Trešdien, 24. novembrī, plkst.18:00 Rakstniecības un mūzikas muzejā (Rīgā, Pils laukumā 2) notiks pasākums "Cūku bēres", kas turpina latviskām vērtībām veltīto pasākumu ciklu.
Pēdējā gada laikā periodiski uzsākas un norimst sabiedriskas diskusijas par cūkgaļas ēšanu vai neēšanu, kā arī cūku kaušanas ētiskajiem aspektiem. Cūku bēres ir nereti sastopams sižets arī latviešu klasiskajā literatūrā un mākslas darbos. Pasākumā būs iespēja uzzināt vairāk par atšķirīgiem redzējumiem.
Cūkai piemīt arī simboliska nozīme: dažās kultūrās tā iemieso Lielās mātes arhetipu, citās tiek uztverta kā auglības un pārticības simbols. Pretnostatot citām reliģiskajām praksēm, cūkgaļa var kļūt par kristīgās identitātes zīmi. Par ko domā latvieši, kad ēd cūkgaļu? Ar cūkas un citu mājlopu simbolisko un mītisko nozīmi latviešu tautasdziesmās un mūsdienu folklorā iepazīstinās folkloriste Jolanta Stauga.
Lai arī mūsdienās dažādu reliģisko rituālu noteikto mājlopu kaušanu bez apdullināšanas daudzi uzskata par latviskajai dzīvesziņai nepieņemamu, arī Latvijā cūku apdullināšana pirms kaušanas ir samērā nesena prakse – tā uzsākta tikai 20. gadsimtā. Tomēr kautķermeņi allaž tikuši izmantoti bez atlikuma – ne tikai gaļa, bet arī asinis, sari un pūslis. Par cūku bēru tradīcijām un cūkgaļas ēdieniem etnogrāfiskajos materiālos pasākumā stāstīs etnoloģe Linda Dumpe.
Arī tagad, neraugoties uz cūkgaļas zemo prestižu un augsto trauku saturu, lielos godos, kāzās vai bērēs bez tās neiztikt. Cūkas šņukurs, paslēpts zem liekulības plīvurīša, spraucas priekšā vistas cepetim un jēra stilbam. Par cūkgaļas ēšanas ieradumiem Latvijā stāstīs pavārs Ēriks Dreibants.