem un nescafe. Mongoļu preces lielveikalos sameklēt grūti. Gaļa maksāja 10 eiro kilogramā, bet lētākā desa – 4 eiro/kg.
Piecdesmit gadus veci un vecāki ļaudis krievu valodu saprot visai labi. Taču pārdevējas vecumā ap 30–40 gadiem prot tikai mongoliski. Kad mēģini kaut ko prasīt veikalā, tevi nesaprot, bet rindā stāvošie jaunieši tūdaļ iztulko mongoliski, lai pārdevējas saprastu, ko
ārzemnieks vēlas. Ļaudis ir atsaucīgi, nav tūristu izlutināti.
Budisms Mongolijas budisms ir ar izteikti šamanisku nokrāsu, kas izpaužas krāšņos masku šovos un visai brīvā klasiskā budisma normu vietējā interpretācijā, kas izsenis ir šokējusi nedaudzos eiropiešu ceļotājus, kuriem izdevās iekļūt Mongolija 19. un 20. gadsimta mijā. Beatriksi Balstrodi, kas Ulanbatorā viesojās 1911. gadā, visvairāk šokēja vietējo budistu piekoptais nevardarbīgais nāves sods. Nāvei nolemtos ieslēdza nelielā, šaurā, īsā un apkaltā koka kastē, atstājot nelielu caurumu, pa kuru divreiz dienā pasniedza ko ēdamu. Kastes tika sanestas cietuma pagrabā, un nāvei nolemtie tur mita, līdz noslāpa paši savos izkārnījumos. Kā raksta Balstrode, kas krievu virsnieka pavadījumā apmeklēja divus pagrabus, vairākas kastēs savu beidzamo dienu gaidīja ķīniešu tirgotāju grupa, kurus notiesāja kā Ķīnas spiegus. Tā bija pirms simt gadiem. Mūsdienās Ulanbatoras publika ir ļoti laicīga. Salīdzinājumam var minēt, ka Tibetas galvaspilsētā Lhasā teju pie katras tibetiešu mājas plīvos karodziņi ar lūgsnu tekstiem, bet Ulanbatorā atradu tikai pāris karodziņu pie kādas jurtas Gandan klostera teritorijā. Daudzi vietējie ar budismu saprot rūpīgu vietējo paražu, tradīciju un ticējumu ievērošanu.
Arī mongoļu cīņas azarts, iesaistoties boksa un cīņas sporta veidu sacīkstēs, ir visai grūti savienojams ar tradicionālā budisma principiem. Mongoļu lielākie panākumi sportā saistās ar visai kareivīgiem sporta veidiem. Vērtējot mongoļu sportistu izcīnītās medaļas olimpiskajās spēles (1968–2012), 9 medaļas ir iegūtas brīvajā cīņā, 7 medaļas džudo, 6 medaļas boksā, bet 2 medaļas – šaušanā ar pistoli. Tajā skaitā, vērtējot Mongolijas panākumus Londonas olimpiskajās spēles 2012. gadā, divas medaļas bija boksā, divas džudo, un viena – sieviešu brīvajā cīņā. Tas arī viss. Nevienā cita sporta veidā olimpisko panākumu nav.