Sadarbībā ar Laikmetīgās mākslas muzeja projektu "kim?", Latvijas Jaunā teātra institūts turpina laikmetīgā teātra režisoru un horeogrāfu izrāžu demonstrēšanu videoversijās bezmaksas seansos.
Nākamais seanss otrdien, 1.decembrī plkst.19 iepazīstinās ar flāmu kompānijas "les ballet C de la B" režisora un horeogrāfa Alana Platēla jaunāko darbu "Pitie!".
Kolektīvu "Les ballet C de la B" 1984.gadā Beļģijas pilsētā Ģentē nodibināja horeogrāfs un režisors Alans Platēls (Alain Platel, 1956), sapulcinot savus radiniekus un draugus, lai izveidotu kopīgu platformu mākslinieciskām aktivitātēm. Kopš tā laika kolektīvs ir ieguvis starptautisku atzinību un tajā darbojas mākslinieki no visas pasaules. Les ballet C de la B parasti min kopā ar Vimu Vandekeibusu un Ultima Vez, kompāniju Rosas, Janu Fabru un Janu Lauversu - Flāmu vilni, kas 90.gados ienesa radikālas pārmaiņas flāmu teātra ainavā.
"Les ballet C de la B" ieguva pasaules slavu ar savu īpatno eklektiski stilu, kurā līdzvērtīgās proporcijās sajaucas laikmetīgā deja, drāma un mūzika. Kolektīvam ir vairāki horeogrāfi un liels dejotāju sastāvs, kuru atlasē noteicošais kritērijs ir dejotāja personība un kultūru dažādība.
Kolektīva dibinātājs Alans Platēls oficiāli atstāja mākslinieciskā vadītāja posteni pēc vairāku veiksmīgu izrāžu sērijas 1999.gadā, taču vēlāk atgriezās pie režijas pēc Rūras triennāles uzaicinājuma veidot darbu ar Mocarta mūziku. 2003.gadā tapa izrāde Volfs, 2006.gadā Platēla aizraušanās ar mūziku turpinājās izrādē vsprs, kurā Platēls pirmo reizi sadarbojās ar komponistu Fabricio Kassolu. Izrāde kļuva par pagrieziena punktu Platēla daiļradē - līdz šim viņam bija raksturīgi vienā izrādē aptvert ārkārtīgi daudz un dažādu tēmu, radot spilgtu un piesātinātu haosu. Bet sākot ar vsprs Platēla darbi ieguva dziļumu un intensitāti, vairāk koncentrējoties uz cilvēka iekšējiem emocionāliem pārdzīvojumiem un kaislībām. Šis virziens ir ieguvis kulmināciju darbā pietie! (2008), kas balstīts uz Baha brīnišķīgo darbu "Mateja pasija".
Komponists Fabricio Kassols ir adaptējis Baha šedevru, transformējot ciešanu slavināšanu un padziļinot žēlsirdības un iekšējās upurēšanas tēmu. Savukārt, Platēls kopā ar savu virtuozo dejotāju ansambli ir izstrādājis dejas formu, kas panāk sakāpinātu emociju interpretāciju caur fizisko ķermeni un tiecas pārsniegt indivīda robežas. Mēģinājumu procesā kustības tiek nodotas vienam caur otru līdz tās iegūst dabisku kropļojumu un vairs neapzīmē kādu konkrētu identitāti. Sekojot Platēla un Kassola vēlmei rādīt lietu iekšējo dabu un "aizrakties" līdz sāpīgi intīmajam, izrādi var salīdzināt ar uzplēstu brūci, kas, uzlūkota ar žēlsirdību, iegūst skaistumu.
Kā arī citās Platēla izrādēs, skatītāja bauda ir vērot ne vien meistarīgi orķestrēto haosu uz skatuves, bet arī apbrīnot izrādes krāšņo, izcili talantīgu mākslinieku ansambli, kurā līdzās dejotājiem piedalās mūziķi un operas solisti.