20.novembrī Latvijas Nacionālajā operā notiks Džuzepes Verdi operas "Masku balle" muzikālā atjaunojuma pirmizrāde.
Atjaunojuma muzikālais vadītājs Normunds Vaicis, režisors Gintars Varns (Gintaras Varnas), scenogrāfs Andris Freibergs, kostīmu māksliniece Natālija Jansone. Lomās: Gustavs III - Dmitrijs Popovs, Georgs Onjani, Amēlija - Aira Rūrāne, Liene Kinča, Ieva Viļuma, Grāfs Ankarstrēms - Samsons Izjumovs, Jānis Apeinis, Ulrika - Ilona Bagele, Oskars - Inga Šļubovska, Kristīne Gailīte, Gunta Davidčuka, Diāna Silova, Kristiano - Juris Ādamsons, Armands Siliņš, Grāfs Horns - Rihards Mačanovskis, Imants Erdmans; Grāfs Ribings - Krišjānis Norvelis, Romāns Poļisadovs,Tiesnesis - Nauris Puntulis, Andris Lapiņš, Kalps - Guntars Ruņģis, Miervaldis Jenčs. Iestudējuma pirmizrāde notika 2002. gada 8.februārī.
"Masku balles atgriešanās repertuārā piedāvā lielisku iespēju atrast jaunas krāsas tik pazīstamajā Džuzepes Verdi mūzikā - līdzās mūsu vadošajiem solistiem, kas piedalījās iestudējuma tapšanā 2002. gadā, galvenajās lomās atjaunojumā iejutīsies jaunā solistu paaudze. Katrs mākslinieks savu atveidojamo tēlu redz un izprot atšķirīgi, tāpēc arī uz skatuves jau zināmajā režijā atklāsies jaunas attiecības, jūtu nianses, raksturi un sapņi," stāsta diriģents Normunds Vaicis.
Rigoleto, Trubadūrs, Traviata, Sicīlijas vakarēdiens, Simons Bokanegra, Masku balle. 19.gadsimta piecdesmitie gadi Dž.Verdi daiļradē ierakstāmi īpaši trekniem burtiem - 40-to pārsteidzošo ražību (desmit gadu laikā - 13 operas!) nomaina kas cits. Citi sižeti, citi varoņi, cita mūzika... Desmitgades nogalē arī cita attieksme pret dzimtenes teātriem. Pēc Masku balles viņa operu pirmizrādēm aplaudēs Pēterburga, Parīze, Kaira un tikai 1887.gadā - pēc gandrīz trīsdesmit gadiem "Otello" kaislības mūzikā pirmā ieraudzīs teātra La Scala publika. Un šo ilggadējo ledu radīja arī operas Masku balle grūtā "dzimšana".
Pēc sākotnējās ieceres operas darbība notika Zviedrijas karaļa Gustava III galmā. Pēc atentāta mēģinājuma pret Napoleonu III Parīzes operā, cenzūra pieprasīja operas sižeta maiņu, jo pirmā redakcija pārsteidzoši atgādināja Parīzes atentāta notikumus. Komponists atteicās, bet pēc gada, pateicoties kādam Romas teātra Apollo darbiniekam, darbību pārcēla uz Ziemeļameriku, karalis Gustavs III kļuva par Bostonas gubernatoru grāfu Ričardu, karaļa slepkava grāfs Ankarstrēms - par viņa sekretāru Renato.
Režisors Gintars Varns: "Per la gloria e molto, nulla per cor - daudz slavai, nekā sirdij. Šī frāze man atslēdza Džuzepes Verdi darbu. "Masku balle" ir dīvaina, kontrastiem bagāta opera, kurā ir kaut kas no operetes, cirka, klaunādes un traģēdijas vienlaikus. Neapšaubāmi mūziku iedvesmoja zviedru karaļa Gustava III gaumes veidotāja Ludviķa XIV galma "smaržas" un "garšas" - balles skatā ik pa brīdim jaušamā bravūrā ieaužas frančiem raksturīgā frivolitāte, vieglprātība. Mani urdīja mūzikas spēka un libreta trūkumu disonanse, īpaši otrajā redakcijā ar nejēdzīgu darbības pārnešanu uz ASV. Kas viņš ir - Zviedrijas karalis Gusravs III? Kas veidoja viņa iekšējo pasauli? Kas lika rīkoties tā un ne citādi? Pētot viņa dzīves aprakstus, sāku izprast viņa teatralitāti. Operas karalis, kurš, iespējams, visu mūžu pavadījis ne savā vietā un laikā. Viņš būtu lielisks kultūras ministrs, radošais gars vai režisors. Jebkuru dzīves jomu Gustavs III pārvērta par mākslas objektu."
"Gustava III personība, īpaši mākslinieka, ne valdnieka šķautne, ir neparasta un saistoša. Teātris bija viņa dzīves piepildījums. Teātrī viņš izspēlēja visu - kaislības, mīlestību un arī nodevību. Viņa dzīves kulminācijā, kad iegūta vara, slava, manta un, pats galvenais, uzcelta Karaliskā opera, viņš tiek nošauts. Pēc karaļa palika ne tikai zviedru kultūras sākumi, teātri. Palika kas būtiskāks - leģenda par teātra cilvēku. Tāpēc izrādē visur tieši vai slēpti jūtams operas gars: skatuve un aizkulises, gaismas un ēnas, svētki un ikdiena. Viss, kas lasāms Gustava III dzīves līnijā," uzskata scenogrāfs Andris Freibergs.