«Šis iestudējums ir iespēja runāt par to, kas mani ilgus gadus ir mocījis – par Latvijas okupāciju 1940. gadā, par neģēlīgo Baltijas paverdzināšanu, par latviešu līdzvainību un piesliešanos sarkanajiem un visbeidzot – par mūsu nacionālo stāju,» saka režisors Kārlis Auškāps.
Šovakar Dailes teātrī pirmizrāde Raimonda Staprāna dokumentālās drāmas Gūsteknis pilī versijai Kārļa Auškāpa iestudējumā.
Saredzēt un izvērtēt
«Līdz ar saulaino pavasari 1940. gada 17. jūnijā Rīgas ielās parādās tanki. Vēl paliek cerības, ka mūsu valsts ir patstāvīga, neatkarīga un brīva un tāda arī paliks. Tomēr valsts prezidents Kārlis Ulmanis ir izolēts no ārējās pasaules un pilnīgi ignorēts. Viss ir jau iepriekš nolemts,» šādu ievadu skatītājiem sniedz izrādes veidotāji. Režisors Kārlis Auškāps uzsver, ka šīs lugas iestudēšanas fonam jāpieskaita pašreizējie notikumi Eiropā: «Ar šausmām skatos, ka šobrīd notiek gandrīz vai tāpat kā 1939. gadā, Vācija ar Krieviju vienojas tieši tāpat kā savulaik PSRS ar Vāciju. Un valodas referendums? Ja Satversmē ir teikts, ka vienīgā valsts valoda ir latviešu, tad kāpēc mums pietrūkst dūšas to arī atgādināt!»
Režisors ir pārliecināts, ka ik pa laikam ir jāieskatās pagātnē, ir jācilā vecas lietas, jo – ja cilvēks neskatīsies atpakaļ, ja pats nevāks informāciju par svarīgiem notikumiem gan savā, gan savas valsts dzīvē un neanalizēs to, tad arī nesapratīs, kas viņš ir, no kurienes nāk un uz kurieni dodas. «Ir jāzina, kur soli likt, lai neiekristu nākamajā bedrē. Asins atmiņa ir vajadzīga. Ir daudzi formulējumi identitātes jēdzienam, es piekristu šādam – tautas kopā piedzīvotais. Ir teorija, ka cilvēku atmiņā, kaut neapzinātā zemapziņas līmenī, saglabājas apmēram 200 iepriekšējos gados piedzīvotais. Tātad mums – līdz apmēram Napoleona laikiem,» prāto režisors. Rēķinu, ka saskaņā ar šo teoriju mūsu atmiņā ir vēl saglabājusies dzimtbūšana, varbūt tāpēc esam tik paklausīgi, paklanīgi, izpildīgi... «Tomēr nevar runāt par to, kas notika Latvijā, neskatoties uz visu Eiropu, kas riebīgā un noziedzīgā kārtā bija sadalīta un sašķaidīta. Tā nonākam līdz jautājumam par pretošanos un latvieša gatavību, drosmi un spēju pretoties. Un pretoties laicīgi – ne jau 1940., bet 1939. gadā, kad tika uzspiesti līgumi par padomju kara bāzu izvietošanu Baltijā. Un lielais jautājums, kas mani moka, ir – kāpēc Baltija neapvienojās, nekaroja tāpat kā somi. Vēl vairāk – somi mūs aicināja palīgā, kad mēs bijām vēl neatkarīga valsts, bet mēs negājām... Kāpēc netika dibināta militāra Baltijas ūnija? Pieļauju, ka tolaik vienkārši sašķēla un apstrādāja pa vienam, tieši tāpat kā šodien. Atliek piegriezt gāzes krānu, un Eiropai ir viss... Un tad apstrādāt pa vienam.» Režisors ir pārliecināts, ka nemaz tik grūti to nebūtu izdarīt, jo šobrīd Eiropa ir labklājības kāres pārņemta, tās vārdā pašapziņa un garīgā stāja daudziem tādi nieki vien ir. «Tāpēc katram ir jādomā ar savu galvu. Nevajag ticēt ne Rietumiem, ne Austrumiem, un ir jāapjēdz, ka Baltijas valstis vecajai Eiropai vajadzīgas vien kā lēts darbaspēks, plus vēl mūsu ostas. Mums pašiem ir jādomā par to, kas ir izdevīgs tavai ģimenei, dzimtai, ciltij, tautai, valstij... Rainis teica – Baltās jūras kopas valsts, respektīvi – Baltijas valstis, Skandināvija un Polija. Saskaņā ar Raiņa formulējumu pulciņā vajadzētu būt arī Vācijai, bet viņi jau ies kopā ar Krieviju. Vai dieviņ, vai dieviņ, domājot par to...»
Normāla augšana
Režisors ir pārliecināts: kamēr latvietis stāvēs maliņā un tikai ņerkstēs, nevis būs aktīvi domājoša un daroša tauta, tikmēr nekas nemainīsies. «Protams, ka šādu kvalitāšu izkopšanai tautai ir vajadzīgs laiks, varbūt ne gluži 200 gadi, Bībelē teikts – 70 gadi jeb trīs paaudzes,» viņš saka un par normālu augšanas procesu sauc šīs vasaras un rudens notikumus. Saeimas vēlēšanās esot piedalījies, bet uz referendumu, laikam jau kā daudzi viņam līdzīgi domājošie, Kārlis Auškāps neesot gājis. «Kas par muļķībām! Piedošanu, bet Saeimas atlaišana bija liels teātris un muļķība. Nožēlojams! Jo īpaši strādājot pie šīs izrādes iestudēšanas, es reizēm domāju –
starp Zatleru un Kirhenšteinu ir liekama vienādības zīme.» Replika, ka tas jau ļoti skarbs salīdzinājums, sarunā raisa mazu pauzi un režisora piebildi: «Pēc manas saprašanas.» Viņš turpina par nesen interneta telpā pavīdējušajiem apgalvojumiem par iespējamo Baltijas valstu atkārtotu okupāciju. Vai tad šādas sazvērestības teorijas var ņemt nopietni? «Daudzi brīdina, ka impēriskās tieksmes ir dziļi iesakņojušās gan kaimiņvalsts aparātā, gan cilvēkos. Kā tam stāvēt pretī? Domājot! Un neticēt cilvēkiem, kas pirms vēlēšanām, lai iegūtu vēlētāju balsis, saka vienu, piemēram, par valsts valodu, bet pēc vēlēšanām – citu. Kāpēc ticam glumiem solījumiem? Pirms 70 gadiem gan Višinskis, gan Staļins solīja, ka Ulmanis paliks savā vietā, ka viņš varēs vadīt valdību, ka Latvijā kolhozu nebūs... Ko tik tolaik nesolīja un ko visu nerakstīja avīzēs! Būtībā – nekas jau nav mainījies! Protams, ka pasaule var mainīties, jo cilvēki var mainīties, un latvieša pienākums ir apjēgt, ka neviens tavā vietā neko neizdarīs, tāpēc pats skaties, analizē, domā.»
Šogad politiskajā jomā gūto pieredzi viņš sauc par «normālu augšanu, ja uz to skatās patiešām lielos mērogos». Šādas krīzes esot pārdzīvojusi ne viena vien valsts, un, lai iemācītos valstiski domāt un apjēgt, esot vajadzīgs laiks. «Lai spētu atšķirt un neskrietu pakaļ dažādiem saukļiem, lai zustu lētticība un vajadzība pēc elkiem, kas ir šī laika iezīme, jo pat nopietnos ziņu raidījumos stāsta par pazīstamām sejām, un patiesībā tas nozīmē – šajā sabiedrībā ir sejas, nevis personības, mums ir svarīgi, kā kurš izskatās, nevis – ko dara. Šobrīd notiek nācijas attīrīšanās un nobriešana, valstiskas domāšanas apgūšana, tomēr maksa par to ir ļoti dārga, bet viss notiek tieši tā, kā tam jānotiek. Lugu Gūsteknis pilī es iestudēju arī tāpēc, lai latviešiem atgādinātu, ka mums citas valsts nebūs. Šo valsti Dievs ir iedevis mums, par to mani senči ir samaksājuši ar asinīm, un man nav nekādas tiesības teikt – es mīlu šo zemi un nemīlu šo valsti! Mums beidzot vajadzētu saprast, ka brīvi cilvēki dara brīvu valsti, otrādi tas nenotiek. Paskatieties, kā latviešiem lielos pasākumos vajag lielu karogu ap vai zem kura pulcēties, bet norvēģi līdzīgos pasākumos iet katrs ar savu karodziņu, sak, es esmu valsts! Neviena valsts nav ideāla, bet nevienam nav tiesību manu valsti apkakāt.»
Nost taukus!
Šajā laikā, kad diezgan daudzi runā par finansiālo un garīgo krīzi, Kārlis Auškāps atgādina, ka patiesībā tā ir vērtību krīze, jo «esam apauguši ar taukiem – ap vēderu, ap sirdi. Esam omulīgi garīgi resnīši, jo mums ir pārāk viegla un laba dzīve.» Kārlis Auškāps atgādina kādu senu stāstu par smaku. Kādam vīram visu laiku šķitis, ka viņa istabā nav laba smaka, viņš par to nemitīgi stāstījis un sūdzējies. Kāds viņam ieteicis ievest istabā āzi un atstāt tur kādu laiku. Kad smirdējis pavisam traki, āzis izvests, un tad nu gan vīram nekāda smaka vairs nav traucējusi. «Domāju, ka cilvēki ir drausmīgi izlaidušies, latvieši ar’. Viena liela izlaidība valda Eiropā, tā piedzīvos ne tikai šādas krīzes, jo to pamatā ir cilvēka alkatība, negausība, merkantilisms, jeb, kā Bībelē teikts – acu kārība, mantas kārība, miesas kārība un lepnība, un tieši uz to jau mēs esam nojukuši!» uzskata režisors. Viņš ir pārliecināts, ka ikvienam savā ikdienā būtu vērts ievērot divus elementus – vienkāršību un dziļumu. Jo patiesībā jau viss arī esot ļoti vienkārši: no rīta atmostoties, apjēgt, ka ir jauna diena, ka esi dzīvs, pie veselības, ka ir ko ēst, ka ir desmitiem it kā pašsaprotamu lietu, kā miljoniem cilvēku pasaulē nemaz nav. «Pasaulē ir tik daudz slimu cilvēku un tādu, kuri mirst badā, ir cilvēki, kuriem liegts runāt dzimtajā valodā un bērnus skolot savā senču valodā...» atgādina režisors.
Valsts svētkos, 18. novembrī, viņš kopā ar savu jaunāko dēlu Miķeli, kurš iet 2. klasē, visticamāk, dosies apciemot savu tēvu, kuram šogad rit jau 88. gads. Šajā svētdienā jau klāt būs mirušo piemiņas diena, un režisors aicina ikvienu sakopt savu senču kapus. Viņš izsaka neizpratni, kāpēc vajadzēja uz salas mākslīgi veidot Likteņdārzu, ja visa Latvija ir liels likteņdārzs; labāk būtu aicinājuši cilvēkus sakopt savus, savas dzimtas un pat svešu senču kapus sev līdzās, nevis atkal veidojuši kaut ko padomiskās impērijas domāšanas stilā – vislielāko, vērienīgāko, dārgāko piemiņas dārzu.