10 000 karātu Kipra

„Kipra ir kā sieviete – visu acis ir pievērstas viņai,” malkojot turku tēju, nosaka konditorijas Petek saimnieks leģendārajā pilsētā Famagustā. Jā, šī Vidusjūras sala ir bijusi iekārojama, tāpēc arī asinīm slacīta visos laikos – valdnieki un iekarotāji uz to metuši acis kopš aizvēstures laikiem, un arī šodien varas pārdale nav beigusies. Sala ir sašķelta divās teritorijās – Kipras Republikā, kas jau desmit gadu ir Eiropas Savienības dalībniece, un Ziemeļu Kipras Turku Republikā, kuru oficiāli atzīst tikai Turcija.

Tomēr Ziemeļkiprā lieliski darbojas sengrieķu princips – skaistais ir labs –, un tāpēc šajā zemē iemīlēties ir ļoti viegli. Dažādu kultūru – aizvēsturisko kipriešu, hellēņu, bizantiešu, liziņaniešu, venēciešu, osmaņu – 10 000 gadu nospiedumi un kipriešu valdzinošais skatiens ir iemesls noturīgai interesei un vieglām skumjām prombraucot.

Vidusjūras pērle

Pilsēta, kuras grieķu nosaukums ir Kirenija, bet ielās ceļazīmēs lasāms Girnes vārds, patiešām ir atpūtnieku paradīze. Savulaik britu rakstnieks Lorens Darels, pirkdams māju 1953. gadā, pat apšaubīja, vai spēs strādāt, lūkodamies uz jūru, Kirenijas kalnu grēdu, kuras gotiskajās virsotnēs slejas bruņinieku pilis un gludajām figūrām, ko ainavā iezīmē apelsīnu, zīdkoka, ceratoniju un ciprešu stāvi. Spēja!

Par ceratonijām jeb karoba koku Ziemeļkiprā nākas dzirdēt bieži: tas ir 4000 gadu vecs pākšaugļu dzimtas koks. Augļus izmanto saldumu, ievārījumu, sīrupu, karameļu ražošanā, arī medicīniskiem nolūkiem – pret saaukstēšanos un iekaisumiem. Manuprāt, pēc garšas tas mazliet atgādina mežrozīšu sīrupu. Tomēr karoba svarīgākā iezīme ir tā, ka augļa sēklas visas ir vienāda izmēra (pastaigas laikā pie ielu tirgotāja trijatā katrs izlobījām pa gabalam žāvētā augļa, atrodot deviņas vienādas sēklas) un antīkajā senatnē tika izmantotas kā svara mērvienības. Romas impērijas beigās tīra zelta monēta svēra 24 sēklas (itāliski carato) jeb 4,5 gramus, 1 karāts – aptuveni 0,2 grami. Arī ne tik senos laikos, kad meiteni bildināja, viņas tēvs precinieka turīgumu noteica pēc karoba koku daudzuma. „Redz, man ir vienpadsmit karobu, bet es tomēr neesmu precējies!” jokoja mūsu pavadonis omulīgais turks Jusufs, vīrs Karlsona gados ar Bojarska ūsām un šerifa platmali. Arī viņam liktenis nav bijis viegls: 1965. gadā četru gadu vecumā kopā ar ģimeni bijis spiests patvērumu meklēt kontinentā, vēl ilgi naktīs murgojot par slaktiņu, kas sašķaidījis tā laika kipriešu dzīvi. Gandrīz 30 gadu nodzīvojis arī Austrālijā, bijis dejotājs, aktieris, autobusa šoferis – daudzreiz dzīvi sācis no jauna, tagad turpina teātra spēlētāja karjeru (Vai es zinot tādu lugu Gaidot Godo? Tur viņam esot galvenā loma!) atbraucējiem stāsta par savu zemi un ļoti mierīgi atbild uz jautājumiem, par ko ceļveži tūristiem iesaka klusēt, ja negrib iekulties nepatikšanās. Jusufs uzsver: esmu pacifists, notikuma versijas ir vismaz divas – izvēlieties, kam ticēt.

Bet leģendu Kiprā ir daudz – antīku un arī diezgan mūsdienīgu: ka Svētā Hilariona cietoksnis kalna korē ir izmantots par modeli Volta Disneja multiplikācijas filmā Sniegbaltīte un septiņi rūķīši, ka Karpasas pussalas smilšu pludmales ir skaistākās pasaulē, ka Bellapē abatijas baznīcā, iemetot naudu, piepildās vēlēšanās, ka savvaļas ēzeļi radušies no tiem, kurus kiprieši, piespiedu kārtā pametot savas mājas, palaiduši brīvsolī.

Kaifs ir arābs

Vērienīgākais Kirenijas apskates objekts ir pils cietoksnis pie ostas. Tā ir nozīmīga fortifikācijas būve, kas izveidota 1191. gadā, gadsimtu gaitā atbilstoši ieroču attīstībai uzlabota un pārbūvēta. Ieejot pils teritorijā pārsteidz biezie mūri un lieliskā infrastruktūra – kā cietoksni sargāt, kā vēdināt, kā apgādāt ar ūdeni pils teritorijā patvērumu meklējošos pilsētniekus. Pilī izveidotas dažādas ekspozīcijas par arheoloģiskajiem atradumiem, mākslas galerija, kuras īpašnieki autentiskā tehnikā atdarina bronzas un vēlāko laikmetu sadzīves priekšmetus. Īpaši kiprieši lepojas ar kuģi, kas 1967. izcelts no jūras dzelmes un salikts no 6000 fragmentiem. Tas ir attēlots uz Kipras Republikas 50 eirocentu monētas. Apskatei izlikta arī kuģa krava – trauki un pat pārtika –, sniedzot ieskatu par to, kā Vidusjūras reģionā dzīvojuši ap 300. gadu pirms mūsu ēras. Baisīga ir iespēja ielūkoties 14. gadsimta skutelē – piecus sešus metrus dziļā akas veida bedrē, kur noziegušos vīrieti vai sievieti iemeta nomiršanai – un maketā atveidotā nosodīto nonāvēšanas ainā uz moku rata. Tomēr satraucošākā ir ainava, kas paveras uz ostu un promenādi no pils mūriem: saulainā laikā debesis un jūra ir hrestomātiski gaiši zilas. Lietainās dienās šis skaistums iegūst vairāk nekā piecdesmit pelēkā nokrāsu. Cietoksnis ir kā milzīga puzle, kas atklājas vien zinātājiem un pacietīgajiem, un noteiktā stundā tie tiek atalgoti ar meltemi vēju – pašu vieglāko vēsuma dvesmu, kas slīd pāri ostas ūdeņiem, saceļot sīkus vilnīšus, ļaujot sajust „to burvīgo musulmaņu īpašību, ko sauc par kaif – apceri, kas rodas no klusuma un miera. Tā nav ne meditācija, ne sapņojums (..) tas ir kaut kas dziļāks, neizprotama gribas atdusa” (Lorenss Darels. Kipras rūgtie citroni, Nordik, 78. lpp.).

Bet Ziemeļkiprā aktīva ir arī pilnīgi citāda dvēseles veldzēšanas industrija – spēļu elles. Kazino ir pilsētās, viesnīcu kompleksos, un ļoti bieži naudas skaitīšanas skaņa un adrenalīns ir tas, kas atved uz šo seno salu. Tā, piemēram, dārgākajā viesnīcā Cratos Premium Hotel @Casino, kur ir otrs vērienīgākais kazino valstī, apskatei izlikti dārgi luksusa auto, dizains mirdz zeltā un marmora rakstos, bet smalkos melnos dīvānos redzami arī ļoti noskumuši ļautiņi.

Salinieku variants

Ceļotgribētājam viesnīca un ēdināšanas tips, kā arī piedāvātās iespējas – baseins, akvaparks, saunas, pirtis, sporta zāle, spa procedūras, lunaparks, izklaides, interneta pieejamība u. c. – jāizraugās rūpīgi. Te noder atsauksmes, tomēr tūrisma speciāliste atzīst, ka mēdz būt tādas viesnīcas, par ko vieni ir pilnīgā sajūsmā, kamēr otriem nepatīk nekas. Kipras all inclusive nav tas pats, kas – par visu samaksāts kontinentā. Ziemeļu kiprieši ir ar pretenziju uz kaut ko vairāk – tāpēc dārgāk un katrā vietā ar savām odziņām. Viesnīcas komplekss bieži vien ir kā mikrokosmoss, kas darbojas pēc saviem noteikumiem un savā stilistikā, un, ja to pieņem, var noķert „burvīgo īpašību kaif” milzonīgā romiešu un grieķu mitoloģijas garā iekārtotā hotelī jūras malā, piemēram, Kaya Artemis Hotel & Resort.

Tūristiem Ziemeļkiprā tiek piedāvāts doties visdažādākajās ekskursijās, kādā no septiņiem kontrolpunktiem pāriet pār zaļo līniju – ANO buferzonu – uz Dienvidkipru (ES valstu pilsoņiem vien jāuzrāda pase, kur tiek iespiesti zīmogi), izklaidēties safari braucienos, izmest kādu līkumu ar jahtu pa jūru, nirt, makšķerēt, kāpt kalnos vai laisties no tiem lejā planējot, braukt ar riteni, iet kājām, doties izjādē vai uz kādu brīvdabas izrādi antīkajā teātrī.

Ziemeļkiprā satiksme notiek pa ceļa kreiso pusi. Lai pievērstu pārējo braucēju uzmanību, īrētajām mašīnām ir sarkani numuri (vietējām – priekšā balti, aizmugurē – dzelteni). Taksometri tradicionāli ir tikai mersedesi. Starp pilsētām un no viesnīcām uz pilsētu kursē autobusi, dzelzceļa Ziemeļkiprā vairs nav.

Antīkā Salamīna

Vēl viena Ziemeļu Kipras bagātība ir antīkās vēstures liecības, kas vispilnīgāk izpaužas Salamīnā. Dibināta pirms gandrīz 3000 gadiem, bijusi ietekmīgākā pilsēta salā līdz 4. gadsimtam, kad to nopostīja zemestrīces. Tagad antīkā pilsēta pa daļai ir izcelta no pazemes, tomēr lielāko tiesu vēl klāj smiltis. Tūristi var apskatīt romiešu termu drupas, kur vietām saglabājušās mozaīkas, ilustrējot dažādus mītus; antīko teātri, kur notiek arī dažādas izrādes un festivāli; pastaigāt pa teritoriju, ko rotā milzīgas kolonnas, vairāku baziliku drupas, Romiešu tirgus, Zeva templis, un no krūma uzēst savvaļas tomātus – mazus kā pīlādžogas, tomēr ar izteiktu tomātu garšu.

Pasaules malā

Jautāti, kas latviešiem būtu jāzina par Ziemeļkipru, vairāki turienieši pirmo sauc Karpasas pussalu – uz ziemeļaustrumiem vistālāk izvirzīto civilizācijas vismazāk skarto zemes strēli ar smilšu pludmalēm un vairākiem dievnamiem. Smilšu pludmalēs ir jūras bruņrupuču ligzdošanas vietas (visā salas ziemeļdaļā ir 17 pludmales ar 3000 ligzdu), kas tiek īpaši aizsargātas. No jūnija līdz augustam tiek dētas olas, no jūlija līdz septembrim šķiļas bruņrupucēni. Pludmalē tiek lūgts neiet no astoņiem vakarā līdz astoņiem rītā. Iemeslu nav grūti iedomāties, arī skatoties uz kādas bungalo tipa hoteļa recepcijas letes izliktajām burkām ar čūskām. Tomēr speciāli nonāvēt tās ir pārkāpums. Galvenais, kas jāzina, no visbiežāk sastopamajām brūnās ir indīgas, melnās ne, un melnās esot brūno dabiskās ienaidnieces. Dažāda izmēra un dizaina ķirzakas gan skraida i pa drupām, i viesnīcu dārziem. Ekoloģiski!

Kiprieši tur cieņā tradicionālās vērtības, un mūsu gide Nilšana aizved uz Komikepiras (Buyukkonuk) pašvaldību, kur notiek ekofestivāls ar tirdziņu, tautas dejām un muzicēšanu. Tiek pārdoti visdažādākie produkti: maize, plāceņi, siers, saldumi, ievārījumi, sīrupi, olīveļļa, rieksti, augļi, dārzeņi utt., tiek cepts kebabs un maize, speciālā krāsnī arī jēra gaļa ofto kleftiko (cep tik ilgi, līdz gaļa burtiski atlec no kauliem). Meistari piedāvā savus izstrādājumus – pinumus, izšuvumus, ķeblīšus un krēslus, tamborētas rotaļlietas, rotaslietas no pusdārgakmeņiem un dažnedažādus nieciņus. Kāds kungs turpat tirgū sien smaržīgu slotu un spītīgi nepaceļ skatienu, lai palūkotos fotoobjektīvā, cits – ar āmuru un īlenu veido ziedu zīmējumu metāla sietam, labprāt iepozē un iesit sev pa pirkstiem.

Pēc tirgus iegriežamies arī olīveļļas ražotnē netālu no Iskeles, īsumā tiekam izglītoti, kā tapa eļļa senāk un kā top tagad, un bodītē nobaudām dažādus produktus – maizi ar olīveļļu, sieru, arī vīnogu šņabi zivaniju, karobas medu un sīrupu –, iepērkam gardumus un olīvu ziepes dāvanām. Sarunā ar īpašnieku uzzinām, ka olīvkoka lapu dūmi dod svētību un noder pret ļaunu aci.

Pilnīgu attīrīšanos gūstam Apustuļa Andreja klosterī. Šīs pareizticīgo dievnams atrodas gandrīz pašā Karpasas pussalas raga galā, un šurp brauc gan Dienvidkipras grieķi, gan turki, gan visdažādākie ceļinieki. Te atrodas avots ar svēto ūdeni, kas dziedējot sirdzējus un piepildot lūgšanas. Pēc tam ir jāatgriežas un jāpasakās par to.

Famagustas asiņainā vēsture

Esot Ziemeļkiprā noteikti jāapmeklē Famagusta – tās gotiskā Svētā Nikolasa katedrāle, kas celta 1298.-1312. gadā un pēc aprisēm atgādina Parīzes Notre Dame. 16. gadsimtā sakrālais nams pārbūvēts par mošeju un nodēvēta asiņainā pilsētas iekarotāja Lalas Mustafas vārdā. Līdzās dievnamam joprojām zaļo tikai gadu vēlāk pēc būvniecības sākuma (1299.) stādītais sikomors (ficus sycomorus) – milzīgs, ēnu dodošs koks.

Otra vieta, kas izgriež dvēseli otrādi, ir Varoša – rēgu pilsēta. Vēl pagājušā gadsimta 60.–70. gados tas bija plaukstošs kūrorts ar 10 000 gultasvietu, bet īsā laikā 1974. gada vasarā sešu kvadrātkilometru teritorija kļuva mirusi. Fotografēt un filmēt tur nedrīkst, bet internets ir pilns baisām liecībām. Sabombardētā deviņstāvu ēkā, šķiet, var pat vēl redzēt vadus, un neticas, ka šīm drupām ir jau 40 gadu. Bet turpat blakus – aktīvs pieczvaigžņu hotelis, pludmalē sasprausti saulessargi un dzīve.

Ziemeļkipra

Teritorija 3355 km2 

9 universitātes.

Galvaspilsēta – Nikosija (Lefkoša).

300 000 iedzīvotāju (turki, briti, grieķi u.c.).

64 km no Turcijas, 96 km no Sīrijas, 400 km no Ēģiptes.

Tipisks Vidusjūras klimats, visaukstāk janvārī – vidēji 10 0C, viskarstāk jūlijā 40 0C.

Valūta – turku lira, pieņem arī eiro un ASV dolārus, tomēr ieteicams naudu samainīt vietējā valūtā, jo tad pirkumi sanāk lētāki.