Akadēmiķis Jānis Stradiņš, kura dzimtas saknes meklējamas Sēlijā, rakstījis par šā reģiona identitātes meklējumiem.
Kur tas atrodas?
Jau bīskaps Alberts ar krustnešiem 1208. gada ziemā ieņēma Sēļu pili – castrum Selonum, lai caursistu sēļu ieroču brāļu lietuvju atbalsta punktu. Ir pastāvējusi arī Sēlijas bīskapija, 13. un 14. gadsimtā sēļus rakstos minēja kā patstāvīgu cilti un Selonija jeb Sēlija kļuva par Livonijas īpašu reģionu. Par sēļu zemi tiek uzskatīta teritorija Daugavas kreisajā krastā.
Tagad sēļiem nereti bijis grūti pievienoties kādam novadam, piemēram, Dziesmu un deju svētkos. Bijis pat tā, ka deju kolektīvi tiek pieskaitīti Latgalei, bet kori – Kurzemei, smejas Viesītes muzeja Sēlija direktore Aija Butāne.
Arheoloģiski var pamanīt sēļus un latgaļus vienojošo, tomēr gan vieni, gan otri iebilst – sēļi nav latgaļi! Kā tagad moderni sacīt, jau 14. gadsimtā sēļi tika integrēti latviešu etnosā. Laiku pa laikam sēļi centušies par sevi atgādināt. Ja ne citādi, tad ar rakstītu vārdu. Sēlija un tās cilvēki ir iemūžināti rakstnieku un dzejnieku darbos. Sēļi saka – mūsējie ir Jānis Jaunsudrabiņš, Jānis Akuraters, Jānis Veselis, brāļi Grīni, Velta Toma, Ārija Elksne, Imants Auziņš. Basketboliste Uļjana Semjonova arī ir ar sēļu saknēm. Dzejnieku Raini akadēmiķis Stradiņš nodēvējis par pussēli un Lāčplēša autoru Andreju Pumpuru tāpat. Bet «atšķirībā no latgaliešiem sēļu (sēliešu) reģionālās identitātes izjūta bija vāji izteikta», konstatē akadēmiķis.
Sēlijas slavenākos ļaudis varēs iepazīt arī Viesītes muzejā Sēlija. Pagaidām vēl ne, saka muzeja direktore Aija Butāne. Toties sēļi ar lepnumu pošas saviem dziesmu svētkiem 29. jūnijā un, protams, kongresam maija beigās.
Ej gulēt, duraks!
Lai apbrauktu Sēliju un to apskatītu, ar vienu dienu būs par maz. Neatkarīgā šoreiz iegriezās (patiešām iegriezās) tikai Viesītē, Saukā un Sunākstē. Vietām sēļu zeme atgādināja par to, ko nozīmē jēdziens «viensēta». Daudz nojauktu un sabrukušu ēku, bet pāri palikušās cita no citas atrodas tālu. Daža sakopta, cita salāpīta kā lupatu deķis. Līkumojot pa lauku ceļiem, pretim brauca traktors pēc traktora, bet cilvēku – tikpat kā neviena. Dzērves, stārķi un cita dzīva radība gan, ka čum un mudž.
«Mazās skolas iet postā, pērn likvidēja arī Viesītes arodskolu,» ar nožēlu stāsta Aija Butāne. Tiklīdz likvidē skolu, no apdzīvotas vietas miesas tiek izrauts gandrīz vai gaļas gabals. Arī Viesītē un tās apkaimē cilvēku skaits sarucis dramatiski. Kad notikušas vēlēšanas, atnācis tikai nepilns tūkstotis vēlētāju, kaut arī vēl ne tik sen šajā teritorijā dzīvoja apmēram četri tūkstoši cilvēku. Daudzi devušies dzīvot un strādāt uz Rīgu, citi – prom no Latvijas.
Sastaptie cilvēki nav tik noraidoši un noslēgti kā kurzemnieki, viņus var salīdzināt ar sirsnīgi atvērtajiem latgaļiem. Kad apmaldāmies, meklējot ceļu uz Sēlijas slavenāko vīna kalnu, palīdzību neliedz neviens. Vien maz to palīdzētāju. Kāds sievuks nogarlaikojies sēž ceļmalā, bet redakcijas mašīnu dūšīgi aprej smilškrāsas šunelis. «Ej gulēt, duraks!» sieviņa labdabīgi apsauc suni un iekaras mašīnas logā, izstāstot visu iespējamo, pat savu dzīves stāstu, tikai ne to, kurp mums jādodas.
Uzņēmīgie sēļi
Bet devāmies mēs uz Ēvalda Pūpola vīna kalnu. Par spīti cienījamajam vecumam, viņš ir viens no rosīgākajiem cilvēkiem, kurš Sēliju atdzīvina. Noskatoties, ka vīnogas var augt arī Latvijā, daudzi pārņēmuši Ēvalda Pūpola pieredzi, tiesa, ne tik lielos apmēros. Viņa vīna kalns ir lielākais tāds Latvijā.
Sēļu zeme ceļotājus var vilināt ar iespēju iegādāties lauku labumus – zemenes, ābolus, kartupeļus, gurķus, olas un daudz ko citu, kas laukos izaug. Atrakcijas var piedzīvot arī Sēlijas ziepnīcā, kur vāra ziepes no taukiem un eļļām, tieši tā, kā to darīja senlaikos. Ziepnīca gan jāmeklē Jaunjelgavā, ne vairs Viesītes, Saukas un Sunākstes pusē, kurp bijām aizbraukuši mēs.
Trumpis – daba
Plānojot, kā pavadīt brīvdienas, jāteic, ka Saukas dabas parks ir vieta, kur ar vienu dienu būs par maz. Ezers noteikti vilinās makšķerniekus, bet vēl ir Līgo kalns, kur var piesēst atpūtas mirklī. Tālivalža gravā piedāvā izbaudīt atrakcijas, bet ieteikt nevaram – nebijām, neizmēģinājām. Vēl jau tūrisma sezona īsti nav atklāta. Uzreiz jāpiebilst, ka tūrisma ceļvežus var izmantot, lai orientētos dabas parka teritorijā, taču var gadīties, ka uz vietas sagaida kas cits.
Piemēram, Ormaņkalns. Ceļvedī piedāvāts uzkāpt skatu tornī, bet... Vispirms jau tornis sagaida ar brīdinājumu, ka tajā rāpties ir bīstami. Apkārtne piemēslota, nojumīte salauzīta. Toties vieta skaista – ja tomēr riskē uzkāpt 20 metru augstumā, tad Sēlijas ainava paveras kā uz delnas. Rīta pusē pamale ir dūmakaini zila ar zaļiem un dzeltenīgiem triepieniem – kokiem plaukst lapas. No torņa augstumiem esot saskatāmas pat Lietuvas mežu galotnes. Ja vien zinātu, kur tā Lietuva sākas... Nē, tornī tomēr nevar neuzkāpt, jo tas ir sēļu Munameģis!
Atceroties bērnību tālajos 70. gados, vajag izstaigāt Velniņu taku. Tajā izvietotas brāļu Rūrānu veidotās koka skulptūras pēc Rūdolfa Blaumaņa pasakas Velniņi motīviem. Viens brāļu roku darbs – brūns, kokā griezts lācis – atrodas pie muzeja ēkas Viesītē.
Sēlijas galvaspilsēta
Viesītieši teic: mūsu pilsēta ir Sēlijas galvaspilsēta. Viesītes nosaukums ir tipiski sēlisks – mīlināmā formā. Senajā sēļu valodā vārds «viesīte» nozīmējot «vīnogulāji», «vieta». Kā lielāka apdzīvota vieta Viesīte sākusi veidoties ap 1890. gadu, kad tās nosaukums bija Eķengrāve (Āžu miests). Par Viesīti Āžu miests kļuva 1926. gadā. Ko ir vērts apskatīt Sēlijas galvaspilsētā? Mazo bānīti un parku, un skaisto kultūras pili. Arī Stradiņa skolu Peldu ielā 2, kur par ķirurgu un Medicīnas muzeja dibinātāju Paulu Stradiņu vēsta ekspozīcija, un Viesītes muzeju Sēlija. Kur gan citur Sēlijas vēsture vēl varētu būt dzīva, turklāt vecajā stacijā reizi mēnesī uz vēlajām brokastīm aizvien pulcējas kādreizējie dzelzceļnieki.
Viesītē savulaik atradusies arī Stendera baznīca, bet zibens to nosvilinājis. Nodegušajā baznīcā strādājis rakstnieks, zinātnieks un mācītājs Vecais Stenders. Ja interesē fotogrāfijas vēsture, tad bijušajā Saukas pagastmājā var apskatīt Mārtiņa Buclera piemiņas istabu. Viņš ir vienīgais fotogrāfs, kas sāka ilustrēt Bībeli, izmantojot fotogrāfijas.
Pa Vecā Stendera takām
Vecajam Stenderam jeb luterāņu mācītājam Gothardam Frīdriham Stenderam šogad tiek atzīmēta 300. gadskārta. Viņa piemiņa aizvien saglabāta – kalniņā pie Sunākstes baznīcas sakopti Stenderu dzimtas kapi, tajā skaitā Vecā Stendera slavenā kapa plāksne ar iekalto uzrakstu «Latvis». Par Stenderu un viņa nozīmi latviešu dzīvē var padomāt, staigājot pa Stendera Zaļo taku. Tā sākas Sunākstes baznīcas pakājē un aizved līdz senajai Sunākstes mācītājmuižai, Stendera avotam un Gudrības akai. Steidzīgajiem šeit nav ko darīt. Sēlijā dzīve šķiet apstājusies, pagaidām – ne nulles punktā.
***
UZZIŅAI
• Sēļu galvaskausi ir šauri un gari, viņus var pazīt pēc smalkas, izteiksmīgi profilētas, inteliģentas sejas.
• Sēļu valoda atšķiras pat Sēlijas robežās. Piemēram, Vallē nāve ir giltens, Neretā ģiltene, Valles pusē saka putrāmi, bet Aknīstē – putrōms. Sēļi kartupeli dēvē par kartfeli, sekums viņiem ir siena dakša, spannis – spainis, porūzis – pieliekamais.
Un vēl sēļi mēdz teikt – manīm un tevīm, nevis manis un tevis. Neretā lieto tādu formu kā – paša, nevis pati.
Avots : Pa votu un sēļu pēdām Zemgalē
***
NODERĪGI
• Ja ticēt ceļvedim, tad Saukas dabas parkam tuvākā degvielas uzpildes stacija ir 10 kilometru attālajā Neretā vai 11 kilometru attālajā Viesītē, bet bankomāts – Viesītē.
• Saukas dabas parka teritorijā lauku labumus var apskatīt, nogaršot un nopirkt Stūrīšos, Zīlānos, Kalna Ļūdānos, Niedrās, Poceros.
• Tiek piedāvātas arī naktsmītnes, telšu un piknika vietas, var iznomāt katamarānus, velosipēdus un laivas.
• Saukas ezera platībā paredzēta licencēta makšķerēšana.
• Ēvalda Pūpola izveidotais vīna kalns atrodas Viesītes lauku teritorijas Rudzīšos.