Jau šā gada pirmajā pusē Andrejsalas ziemeļdaļā durvis vērs Latvijas Civilās aizsardzības muzejs, kam nav ekvivalenta ne vien Latvijā, bet arī visā Baltijā.
Nekomerciālā muzeja mājvietai izraudzīts viens no vairākiem Andrejsalas teritorijā esošajiem pazemes bunkuriem, kas padomju varas gados tika izveidoti kā patvertnes naidnieku militāru uzbrukumu gadījumos.
Civilās aizsardzības muzeja idejas autors ir profesionāls ķīmiķis Ansis Akots ar domubiedriem, kas paši sevi sauc par bradātājiem. „Apmeklējam dažādus pamestus objektus Rīgā un citur, fotografējam tos un savācam dažādas aizmirstas, nevienam nevajadzīgas lietiņas, ko pēc tam atjaunojam. Kādā sanākšanas reizē mums radās ideja apvienot retākos un interesantākos eksemplārus – dažādas ierīces – no mūsu kolekcijām un uztaisīt muzeju, lai to visu varētu parādīt citiem,” stāsta Ansis, piebilzdams, ka iespējama sadarbība ar līdzīgiem entuziastiem kaimiņu Igaunijā, kur muzeja izveide tuvākajā nākotnē gan neesot ieskicēta.
Muzeja eksponātu vidū būs dažādas ierīces, iekārtas un priekšmeti, kas padomju laikos izmantoti civilās aizsardzības mērķiem. „Bijām pārsteigti, ka vairākas atrastās mantas ir pilnībā funkcionālas, turklāt daudzas no tām mūsdienās ir ārkārtīgs retums, piemēram, elektroniskas sakaru ierīces, gāzmaskas. Tā kā mūsu vidū ir arī elektronikas inženieris, vienu telpu muzejā izveidosim kā bunkura komandcentra modeli. Es savukārt savas zināšanas ķīmijā izmantoju eksponātu atjaunošanā,” teic Ansis.
Par bunkuru Andrejsalā Ansis ar kolēģiem bradātājiem uzzināja parasta reida laikā pirms dažiem gadiem. Bradājot pa Andrejsalu, jaunieši pamanīja pauguru zemes reljefā un metāla durvis, kas veda tā iekšienē. Atslēga esot bijusi salauzta, un bunkurā varēja mierīgi tikt iekšā, kur, zinātkārajiem jauniešiem par izbrīnu, darbojās elektriskais apgaismojums, ventilācija, gaisa filtri. „Toreiz vēl mums nebija ieceres par muzeju, piestaigājām tāpat vien un pafotografējām. Kad radās ideja, ka jātaisa muzejs, atcerējāmies par šo bunkuru, aizsūtījām attiecīgu priekšlikumu Jaunrīgas attīstības uzņēmumam (red. – Andrejsalas saimniekiem), uzzinājām, ka patvertni nav paredzēts turpmāk izmantot, un saņēmām atļauju rosīties,” notikumu vēsturi atreferē Ansis.
Uz jautājumu, kāpēc tieši civilās aizsardzības tematika ir izpelnījusies tādu ievērību jauniešos, Ansis atbild šādi: „Tā ir daļa vēstures, kas vēl joprojām kaut kur eksistē un kas varētu būt interesanta daudziem.” Salīdzinājumā ar situāciju pirms 30 gadiem, kad padomju vara centās uzturēt iedzīvotājos zināmu piesardzību, pat bailes no iespējamas militāras agresijas, civilā aizsardzība patlaban skolās vairs netiek mācīta, un arī sadzīvē tās loma ir samazinājusies līdz minimumam. „Rīgas Tehniskajā universitātē ir mācību kurss civilajā aizsardzībā, bet tas arī laikam viss. Kopš aukstā kara beigām pasaulē dzīvot kļuvis drošāk,” uzskata Ansis. „Nezinu gan, cik lielā mērā mūsdienās civilā aizsardzība ir praktiski noderīga, taču dažreiz ir labi, ja orientējies šajā jomā. Pirms kāda laika pie manām dzīvokļa durvīm kāds pieklauvēja, es atvēru durvis un ieraudzīju pamatīgi piedūmotu gaiteni. Ugunsgrēks, glābjas, kas var! Pirmais, ko es izdarīju, – paķēru gāzmasku no savas kolekcijas un devos ārā. Pēc tam uzzināju, ka visas panikas iemesls bija iemesta dūmu svece. Tātad kas vēlas rūpēties par sevi, tas to dara, bet citi jau neko nezaudē, ja nepārzina civilās aizsardzības priekšrakstus.”