Atzīmējot latviešu dramaturģijas klasiķa Rūdolfa Blaumaņa 150.dzimšanas dienu, Latvijas Nacionālais teātris iestudējis lugu "Indrāni".
Režisora Valtera Sīļa režijā "Indrāni" pirmizrādi piedzīvos 10.janvārī, kurā veco Indrānu lomas atveidos Lolita Cauka un Ģirts Jakovļevs, viņu vedeklu Ievu un dēlu Edvartu - Daiga Gaismiņa un Uldis Anže, pārējās lomās - Juris Lisners, Anete Saulīte, Daiga Kažociņa, Ainārs Ančevskis, Jurģis Spulenieks un Anna Klēvere.
Viesturs Sīlis taujāts, kas viņu ieinteresējis šajā lugā, atzīst, ka viņam ir ļoti interesanti pētīt, kā katrā laikmetā režisori ir skatījuši šo Indrānu ģimenes drāmu, kādi ir bijuši akcenti un detaļas.
Valtera Sīļa iestudējuma pirmajā daļā gan scenogrāfijā, gan tērpos pa kārtai tiek citēti visi trīs iepriekšējie uzvedumi un aktieriem ir uzdevums "iedzīvoties" tajos.
Jāatgādina, ka "Indrāni" ir viena no visvairāk Latvijas profesionālajos teātros iestudētajām izrādēm. Šis būs jau ceturtais "Indrānu" iestudējums Nacionālajā teātrī - pirms tam 1920., 1954., 1988.gadā.
Valters Sīlis: "Veidojot šo izrādi liekas ļoti būtiski pētīt tieši Nacionālā teātra iestudējumu tradīciju, jo šī luga runā par paaudzēm, kuras viena no otras pārmanto ne tikai savu iekopto zemi, bet arī mūsu nācijai biedējoši pazīstamu attiecību modeli, kas inficēts ar izteiktas paštaisnības, neizrunāšanās, neuzklausīšanas, otra nedzirdēšanas "vīrusu". Tas ir rosinājis daudziem teātra māksliniekiem radīt savus "Indrānus", liekot atšķirīgus akcentus šīs ģimenes attiecību atspoguļojumā.
Katrs no šiem iestudējumiem ir radījis savu versiju par Latvijas laukiem, taču līdz šim bija licies, ka ar Edžiņu iezīmētā Indrānu nākotne liecina par zināmu pēctecību šajās attiecībās, taču pašlaik aktuāla kļūst tieši Noliņa aiziešana un tas, ka Edžiņš tik ļoti grib viņam līdzi. Edvarts un Ieva, iespējams, ir pēdējie, kas savu nākotni redz laukos, viņiem vairs nebūs, kam nodot tik grūti iegūtās mājas."
Mazliet atskatam
Ja režisors Aleksis Mierlauks un dekorators gleznotājs Eduards Brencēns veidojot 1920.gada iestudējumu radīja autentisku vidi un lugā nesvītroja ne rindiņu un cieši pieturējās pie dramaturga norādēm pat attiecībā uz rekvizītiem.
Tad režisors Mihails Kublinskis, Trešās Atmodas laikā -1988. gadā, kas bija arī Rūdolfa Blaumaņa 125.jubilejas gads, "Indrānus" traktēja kā ļoti spēcīgu individuālu raksturu savstarpējo attiecību drāmu perfekti izstrādātā lakoniskā formā. Liels nopelns izrādes vizuālajā risinājumā bija Gunāra Zemgala scenogrāfijai. Šai laikā tik svarīga bija savu sakņu, savas zemes saimnieka apjauta.
Lilijas Dzenes liecība, šos "Indrānus" vērtējot, ir kā sava veida pravietojums: "K.Sebra Indrānu tēvs nāk uz skatuves nesdams līdzi šodienas lauku posta ainu. Kas ir noticis ar Indrāniem? Ceplis ir uzcelts, kūpēdams un smirdēdams tas saindē gaisu, mājas ir sabrukušas, ieaugušas nātrēs un krūmos, krusti nolauzti kā vecā Indrāna, tā Edvarta kapu vietās. Ar visu savu vareno un patētisko aktiera spēku šis Indrāntēvs sauc no kapiem senču garu, lai tas nestu zemei jaunu svētību, lai atjaunotos lietu kārtība."