21. aprīlī Nacionālā teātra Jaunajā zālē notiks Džeroma Deivida Selindžera garststāstu „Frenija un Zūijs” dramatizējuma „Lūgšana resnajai tantei” pirmizrāde, kuru veido režisors Pēteris Krilovs, scenogrāfe un kostīmu māksliniece Kristīne Abika. Lomās Madara Saldovere, Jānis Vimba, Kaspars Zvīgulis, Ināra Slucka un Ivars Kļavinskis.
Vai ir kaut kas, kā priekšā mums katram būtu jāatskaitās par izdarīto? Izrāde par to, kā brālis un māsa – jaunākie no septiņiem Glāsu ģimenes brīnumbērniem – mēģina atklāt Dievu tur, kur citi to neredz un nemeklē.
2010. gada 27. janvārī, nedēļu pēc tam, kad Pēteris Krilovs bija izteicis vēlēšanos kopā ar saviem bijušajiem audzēkņiem iestudēt Nacionālajā teātrī Selindžera garstāstu „Frenija un Zūijs”, pasauli saviļņoja ziņa par Selindžera nāvi. 91 gada vecumā, pēc gandrīz 50 gadu dzīves vientuļā noslēgtībā savā mājā Kornišā, Ņūhempšīrā, viņsaulē bija aizgājis viens no ievērojamākiem Amerikas pēckara perioda rakstniekiem. Rakstnieks, kura skatījums uz pasauli uzrunāja pirmām kārtām jaunus cilvēkus, jo ar viņiem tika runāts par viņiem aktuāliem jautājumiem – Selindžera godīgums, enerģiskie dialogi, iekšējie monologi, vēstules, izvērstas telefonsarunas, pretnostatījums starp to, kā pasauli uztver pusaudži un viņu vecāki, tika atzīts par viņa rakstnieka rokrakstu, tomēr ne jau pusaudžiem tuvā valoda vien padarīja viņu ārkārtīgi populāru. Noteicošais bija pretstatījums starp sabiedrības oficiāli piedāvāto pragmātisko dzīves filosofiju un Selindžera mistisko, budisma un citās austrumu garīgajās praksēs balstīto pasaules redzējumu, kas apliecināja, ka šai dzīvē vērtīgi ir arī tie cilvēki, kuru bagātībā nav aprēķināma dolāros.
Dzimis 1919. gadā, viņš ienāk literatūrā ar stāstu „Jaunie cilvēki” (1940), bet pasaules slavu iegūst 1951. gadā ar garstāstu „Uz kraujas rudzu laukā”. Seko deviņi stāsti par Glāsu dzimtas bērniem, kas vēlāk apkopoti grāmatā „Deviņi stāsti” un „Frenija un Zūijs”. Bet pēc stāsta „Hepvērta 16.1924”, kurā septiņus gadus vecais Sīmors Glāss atsūta vecākiem vēstuli no vasaras nometnes ar atmiņām par savu iepriekšējo uzturēšanos uz šīs zemes, uzrakstīšanas 1965. gadā Selindžers noslēdzas no ārpasaules, paziņodams: „Es vēlos, lai mani atstāj vienu, pilnīgi vienu. Man patīk rakstīt, un varat man ticēt, es rakstu regulāri. Taču es rakstu sev, savam priekam”, tāpēc pētnieku sarakstītais par Selindžeru sen pārsniedz viņa paša darbu apjomu, bet viņa darbi ir tikpat intriģējoši kā viņa dzīve, bēgot no slavas un cilvēkiem.
Pirmizrāde: 21.aprīlī, izrādes: 23. un 27.arpīlī, 2. un 11.maijā.