Ir tik neparasta sajūta, kad vienuviet redzi nevis vēsturi un mūsdienas, bet aizgājušo laiku un šo laiku. Manuprāt, tā ir Minskā. Pilsēta, kas uzreiz liek saprast, ka dzīve iet uz priekšu, bet vienlaikus ar kaut kādām zīmēm nes līdzi bagāžu, ko nevar saprast, vai maz pašai gribas lietot.
Pasaules čempionāts hokejā jau pieder vēsturei, taču tā vārdā Minskā radītās zīmes paliks uz ilgiem laikiem. Šoferis, baltkrievu vīrietis ap gadiem trīsdesmit, izrādās itin labs gids, jo, vedot cauri pilsētai, viņš konspektīvi izklāsta par ievērojamākajiem objektiem, arī nesen tapušajiem. No nesenā čempionāta vislielāko kumosu esot guvusi tūrisma industrija, saceltas daudzas viesnīcas, lai gan gandrīz tikpat daudzas vēl palikušas procesā. Varētu jautāt, kam tad tās ceļ, jo kurš tad brauc uz Baltkrieviju – valsti, kur ieceļošanai joprojām ir vajadzīgas vīzas? Taču tā ir, tikai no šīs puses raugoties, un ar Eiropas Savienības pasēm kabatā.
Tiesa gan tā, ka Minska ir specifisks gadījums tūristiem, ko noteikti nevar teikt par visu Baltkrieviju. Varbūt arī tāpēc uz Minsku lielākoties var doties ciemos, darījuma braucienā, vai caurbraucot, vienkārši, lai redzētu un zinātu – kas ir kas. Jo Minska ir jauna pilsēta, tajā nav nekādu vēsturisku izcilību, kuru dēļ būtu vērts iet cauri vīzas kārtošanas procesam un sākt kravāt ceļasomas. Top 10 objektu sarakstā, ko iesaka paši baltkrievi, ir dažas vietēja mēroga nozīmības baznīcas, Neatkarības prospekts ar Staļina laika pārstāvošo arhitektūru, Botāniskais dārzs, Bērnu kultūras un atpūtas parks, pirms dažiem gadiem uzceltā Visu svēto katedrāle...
Pilsēta ir tīra, pareiza, un, ja vēl gadās tur būt laikā, kad debesīs pat ar lupas palīdzību nevar atrast ne mazāko mākoni, šķiet, ka esi nokļuvis gluži vai sterilā vidē. Ideja par vakarīgiem gājieniem uz vecpilsētu, lai izbaudītu vietējo iedzīvotāju un iebraucēju miksli, ir jānogalina jau saknē, tieši tāpat pievienošanās tūristu pārblīvētiem apskates objektiem dienas gaišākajā daļā. Tā ir pilsēta, kas, šķiet, joprojām dzimst no jauna, un tas jaunais lielākoties ir dzīvojamās ēkas un daži patēriņa vajadzībām radīti izklaides našķi pa vidu. Jā, noteikti arī daudzie pieminekļi, kas saistīti ar 2. pasaules karu. To var saprast, jo šajā karā, kā apgalvo vietējie, kritis katrs trešais baltkrievs. Tāpēc tikai pirmajā brīdī var brīnīties par tankiem, kas goda vietā kā piemineklis stāv ikvienā pilsētā un pilsētiņā.
Un tomēr, ja reiz gadījies nokļūt Minskā, ir vismaz dažas vietas, ko būtu vērts apskatīt. Noteikti ieteicams noiet kādu kvartālu pa Neatkarības prospektu, kas ir kā Staļina laika ēku citadele. Lai gan pilsētas maģistrālā ielas izbūve sākusies jau 16. gadsimtā kā Maskavas–Vīnes pasta ceļš, 2. pasaules kara laikā prospekts praktiski noslaucīts no zemes virsas un celts no jauna. Nesis Korņejeva (Minskas gubernatora), Padomju, Vadoņa (vācu okupācijas laikā), Staļina, Ļeņina, Franciska Skorina vārdu, pirms desmit gadiem tas pārdēvēts par Neatkarības prospektu. Vēl var ieteikt iegriezties turpat netālu esošajos padomju laika zīmolveikalos CUM un GUM, lai gan tipiski mūsdienu lielveikali, protams, nav nekāds retums Minskā. Uz tā paša prospekta nevar nepamanīti garām paiet Valsts Drošības komitejas ēkai, kas, starp citu, bija pirmā, ko šajā vietā sāka atjaunot pēc 2. pasaules kara. Ēka kā jau tipiska tā laika ēka, bet – ar tornīti! Klīst leģenda, ka tas ticis ierīkots tādēļ, lai tā laika Baltkrievijas valsts drošības ministrs Lavrentijs Canava, kurš tiek uzskatīts par vienu no staļinisko represiju organizatoriem, no sava kabineta varētu pa logu vērot futbola komandas Dinamo spēli. Ļaudis mēļo, ka viņš pat esot devis rīkojumus, kuri spēlētāji jānoraida no laukuma...
Par īpašu pārsteigumu var uzskatīt kādu mazu baznīcu, kas atrodas neatkarības laukumā. Ne pārāk liela, ne pārāk uzkrītoša, pat varētu teikt – ieslēpusies kokos. Sv. Simeona un Jeļenas baznīca, kas nu pasludināta par valsts vēstures un kultūras pieminekli, nu tiek uzskatīta par galveno katoļu baznīcu Baltkrievijā. Celta pēc vietējo katoļticīgo iniciatīvas, jo 19. gadsimta beigās Minskā bijusi tikai viena katoļticīgo baznīca. Kad atļauja saņemta, par finansētāju kļuvis vietējais muižnieks Edvards Voinilovičs, bet ar noteikumu, ka baznīca tiks nosaukta par godu viņa diviem agri mirušajiem bērniem – dēlam Simeonam un meitai Jeļenai. 1910. gadā baznīca iesvētīta un tautā ieguvusi nosaukumu Sarkanā baznīca, jo celta no sarkaniem ķieģeļiem. Šīs celtnes biogrāfija lieliski raksturo 20. gadsimtu visā Baltkrievijā. 1917. gadā izlaupīta, 1923. gadā no tās atsavinātas visas vēl atlikušās vērtības, un 1927. gadā baznīca slēgta. Daudzo gadu gaitā tur mitinājies gan Baltkrievijas poļu teātris, gan kinostudija, vācu okupācijas laikā tā atkal atguvusi baznīcas statusu, bet drīz atkal tur ierīkotas telpas kinostudijas vajadzībām, pēcāk – baltkrievu kino vēstures muzejs, kopš 1990. gada baznīca atdota ticīgajiem. Pārsteidzošākais ir tas, ka tieši šajā baznīcā atrodas viena no nedaudzajām Turīnas līķauta kopijām, ko ar Vatikāna vēlību Baltkrievija saņēmusi pirms desmit gadiem.
Ja gribas redzēt senatni, tad jāiegriežas nelielajā Trīsvienības priekšpilsētas kvartāliņā. Tur, savukārt, nekas neliecina par to, ka tieši ap šo vietu 12. gadsimtā sākusies pilsēta, ka kādreiz tur bijis tirdzniecības un administratīvais centrs. Formāli ņemot, Trīsvienības priekšpilsētas rajons nav mazs, bet liecības no patiešām senas senatnes ir ļoti mazā tā daļā. Biezi mūri, mazi logi un durvis, kompakti iekšpagalmi... Kvartāliņa senākā daļa, kas ir arī skaisti restaurēta, ir absolūts pretmets pārējai Minskai, kas nospiedošā vairākumā arhitektoniski pārstāv 20. un 21. gadsimtu. Minska ir lietišķa pilsēta, bet gan jau pēc gadiem 500...